Anda Līce: Latvijai ir vajadzīgs garīgais pavasaris 13
Dabā visu dzīvo, ja vien tas nav aizgājis ziemā bojā, pamodināt spēj pavasaris, vienīgi cilvēkam ar to vien ir par maz. Lai cik spoži spīdētu saule, ne viens vien turpina dzīvot ar nodurtu galvu un nolaistām rokām, uz sakumpušiem pleciem stiepjot dzīvi kā akmeņu maisu un ar citiem daloties vienīgi smagumā. Tā kā mums ir ne tikai fiziskais ķermenis, bet arī gars un dvēsele, dabas atmoda mūs iedvesmo īslaicīgi un ir jāmeklē vēl kāda cita gaisma.
Latvijai ir vajadzīgs garīgais pavasaris. Pietiek pārlūkot mūsu publisko telpu, lai pārliecinātos, cik milzīgi ir izlikšanās un melu uzkrājumi. Bet ir taču jābūt lietām, kas, neskatoties uz pagātnes ievainojumiem un apdraudējumiem nākotnē, tomēr iedvesmo dzīvei. Tā var būt daba, attiecības, sirds darbs, māksla, taču mūsos katrā ir vēl kaut kas, ko var saukt par dievišķā klātbūtni, dvēseli, īsto patību, kas var palikt neiepazīta pat visu mūžu. Lai saņemtu atbildi uz jautājumiem: “Kas es emu, kāpēc dzīvoju, kāds ir mans dzīves uzdevums?” – nav jābaidās atbildes meklēt gudrās grāmatās, kurās gadu tūkstošos pārbaudītas patiesības ir sakausētas ar personisko pieredzi.
Mani dzīvei iedvesmo franciskāņu mūka, garīgā skolotāja un rakstnieka Ričarda Rora grāmatas. Jāteic gan, tās manu ego neieaijā, gluži otrādi – sapurina tā, ka es jūtu, kā no manis lobās nost uzliktās maskas jeb mana neīstā patība. “Lielāko cilvēces daļu tik ļoti apbur tās neīstā (sadomātā patība), ka tā lielā mērā apšauba un noliedz savu īsto patību vai arī nekad to pat nav pazinusi, tādēļ tā dzīvo uztraukumā un nedrošībā,” grāmatā “Mūžīgais dimants” saka R. Rors.
Ja līdz malām esi pilns ar sevi, ir grūti atrast vietu mīlestībai pret saviem tuvākajiem, par tālākajiem nemaz nerunājot. Taču mīlestībai iesākumā nemaz daudz vietas nevajag, vien tik, cik iesakņoties kā labības graudam. Augot tā pati sev izbrīvē telpu. Pavasarī, lūkojoties uz jau zaļot atsākušo rudzu lauku, pat neticas, cik nezāļaina šī vieta bija agrāk. Garīgi ir jāaug nepārtraukti un visu mūžu. R. Rors saka: “Ja izaugsme turpinās, tad viņa vai viņas dažādās neīstās patības parasti mirst, kad tās apspīd lielāka gaisma.” To gaismu katrs var saukt tādā vārdā, kādu pazīst. Var arī par pavasara sauli.
