Guna Roze: Kas to baltu nomazgās 1
Sāncensība dzīvnieku pasaulē pastāvējusi visos laikos, un arī cilvēks ir dzīvnieku pasaules daļa. Konkurence rada niezi un provocē dažādu veidu cīniņus. Dueļi civilizētajā pasaulē ir ārpus likuma, bet ir tik daudz citu formu, kā spēkoties: konkursi, olimpiādes, mači, sacīkstes. Tiem savukārt nolikumi, noteikumi, kritēriji un nosacījumi. Mērķis iesaistītajām pusēm parasti ir viens – uzvarēt. Cēlas vai kaut kādas idejas vārdā vai vienkārši uzvaras pēc. Un, ja reiz sacīkstēs esi iesaistījies, ir jāpieņem visi noteikumi. Arī tie, kas pret paša pārliecību, arī tādi, kas pazemo, jo iesaista negodīgā tirgū. Tāpēc sāncensība vienlaikus gan motivē, gan nogurdina.
Gribu runāt par (nē – pret) vienu no mūsdienīgām sacensību formām – interneta balsojumu. Šķiet, Latvijā pirmie šāda paveida rezultāta noteikšanas asni izdīga pirms gadiem 20 TV šovos “Fabrika”, ar skatītāju balsojumu “nošaujot vai dāvājot dzīvību uz vēl vienu nedēļu” kādam no tās brīvprātīgo armijas, kas bija pieteikušies linča tiesai publiskajā telpā. Arī anonīmo komentāru latvāņi pirmo mēsloto augsni atrada tieši tur. Jāatgādina, ka katrs zvans vai īsziņa kaut ko maksāja, un tā dēvētā Balstiņa ar pātagošanas metodi kurbulēja skatītājus balsot vēl un vēl. Balsošanas tablo TV skatītājiem visu laiku bija acu priekšā, un starp “nošaujamajiem” mainīgā rezultātu starpība tik niecīga, ka uguns zem pannas kurējās līdz pēdējai sekundei. Vinnētājs vienmēr bija viens – šova kase. Tieši šāds balsošanas veids joprojām vērojams TV sarunu pārraidēs, kad skatītājiem ir ļauts paust savu par, pret vai atturēties par kādu aktuālu jautājumu. Līdzīgu metodi – zvani un īsziņas – piekopj “Eirovīzija”. Atšķirība gan ir būtiska – tas ir aklais balsojums, un rezultāti tiek izpausti tikai pēc noteiktā balsošanas laika nogriežņa. Turklāt tas nenotiek neklātienē – dalībnieki reāli sacenšas cits ar citu.
Interneta pasaulē kā tāda neuzvarama sērga ar metastāzēm izplešas mode uzvarētāju noteikt pēc viena vienīga kritērija – klikšķu skaita. Lūgumus nobalstot par “manu skaisto bēbīti vai jaunu drēbīti” sociālajos tīklos saņemam vai katru dienu, tāpēc visbiežāk šādas vēstules tiek ignorētas. Lielākoties tā ir nevēlēšanās iesaistīties negodīgā sacensībā bez jebkādas objektīvas mērauklas. Diemžēl dalībnieku izmisīgā dzīšanās pēc balsīm atgādina filmās redzētas ainas, kad no krātiņiem izlaiž nolaupītus cilvēkus – dzīvos mērķus, lai mūk. Ja atļautajā laika un telpas rāmī izdodas aizbēgt no pakaļ raidītajām lodēm, tā jau ir balva. Interneta balsojumi ir tas pats viduslaiku tirgus šovs, tikai vērtēta tiek diedelēšanas spēja – kurš saubagos vairāk balsu.
Izņēmuma kārtā pārkāpu sev pāri un jau mēnesi katru dienu balsoju par kādu tautas deju kolektīvu, kurš patiešām ir pelnījis jaunus tautas tērpus. Par laimi vai nelaimi viendien ienāca prātā ne tikai noklikšķināt “balsot”, bet paskatīties, kas ir šīs sacensības organizators. Un lasu: “Maksimālisti ir kustība, kuras pamatā ir optimisms un motivācija. Mēs ticam, ka tie, kas patiešām kaut ko vēlas, sasniegs daudz. Mēs, protams, nespējam atbalstīt visus Latvijas uzņēmīgos un talantīgos. Bet mēs esam pārliecināti, ka ikviens, kam pietiek drosmes pieteikties, dzīvē tiks tālu.” Jutos tā, kā jūtas sievietes, kad kāds pasaka, ka ir uziris zeķes valdziņš. Jau no pirmā vārda nav grūti uzminēt, ka idejas autors un projekta mecenāts ir tas pats lielveikalu tīkls, zem kura drupām pirms pāris gadiem dzīvību zaudēja 53 nevainīgi cilvēki. Acīmredzot tas ir mēģinājums izpirkt grēkus, darot labus darbus. Bet vai “labi darbi” un “labi izdarīti darbi” ir viens un tas pats? Jo, saprotot organizatora ideju, tu apzinies, ka pret savu pārliecību kādu mazgā baltu. Tie, kas mazgājas, atbalstītājus ir nostādījuši neglītas dilemmas priekšā: izstājoties no balsošanas maratona, tiek nodoti cilvēki, kuriem tiešām vēlies palīdzēt, neizstājoties – spodrini spalvas tiem, kas to nav pelnījuši, turklāt dara to netīri. Vienīgais risinājums varētu būt aicinājums meklēt citus ceļus sava mērķa sasniegšanai.
