Anda Rožukalne: “Tautas Panorāmas” sižeti parāda neticami iesīkstējušu nekompetenci par reģionu problēmām 41
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Tautas Panorāmas” autoru ceļojumi pa Latviju ir vēl viena pazīme, ka tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Vai reportāžas palīdz saprast cilvēkus un dzīvi novados? Vai tajās iespējams uzzināt ko nozīmīgu tieši pirms vēlēšanām? Droši vien tas izdotos, ja vien tāds būtu uzdevums.
Administratīvi teritoriālā reforma šajā pavasarī ir viens no iemesliem, lai situācijai dažādos novados uzmanību pievērstu Latvijas Televīzijas Ziņu dienests.
Skatos izvērstos sižetus un domāju, ko gan tie dod skatītājiem, kāda jēga no šiem ceļojumiem. Pirms iepriekšējām vēlēšanām “Tautas Panorāma” bija iecerēta kā sociāls, lokālas nozīmes notikums. LTV ziņu laikā tika izziņots “Tautas Panorāmas” ierašanās laiks dažādās apdzīvotās vietās.
Cilvēki pulcējās, ja vēlējās sarunāties ar žurnālistiem un iekļūt sižetos. Uz tikšanos ieradās vietējie aktīvisti, vietējie balamutes un dīvaiņi, reizēm “Tautas Panorāmas” uzmanību pievērsa arī kāds deputāta kandidāts.
Šogad skatītājiem tiek piedāvāti sižeti, kuru pamatu veido nejaušas ielu intervijas. Sižetu saturu rada nejauši satikti cilvēki, ja palaimējas, atmiņā paliek asprātīgs secinājums vai interesants fakts.
Bet jautājums, kas prātā sižetu autoriem un producentiem, šķiet, palicis iepriekšējais – kas tev sakāms televīzijai, tauta?
Jāizbrauc pie tautas. Ar “Panorāmu”
Droši vien “Panorāmas” žurnālistiem ir interesanti izbraukāt dažādas Latvijas vietas. Informācija “Tautas Panorāmas” sižetiem iepriekš nav rūpīgi savākta.
Zināms vien iedzīvotāju skaits pēc novadu reformas, un dažos sižetos tiek nosaukts vēlēšanām pieteikto sarakstu skaits, vērtēts ilgi pie varas esošo darbs.
Tāpēc ielu intervijās jāuzdod vienkārši jautājumi. Ko varat pateikt par savu pilsētu vai novadu? Kā uztverat, ka tiekat pievienoti kādai citai apdzīvotai vietai vai arī jums kāds novads tiek pievienots? Kāda ir jūsu dzīve šajā vietā?
To visu vērojot, pārņem pretrunīgas domas. No vienas puses, gribas slavēt par interesi. Gribas priecāties, ka žurnālisti ieradušies uz vietas pārbaudīt, kas nozīmīgs notiek katrā apdzīvotā vietā, kura izvēlēta sižetu veidošanai.
Gribas atbalstīt ideju, ka iedzīvotāju domas ir svarīgas, ka tieši viņi vislabāk spēj novērtēt savu dzīvi. Bet labais pazūd paviršībā gan no jautātāju, gan atbildētāju puses.
Ja arī būtu iespēja izstāstīt kaut ko svarīgu, tieši pašlaik apspriežamu, tas izšķīst patiesas intereses un nozīmīga satura trūkumā. Žurnālistiem nav skaidra plāna, nav izdomāti kritēriji, kas palīdzētu skaidrot dzīvi dažādās Latvijas vietās.
Uz ielas, pie veikala vai stacijas sastaptie cilvēki izstāsta, kas viņiem līdzās notiek, operators rāda nosauktos bērnu laukumiņus, parkus, jaunu vai slēgtu skolu, salabotos vai bedrainos ceļus.
Skatos un domāju, vai to varētu uzzināt, neaizbraucot uz Ludzu, Mārupi, Dobeli, Bausku un citām vietām. Jā, varētu. Patiesībā vienkāršie fakti, kurus kameras priekšā nosauc žurnālistu sastaptie garāmgājēji, ir zināmi.
Sižetos ieraugām sastapto cilvēku tūlītējās reakcijas un viņu izjūtas, sarunājoties ar LTV pārstāvjiem. Var kritiski vērtēt lielu daļu no sociālo mediju domu drumstalām, dažādu cilvēku izjūtu, impulsu radītus apgalvojumus vai vērtējumus.
“Tautas Panorāmas” sižeti īpaši neatšķiras no nesvarīgiem tekstiem vai vāji pamatotiem spriedumiem tīmeklī. Lielākajā daļā sižetu iznācis tāds vietējais “small talk”. Saruna ir notikusi, visi priecīgi, bet satura vērtība ir apšaubāma.
Uzklausīt nenozīmē zināt
Ja būtu jāatrod kaut kas slavējams, tā ir žurnālistu gatavība uzklausīt garāmgājējus. Tā mēs uzzinām, ka visas sarunas ir būtībā vienādas. Lai pastāstītu, kāda ir dzīve, tiek nosaukti infrastruktūras objekti un to kvalitāte.
