Kas Latvijā traucē būt laimīgiem 10
Ieilgušas tiesvedības, slikti apstākļi cietumos, trokšņi no motosporta trasēm, pārāk mazi pabalsti un pārāk daudz mājasdarbu skolēniem – tās ir tikai dažas no sūdzībām, kuras pērn vērtējis Tiesībsarga birojs.
“Satversmē un citos tiesību aktos garantētās cilvēktiesības ir laimīga cilvēka un ilgtspējīgas valsts pamatā,” ar šādu paskaidrojumu savu ikgadējo ziņojumu Saeimai uzsāka tiesībsargs Juris Jansons. Kādas tad ir lietas, kas traucē Latvijas iedzīvotājiem būt laimīgiem?
Agra celšanās un mājasdarbi
Tradicionāli Tiesībsarga biroja stratēģiskās prioritātes tēma ir bērnu tiesības. Pēdējie gadi šajā ziņā bijuši īpaši trauksmaini sakarā ar vairākiem skandāliem par vardarbību pret bērniem valsts un pašvaldību institūcijās (piemēram, Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centrā, Salas novada bērnunamā “Līkumi”, psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži”). Par iespējamiem pārkāpumiem birojs rosinājis pārbaudes lietas. Sabiedrībā pastāv arī viedoklis, ka paši bērnunamu un internātskolu audzēkņi nav nekādi paraugbērni, taču Jansons uzsver: “Bērna antisociālā uzvedība ir sekas viņa tiesību uz pilnvērtīgu attīstību pārkāpšanai agrākā bērnībā.”
Vienlaikus ar šiem smagajiem pārkāpumiem tiesībsargam nācies vērtēt sūdzības arī par nevienlīdzīgu attieksmi ēdināšanas maksas aprēķinā bērnudārzos un pat par nepieciešamību skolēniem pārāk agri celties uz stundām. “Šobrīd spēkā esošie normatīvie akti nenosaka vienotu mācību stundu sākuma laiku izglītības iestādēm. Analizējot pētījumus par pusaudžu miegu, secināju, ka pārāk agrs izglītības iestāžu darba sākums ievērojumi palielina veselības riskus,” teica Jansons. Tādēļ viņš aicinājis Veselības ministriju un Izglītības un zinātnes ministriju vērtēt iespējas noteikt pamatskolu un vidusskolu audzēkņiem vienotu pieļaujamo agrāko laiku mācību stundu sākumam.
Tāpat tiesībsargs vērtējis sūdzības par skolēniem uzdoto mājasdarbu apjomu: “Nevienā normatīvajā aktā nav noteikts, ka mājasdarbs ir kāda obligāti veicama darbība. Mājasdarbs – tas ir drīzāk metodiskais līdzeklis, kā sasniegt konkrētus mācību rezultātus, bet svarīgi, lai tas ir sabalansēts, līdzsvarots un bērnam paliek laiks atpūtai, interešu izglītībai un brīvam laikam.”
Nabadzība un nevienlīdzība
Tiesībsargs jau vairākkārt pēdējā gada laikā norādījis, ka Latvijā izveidotā sociālās drošības sistēma un minimālā sociālā atbalsta apmērs nenodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. “Pabalstu apmēri nav aprēķinos balstīti, turklāt tie lielākoties nav pārskatīti vairākus gadus, piemēram, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts ir palicis 2005. gada līmenī, bet trūcīguma slieksnis – 2011. gada līmenī. Pārskata periodā būtiski uzlabojumi nav ieviesti, joprojām apmēram trešdaļa Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam. Paredzētie atbalsta pasākumi nespēj segt iedzīvotāju pamatvajadzību pieaugošās izmaksas,” deputātiem atgādināja tiesībsargs. Viņaprāt, politiķu piesauktais garantētā minimālā ienākuma (GMI) palielinājums no 49,80 uz 53 eiro mēnesī nenodrošinās cilvēka cienīgus dzīves apstākļus un neapmierina pat personas pamatvajadzības. Arī nodokļu reformai būšot niecīga ietekme uz nabadzības un nevienlīdzības mazināšanu. Jansons arī uzsvēra, ka GMI saņēmēji nav tikai dīkdieņi, kā viņus reiz esot nosaucis premjers Māris Kučinskis: “Te ir runa arī par personām ar invaliditāti, senioriem un ģimenēm ar bērniem.”
Savukārt, runājot par ienākumu nevienlīdzību, tiesībsargs atgādināja, ka Eiropas Savienības valstu vidū tikai Bulgārijā ir vēl lielāka ienākumu nevienlīdzība kā Latvijā.
Veselības reforma – brāķis
Savā ziņojumā Saeimai tiesībsargs kritizēja arī pērn uzsākto veselības aprūpes sistēmas reformu, kuras ietvaros līdz 2020. gadam ir plānots veselības aprūpes finansējumu palielināt līdz četriem procentiem no iekšzemes kopprodukta (IKP). Jansona vērtējumā tas ir krietni par maz. “Finansējums veselības aprūpei OECD valstīs svārstās robežās no 5,1 līdz 16,4 procentiem no IKP. Šādā situācijā nav skaidrs, kā Latvijas politiķi plāno panākt būtiskus uzlabojumus nozarē, tai nepieciešamo finansējumu joprojām saglabājot kritiski zemu,” aizrādīja tiesībsargs, Ministru kabineta piedāvāto Veselības finansēšanas likuma projektu nosaucot par brāķi. Viņš arī kritizēja valdību, kas nodokļu reformas ietvaros pēc būtības izslēgusi no veselības aprūpes sistēmas iedzīvotājus, kuri darbojas valsts atzītos nodokļu režīmos. Un kopumā veselības reformā šobrīd esot pārāk daudz neatbildētu jautājumu. Piemēram, vai iedzīvotāji, kuriem veselības apdrošināšanas sistēmai jāpievienojas pašiem, spēs šo maksājumu veikt? Kāds ieguvums būs sabiedrībai kopumā, kā tieši uzlabosies veselības aprūpes pakalpojuma pieejamība? Kāds būs garantētais piekļuves laiks pakalpojumam? Vai jaunais modelis palīdzēs nozarē noturēt un pienācīgi atalgot mediķus?
Jansona ieskatā, nepamatota un nesamērīga ir likumā noteiktā veselības apdrošināšanas likme trīs procenti (jeb 153,80 eiro) un pieci procenti (jeb 258 eiro) no minimālās darba algas 2019. un 2020. gadā tiem iedzīvotājiem, kas sistēmai pievienosies paši.
