Reiz sarunājās divi dzejnieki – Majakovskis un Hļebņikovs, kā arī viens sarkanais komandieris. Pēdējais esot lielījies ar ordeni, kura nosaukums nu jau izklausīsies pārlieku fosils, lai to šeit minētu. Ordenim esot bijis trešais kārtas numurs, un komandieris atzina: “Tātad tādi kā es uz pasaules ir tikai trīs!” Majakovskis ne bez pamata piebilda: “Tādi kā es ir tikai viens.” Hļebņikovs sacīja: “Bet tādu kā es vispār nav.”

Prombūtnē esot, mūsu klimatiskās joslas raupjie laikapstākļi sāk patikt. Ne brēcoša tantiņa, kas pārmet apavu nenotīrīšanu, pirms ieiet sterilā dziednīcas templī, ne veselīga peļķu duša ar kakao toņa ūdeni kā garāmbraucošas mašīnas gribas izpausme, ne lēnām uzkarstošās krāsns izraisītā stindzinošā zemsegas paralīze, ne skaliņi, kas devīgi izdāļā skabargas, ne vasaras ērču armija – nekas no tā vairs nebiedē.

Kādu laiku mitinājies Londonā, es sapratu, ka peļņas kāru tautiešu pulcēšanās vietā tur jāuzceļ piemineklis šprotēm (kas, starp citu, patiešām pastāv tikai Kaļiņingradā) vai stacijas belašam, ko es, atgriezies mājup no ārzemēm, nekavējoties apēdu. Pat divus no vietas. Drīkst pat ieviest terminu “šprotu sarunas”, tās ir nostalģijas esence. Viens paziņa pat sauca Temzu par Daugaviņu, tik ļoti bija tai pieķēries.

Atcerējos, mēs ar bērnības draugu Valdi gājām makšķerēt. Pareizāk sakot, viņš makšķerēja, bet es tāpat vilkos līdzi, jo man patika rīti. Valdi varēja piekukuļot, lai viņš iet makšķerēt, jo to viņš darīja nelabprāt. Ticis pie kukuļa – cigarešu paciņas, Valdis nekavējoties iedegās. Kādu rītu viņš neatnāca, un es dusmīgi nosvilināju nopirkto paciņu, tik ļoti nelāgi es jutos sakarā ar viņa bezatbildīgo rīcību.

Reklāma

Tikt pie Valda mājā nozīmēja pakļaut sevi briesmām. Mājas otrajā stāvā mitinājās balts šunelis, kuram piemita ārkārtīgi neciešams raksturs. Un visi to pieņēma kā vulkāna izvirdumu, kā neizbēgamību. Baltais Sātans vienkārši tāds bija. Viņš metās virsū jebkuram cilvēkam, mēģināja pagaršot tā ikrus, piedevām rēja kā negudrs un šai nodarbē nepazina nogurumu vaigā.

Lavoties pie Valda, bijīgi veroties augšup otrā stāva virzienā, bija būtiski tikt tuvāk durvīm laikus, kad piepeši šuneļa nagi sāk ritmiski skrapstēt pa flīžu grīdu. Tad durvis varēja pagūt aiz sevis aizcirst, kamēr dēmons bezspēcīgi rēja. Otrs šunelis piederēja pašam Valdim, un arī pār to bērnības draugam nebija it nekādas teikšanas. Ja Cerbers iemanījās tikt ārā no dzīvokļa, tas metās virsū ikvienam garāmgājējam. Lieki piebilst, ka neviens pats cilvēks nebrīnījās, ka šādu būtni bez sirdsapziņas pārmetumiem laiž savā vaļā. Tāpēc pārsvarā Valdi gaidīju kaut kur nostāk no viņa mājas.

Tajā rītā es atnesu viņam cigaretes, devāmies pa pavasara dubļiem uz Daugavu. Arī pa ceļam no mājiņu labirinta mēdza izskriet kāds suns, kuram beigu beigās bija jāmet ar akmeni, lai tas liek mūs mierā, par ko varēja izpelnīties neizskaidrojamas suņa saimnieka lamas un draudus.

Mēs atnācām, kad saule uzausa, turpat makšķerēja vēl kāds nerunīgs onkulis, kurš iederējās ainavā kā lāči Šiškina gleznā. Pēkšņi viņš kļuva aktīvs, sāka locīt makšķeri un uzsauca man: “Palīdzi!” Es nesapratu, kā varu palīdzēt un ko viņš no manis grib, tāpēc vaļsirdīgi atzinu: “Es nemāku!” Viņš pajautāja: “Tu esi muļķis?”

