Kas teātri padara par teātri? 0
Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojums Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” Latvijas teātriem nozīmēja pilnīgi visu izrāžu atcelšanu. Savukārt šo teātru aktieriem un radošajiem direktoriem šis laiks nozīmē iespēju parādīt visu savu izdomu un talantu, meklējot jaunas izrāžu formas, kā arī ceļus teātru kolektīva gara un aktieru misijas uzturēšanai. Jau divas dienas vēlāk pirmie uz sociālās distancēšanās izaicinājumu reaģēja Jaunā Rīgas teātra un teātra trupas “Kvadrifrons” aktieri, piedāvājot grāmatu lasījumus.
Viens no jautājumiem, ko vēlos uzdot sev un lasītājiem šai apskatā: kas teātri padara par teātri? Kad aktieris nav uz skatuves?
Kad nav vairs iespējama publikas – aktiera klātienes sinerģija?
Grāmatu priekšā lasīšanas akcija vispirmām kārtām bija sociālas ievirzes pasākums ar mērķi teātrim un aktieriem apliecināt sabiedrības solidarizēšanas misiju apjukuma brīdī. Taču šajā iniciatīvā ir meklējami arī radoši momenti, piemēram, grāmatu izvēlē JRT aktieri apliecina savu erudīciju un gaumi: Baiba Broka lasa Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!”, Kaspars Znotiņš lasīšanai izvēlējies Kārļa Skalbes “Mazās piezīmes”, Ģirts Krūmiņš lasa Andras Neiburgas stāstu utt.
Vēl viens svarīgs moments, kas saglabā teātrī būtisko “te un tagad” sajūtu – katram no JRT aktieru lasījumiem ir arī noteikts sākuma laiks, līdz ar to skatītājam/klausītājam ir iespēja to piedzīvot reizē ar aktieri.
Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas veidu, kā pabeigt aizsāktos sporta turnīrus, spēlējot tukšā zālē, žūrijai un tiešraides kamerām, bija atraduši sportisti. Līdzīga pieredze jau bija apgūta arī mūzikas jomā: Berlīnes filharmonijas digitālā koncertzāle vēl pirms distancēšanās laika piedāvāja koncertu abonementus cienītājiem visā pasaulē.
Taču pandēmijas laiks piedāvā gluži jaunu pieredzi.
Dienu pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris tukšā zālē atskaņoja Gustava Mālera Piekto simfoniju. Vai sports var pastāvēt bez līdzjutēju klātienes? Vai mūziķi spēlē citādi tukšā zālē? Tas, kas patiesi pārsteidza, bija interneta klikšķu skaits: LNSO mājas lapā atrodama informācija, ka minēto koncertu pāris dienu laikā bija noskatījušies seši tūkstoši!
Intervijā LTV raidījumā “1:1” aktieris Andris Keišs atklāja, ka Alvja Hermaņa iestudētās izrādes “Revidents” arhīva ierakstu bija klikšķinājuši 40 000 (!) visā pasaulē.
Šobrīd, kad internets izrādes un koncertus padarījis pieejamus neatkarīgi no skatītāju finansiālā stāvokļa un ģeogrāfiskās atrašanās vietas, šie skaitļi no jauna liek aizdomāties par kultūras pieejamību Latvijā.
Pirmie, kas atkal sāka pārdot biļetes uz dzīvajā spēlētu izrādi, bija Liepājas kultūras nams “Wiktorija”,
25. martā translējot Goda teātra izrādi “Bļitka”. Vai translēta izrāde pielīdzināma pilnvērtīgai teātra pieredzei? Vai uz to var pārdot biļetes? Jau LTV projektā “Teātris. ZIP” skatītais liecina, ka filmēta un dzīva izrāde ļoti atšķiras, taču ne vienmēr tas ir iznīcinoši.
Pieredze rāda, ka vinnē viena vai nedaudzu aktieru pieticīgā scenogrāfijā spēlētas, uz runātā teksta balstītas izrādes.
Šim raksturojumam izcili atbilst režisora Dž. Dž. Džilindžera 2016. gadā iestudētā Rasas Bugavičutes-Pēces luga “Bļitka”. Vīru sarunas uz Liepājas kanāla ledus, ievelkoši aktieri – Kaspars Gods un Egons Dombrovskis. Savu garšu izrādei piešķīra arī sajūtas, kādās dzīvojām pāris dienas pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas, kad visa informācija bija tikai par un ap jauno vīrusu, gaisā neziņa, un tas radīja lielu emocionalitāti.