Lai pamatotu nepatiku par novadu apvienošanu, tiek pieminētas bailes par identitātes zaudēšanu. Ja jāatbild uz jautājumu, kā pietrūkst, tad atbildes klejo ap vienkāršo – dodiet vairāk lētus dzīvokļus un mazākus nodokļus, labākus ceļus un darba vietas, izklaides bērniem un jauniešiem.
Sarunās var saprast, ka iedzīvotāju attiecības ar vietu, kurā dzīvo, ir pasīvas un atsvešinātas. Jāpagaida, kad pie varas esošie pieņems lēmumus, realizēs projektus, “ja nu Eiropa naudiņu iedos”.
Ja kaut ko vajag – tad kādam jārada darba vietas, kādam citam jādomā, lai visiem labāk. Vai tiešām? Vai šīs frāzes atspoguļo mūsdienu dzīves svarīgos jautājumus?
Tās parāda vienkāršu domāšanas veidu, bieži dzirdētas frāzes, kas adresētas varai, bet nepastāsta par novadu notikumiem.
Skatos, klausos, domāju, ka šos sižetus varētu parādīt pirms pieciem vai pēc pieciem gadiem, izmaiņu nebūtu, jo tajos trūkst konkrētības.
Cilvēki domā, ka žurnālistiem pietiek ar vispārinājumu – mums te patīk, dzīve ir jauka, varētu būt labāk, protams. Kāda sieviete piemin mežu izciršanu un rūpes par dabas vērtību saglabāšanu. No žurnālistu puses atbildes ir uzklausītas, bet jautājumi neseko.
Tā arī nav saprotams, problēma pastāv vai tā vienkārši pieminēta. Ja jau priekšplānā ir administratīvi teritoriālā reforma, tad šobrīd būtu labākais brīdis analizēt, kādi ir tās riski un ieguvumi. Bet tas nenotiek.
Novadu izmaiņas tiek apspriestas vienkāršotā līmenī, kam maz sakara ar reformas iespējamām sociāli ekonomiskajām sekām – vai mums tas patīk, vai kaimiņi ir jauki, vai būs veikali? Žurnālisti savus jautājumus neuzdod.
Ja cilvēki ierunājas par apdraudētu vietas identitāti, būtu vērts uzzināt, kas ar to domāts. Vai identitāte pazūd, ja izmainās novada robežas kartē un administratīvā centra adrese? Varbūt noliegums parāda tikai nepatiku pret pārmaiņām, bailes no nezināmā?
Sižetu veidotāji neievēro, ka reizēm sastaptie pasaka ko svarīgu, kaut ko tādu, ko varētu noskaidrot, ja jau mērots tāls ceļš no redakcijas Rīgā. Ja cilvēki sižetos ieminas par darba vietām, neseko ne konkrēta informācija, ne jautājumi.
Piemēram, Daces Stirānes dzirdētais, ka, Rēzeknē dzīvojot, latviešu valoda nav vajadzīga. Ko tas nozīmē? Vai tā ir, bet varbūt tikai ērta frāze puisim uz ielas? Interesants ir sižetā Ulbrokā skaidrotais, ka trūkst dzīvokļu.
Tā saka divi cilvēki uz ielas. Ko tas nozīmē šajā lielajā novadā, neuzzinām.
Tā ir dažu ģimeņu problēma vai pašvaldībai risināms jautājums? Ādažos Aija Kinca filmējas uz jaunu ēku fona, stāsta, cik tur viss lieliski, bet nepiemin, cik sarežģīti šeit veicies ar dienas centra būvniecību, kāds neiecietības vilnis vēlās no iedzīvotāju puses pret cilvēkiem ar garīgu atpalicību.
Lieku kopā zināmo par dzīvi Latvijas pilsētās un ciemos, un ir skaidrs, ka sižeti parāda LTV ziņu ilgstošo intereses trūkumu par dzīvi dažādās Latvijas vietās, neticami iesīkstējušu nekompetenci par reģionu problēmām un norisēm.
Tieši tāpēc īsti nav par ko runāt ar iedzīvotājiem. Tāpēc nākas uzdot tādu kā karaļa sūtņa cienīgu jautājumu – ko jūs gribētu? Tāpēc sižeti no gandrīz visām ilgi neapmeklētām apdzīvotām vietām izskatās vienaldzīgi un bezjēdzīgi.
Tie gandrīz neko nedod ne cilvēkiem apmeklētajās vietās, ne citiem skatītājiem.
“Tautas Panorāma” kā projekts ir bez skaidra profesionāla mērķa. Tas parāda, cik nesvarīgi ziņu žurnālistiem ir iedzīvotāji kā informācijas avoti. Sižeta veidotāju loma aprobežojas ar mikrofona turēšanu, ja kāds piekritis dalīties domās.
Bet detalizēta iegūtās informācijas izvērtēšana un analīze nav svarīga. Tāpēc Aijai Kincai nākas tēlot labvēlīgo, svešo tanti un skaidrot, kā sauc uz ielas satiktās sievietes bērnu kādā no Pierīgas pašvaldībām. Jo citu jautājumu nav.
Tikai šādai draudzīgas sarunas biedres lomai nav tiešas saiknes ar jebkādu profesionālu lomu.
