Guna Roze: Kurā brīnumu laukā izaug nauda, ko valsts atvēl kultūrai? 2
Aizvadītā nedēļa kultūras frontē pārsteidza ar tādu iespaidu kolāžu, ka garākas sarunas vērti būtu vairāki tās fragmenti. Neviltots prieks, ka LTV “Aizliegtais paņēmiens” analizējis amatpersonu valodas kultūru un “Kultūršoks” kļūst arvien drosmīgāks.
Lepnums par interviju “Domuzīmē” ar izdevniecības “Dienas Grāmata” direktori Daci Sparāni-Freimani, kura ar diplomātisku eleganci pratusi norādīt arī uz nozares vājajām vietām. Negribas, bet nevar nekritizēt Dziesmu svētku biļešu tirdzniecību. Taču visam minētajam var atrast vienojošu vārdu – attieksme – un runāt par to. Par sabiedrības attieksmi pret kultūras procesiem, galaproduktiem un tīro vai netīro naudu, kas ap to grozās. Jā, par to runā gan medijos, gan mājas viesībās, diemžēl diskusijas pārāk bieži aizplūst greizā gultnē, jo vairums spriedēju pamana detaļas, bet nepēta kopsakarības.
Viens piemērs. Lai deformētu sabiedrības viedokli, pietiek ar dažu aktīvistu lozungiem sociālajos tīklos, kas vēsta, ka visi literāti un arī citi radošie ļaudis parazitē no nodokļu maksātāju naudas. Ja mēs – parazīti – vienotos darbībā, šo lozungu izplatītājiem nāktos atbildēt par saviem vārdiem. Atceros, kad skolā mācījāmies literātu biogrāfijas, brīnījos, ka gandrīz visi strādā dažādos preses izdevumos. Toreiz domāju: kāpēc ne fabrikā, mežā vai fermā? Tagad zinu, ka pelnām naudu ar to, ko protam vislabāk: esam žurnālisti, redaktori, korektori, rakstām scenārijus, reklāmas tekstus, tulkojam – arī tādus tekstus, kas ne tuvu nav literatūra. Mazāk vai vairāk, bet maizi nopelnām paši. Tās retās reizes, kad autori iegūst Valsts kultūrkapitāla fonda radošo stipendiju, ir lieli darba svētki; kā uzticības balsojums – valsts mēroga paldies par to, ko dari. Pat pieņemot, ka kāds stipendiju saņem katru gadu, sadalot mēnešos, tā nesasniedz minimālās algas līmeni un arī ne summu, ko paši esam samaksājuši nodokļos. Ja es spētu minēt kaut vienu kolēģi, kas pārtiek tikai no VKKF piešķīrumiem, nudien aizdomātos par parazitēšanu, taču tādus nezinu. Turpretī bez domāšanas un ar prieku varu nosaukt veselu strēķi rakstnieku, kuru radītie produkti ir labi pirkta prece, un, ja autors sadarbojies ar cienījamu izdevēju un autortiesību uzraudzītāju, saņem arī pelnītu atlīdzību.
Lūkojamies tālāk! Kurā brīnumu laukā izaug nauda, ko valsts atvēl kultūrai? Sabiedriskās domas kurinātāji pārmet, ka šī nauda ir netīra, jo iekasēta no azartspēlēm, alkohola un cigarešu tirdzniecības. Bet sakiet, kas ir tā atbilstoši šmucīgā joma, kam šos līdzekļus vajadzētu novirzīt, un kāda nauda būtu pietiekami balta kultūrai? Un vai kāds gaišreģis var pateikt, kurā brīdī labi domāts darījums kļūst par netīru veikalu? Šo niansi drosmīgas žurnālistikas manierē aizskāra “Kultūršoks”, mēģinot noskaidrot, vai valstij ir cerības atgūt lielu daļu topošā Laikmetīgās mākslas muzeja eksponātu, kas pēc šķietami veiksmīgiem sadarbības līgumiem starp valsti un Aizkraukles banku pieder svaigi izputējušajai bankai. Baidos pat minēt, kura puse līgumos atradīs spēcīgākus argumentus. Baņķieri, protams, zina, ka ieguldījums mākslas darbos ir ļoti laba investīcija; to, ko šodien var nopirkt par sviestmaizi, pēc laika var pārdot par miljoniem. Prasmīgi manipulējot ar labticīgiem Buratino, māksla izrādās visvērtīgākais kapitāls, sportisti – visdārgākie vergi, zinātnieki – vislētākā sēkla ienesīgākajai ražai. Lai tā nebūtu patiesība, šīm trim nozarēm – kultūrai, sportam, zinātnei – vajadzētu būt pienācīgi uzturētam valsts monopolam, taču bez sponsoru dāsnuma tās nevar pastāvēt nekur pasaulē.
Noslēgumā uzdrošināšos minēt patiešām apšaubāmu valsts naudas ieguldījumu. “Biļešu paradīze” uzvarēja konkursā par tiesībām tirgot šā gada Dziesmu un deju svētku biļetes. Vai ar šim mērķim piešķirtajiem 50 000 eiro nebija iespējams izveidot civilizētu biļešu iegādes sistēmu? Cietēji bija tieši nodokļu maksātāji – tie, kas šos 50 000 nopelnīja ikdienas darbā, tostarp radošo profesiju pārstāvji. Lūk, daļiņa kopsakarības – dārga un aizskaroša skola.