Redzēju tikai sociālajos tīklos publicētu tiešraides fragmentu, attēla kvalitāte bija nevainojama, taču izrāde kļuva par notikumu, jo paši skatītāji lepojās ar iespēju turpināt baudīt kultūras notikumus – “iet” uz teātri.
Gandrīz vienlaikus klajā nāca arī “Dirty Deal Teatro” ar savām izrādēm-instrukcijām.
Jāatzīmē, ka aktīvāki, pielāgojoties jaunajai situācijai, izrādījušies tieši nevalstiskie teātri,
un te es negribētu sākt apgalvot, ka viņu radošo garu veicināja finansiāli nedrošākā situācija. Diemžēl pandēmijas laikā tapušās izrādes nevienam no teātriem nav peļņas vai vismaz pietiekamas peļņas iespēja.
Kā milzu priekšrocība drīzāk jānorāda neatkarīgo teātru līdzšinējie radošie meklējumi. DDT jau vairākus gadus rīko meistarklases, meklē jaunas dramaturģijas, režisoru darba formas, un Jāņa Baloža izrāde, kas aizsāka šo ciklu, bija dzimusi vienā no šādām reizēm. Viņa radītā izrāde-instrukcija vienlīdz labi īstenojama gan uz skatuves, gan videozvanā, gan mājās, tā pieejama arī angliski. Divi “aktieri” sēž viens otram pretim un sarunājas, izmantojot iepriekšdotus jautājumus.
Teatralitāte drīzāk meklējama dramaturga prasībā vienkāršo sarunu uzturēt 20 līdz 25 minūtes.
Tapušas pavisam piecas internetā joprojām pieejamas izrādes-instrukcijas. Linda Rudene radījusi izrādi, kas izspēlējama vienatnē pie grāmatu plaukta, klausoties skaņas failus, izpildot noteiktas darbības. Stilistiski līdzīga ir Lailas Burānes izrāde “Sienas” – tā notiek tava dzīvokļa sienās, apmeklējot noteiktu telpu un izstāstot savam viedtālrunim vai planšetdatoram, kurā iepriekš atvērta skaņas ieraksta funkcija, sajūtas, kas saistās ar šo telpu. Izrādes otrajā daļā tiek dāvāta iespēja klausīties citu stāstus.
Visu šo izrāžu pamatuzdevums – izmantojot teātra spēlēšanu raksturojošo distancēšanos, ikdienas pieredzi pārvērst pašrefleksijā, piedzīvot jaunā rakursā.
Atšķirīga, taču ne visai labi izstrādāta, ir Anetes Konstes izrāde, kurā skatītājam jāiejūtas Kafkas cienīgā situācijā, kurā viņš tiek pratināts par kādu visai absurdu noziegumu.
Kā baudāmāko es gribētu nosaukt Valtera Sīļa izrādi-instrukciju,
kurā viņš turpina kopt 2012. gadā kopā ar dramaturgu Jāni Balodi radītajā izrādē “Mārupīte” lietoto pastaigas formu. Tikai šajā gadījumā pastaiga notiek ar “google maps” starpniecību, virtuālā vide ļauj viegli pārcelties no Ņujorkas uz Pikadilli laukumu Londonā, tad uz Murmansku vai pazemes birojtelpu.
Arī izrādes skaņas failus ierunājis nevis aktieris, kā tas ir citās izrādēs, bet robots – ieraksts tapis valodas tehnoloģiju platformā “Hugo.lv”.
Kad Ģertrūdes ielas teātris paziņoja par režisora Mārtiņa Eihes 2016. gada izrādes “Taņas dzimšanas diena” pielāgošanu internetvidei, biju pārliecināta, ka viņi ies kultūras nama “Wiktorija” ceļu, piedāvājot tiešraidi. Taču ZOOM lietotnē bija tapusi pilnīgi jauna izrāde!
Skatījos un skaitīju priekšrocības:
šāda videozvanā spēlēta izrāde ir pieejama jebkurā pasaules vietā, šīs izrādes skatītāja, piemēram, bija Austrālijā dzīvojoša latviete. Dramaturģes Lailas Burānes radītajā “Taņas dzimšanas dienā” notiek dalīšanās atmiņās, skatītājiem tiek uzdoti vienkārši jautājumi. Kad pirmoreiz skūpstījāties? Kas ir deficīts?
Taču saruna mērķtiecīgi tiek virzīta, konfrontējot Taņas radu saimes latviešu un krievu daļu.
Esmu izrādi redzējusi arī teātrī, tāpēc videozvanā mani īpaši pārsteidza skatītāju gatavība stāstīt, man šķita, ka videozvana situācijā tiek mazināta polaritāte aktieri – skatītāji, skatuve – zāle. Sevišķi interesanti stāsti izvērtās, ja izrādi kopā skatījās ģimene (biļete derīga visam dzīvoklim), dažādas paaudzes.
Šobrīd “Taņas dzimšanas diena” ieņēmusi stabilu vietu Ģertrūdes ielas teātra repertuārā, teātra vadītāja Maija Pavlova prognozē, ka līdzīgi iestudējumi varētu tapt arī turpmāk.
Šobrīd teju katra teātra mājas lapā arhīva vētīšanas iespēju nomainījis podkāsts, literārs lasījums vai kāda cita nesen radīta ideja.
Jautājums, kas būtu jāuzdod: cik no šīm iniciatīvām varam uzskatīt par pilnvērtīgām teātra izrādēm vai vismaz jaunu izrāžu formu ideju aizmetņiem, cik ir ne vairāk kā krīzes laika risinājumi?
Noslēgt šo rakstu gribu ar savu nelokāmu pārliecību, ka enerģiju, ko dod dzīva aktierspēle, mūzikas instrumenta skaņa, kopējas skatītāju emocijas, nevar aizstāt pat tehniski vispārliecinošākā translācija.
Taču caur “mazajiem ekrāniem” mēs varam turpināt sarunāties, un tas ir būtiski,
pat apzinoties, ka šo sarunu uzvedības noteikumus un skatītāja uztveri lielā mērā iedvesmo atmiņas par dzīvā teātra baudīšanas pieredzi.
Uzziņa
• Jaunais Rīgas teātris šovasar gatavojas sākt sava TV seriāla “Aģentūra” filmēšanu, kura režisors būs Alvis Hermanis, bet scenārists – Jānis Joņevs. Tā darbības vieta būs Latvija, 2020. gads, un notikumi risināsies kādas Rīgas reklāmu aģentūras darbinieku un viņu līdzcilvēku vidē.
Stāsts būs par pasauli, kura pēkšņi mainās, kā arī par cilvēku mūžīgo un aizkustinošo vēlmi manipulēt ar citiem cilvēkiem. Žanrs – kaut kas pa vidu psiholoģiskam trillerim un detektīvam. Lomās – visi JRT trupas aktieri un JRT studijas audzēkņi. Filmēšanai tiks piemērota JRT ēka bijušajā Tabakas fabrikā.
• Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs nācis klajā ar ieceri veidot daudzsēriju melno komēdiju ar pagaidu nosaukumu “Smiļģa lāsts”, kuras dramaturģiju veidos Justīne Kļava un Artūrs Dīcis, un režisori būs Viesturs Kairišs un Gatis Šmits.
Stāsta centrā būs teātra darbinieki, kuri, ignorējot apkārt valdošos force majeure apstākļus, spītīgi cenšas pildīt savu kultūras darbinieku misiju, lai iestudētu ilgi plānoto “Simtgades izrādi”. Darbu traucē ārkārtas apstākļi, varas spēles, teātra iekšējās intrigas, māņticība, kā arī aizdomas par teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa uzlikto lāstu. Darbu plānots filmēt reālā vietā – Dailes teātra telpās.
• 1. maijā plkst. 19 Dailes teātra mājaslapā un “Youtube” kanālā būs skatāma daudzsēriju tiešsaistes izrādes “Jūsmotāji” 4. sērija – jūtu psihoanalīze uz metafizikas robežas, kas tapusi pēc Roberta Mūzika lugas. Režisors un idejas autors Viesturs Kairišs; piedalās Dailes teātra aktieri Dainis Grūbe, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Ģirts Ķesteris, Mārtiņš Upenieks, Kaspars Dumburs un Vita Vārpiņa.