Ieraugot sievieti ar gariem, kupliem matiem, kādreiz es domāju, cik tas ir skaisti. Tagad es domāju, ka viņai ātri aizdambējas dušas notekcaurule. Vēl viņai ķemme ieķeras matos, un tai mirklī viņa kunkst. Un vispār mati satur ragvielu.

Reiz es pazinu kādu meiteni, bet ļoti sen nebiju viņu saticis. Pirms dažām dienām pamanīju tramvajā, viņai rokās bija divi bērni, varbūt pat vairāk, un meitene mēģināja dabūt ratiņus ārā pa durvīm. Es to redzēju no prāva attāluma, bet pat tas neliedza pamanīt, ka viņa visa bija sarkana no piepūles, nodurtu skatienu, apjukusi. Mati bija blondi, bet seja – sarkana. No krāsu skatpunkta tas atgādināja Latvijas karogu.

Pazīstu vēl vienu meiteni, kurai piedzima bērns. Nesen viņa paskrēja man garām veikalā, neko neredzot sev apkārt, runājot pa telefonu. Viņa izskatījās izmocīta un haotiska. Un teica klausulē: “Visu nakti gāzītes krājās, kliedza.” Un es nodomāju – priekš kam tas viss.

Kādreiz es strādāju šaurā vīriešu kolektīvā. Un pie mums ieradās jauns darbinieks, lietuvietis. Viņi parasti ir zīmīgi ar to, ka nemāk izrunāt vārdus normāli, vienmēr pieliekot kaut ko no sevis. Viņi saka nevis “parks”, bet “parkas”, piemēram. Man pat šķiet, ja lietuvietis pārteiksies un pateiks “parks” normāli, viņam pazudīs etniskā identitāte.

Bet toreiz tas nebija būtiski, lietuvietis bija smaidīgs un omulīgs. Viņš stāstīja par suņiem, kurus nez kāpēc audzēja dučiem. Ka dažādas šķirnes noteiktos laika posmos ir nepamatoti demonizētas, bet patiesībā viss ir atkarīgs no dresūras. Taču vakarā atklājās, ka priekšniekam nozagts naudasmaks. Viņš kļuva pikts un sārts, lika visiem atrādīt somu saturu. Un lietuvieša somā nozagto mantu nekavējoties uzgāja, rezultātā viņš iesita suņumīlim pa ģīmi. Uz mani tas atstāja neizdzēšamu iespaidu, šāds slepens personīgo antipātiju atrisināšanas veids. Un pats apsūdzētais bija pilnīgi bezspēcīgs, nekādi nevarēja pierādīt, ka nav zadzis. Vairs mēs lietuvieti nesatikām, varbūt arī suņus audzēt viņš pēdīgi pārstāja, jo saprata, ka dzīve ir sarežģītāka, nekā šķita.

Kaut kad es zvanīju uz uzticības tālruni, jo likās, ka vajag. Klausuli pacēla tante ar medainu balsi. Un viņa teju uzreiz man pateica: “Nedari citiem to, ko negribi, lai viņi dara tev!” Es padomāju un pārjautāju: “Bet, ja man patīk, ka mani per ar rīkstēm, man arī citi jāper?”

Režisors Gaidajs ar savu sievu Ņinu Grebeškovu ēda vārītas olas. Viena ola zem čaumalas izrādījās gluda, bet otra, gluži pretēji, padevās robaina un nepievilcīga. Un viņš uzreiz paķēra pievilcīgo. Sieva sašutusi vaicāja, kā viņš uzdrīkstējās rīkoties šādi. Vīrs pajautāja: “Kuru olu tad tu ņemtu manā vietā?” Ņina nedomājot atcirta: “Protams, neglīto!” Gaidajs mierīgi atteica: “Nu, tad arī ēd to!”

Kādreiz bērnus drīkstēja sūtīt pa pastu, bet 1920. gadā to ņēma un aizliedza.

Gribas kā vientuļniekam huzāram no Divpadsmit krēsliem reizēm aizbraukt ar vilcienu uz mežu un tur palikt pavisam, kā ķērpim. Tas, protams, neko neatrisinātu. Dzīvē ir divas traģēdijas – nesaņemt to, ko kāro, un saņemt. Tomēr reizēm meža devas ļoti palīdz kādu laiku iztikt bez tā, lai atkal tajā nirtu. Varbūt valdzinoša ir neatkarība, nepārejamība, ar kuru mežs lēnām dzīvo bez mums.

Es te biju bankā, un meitenīte mēģināja runāt par pensiju un apdrošināšanu. Centos izmisīgi paskaidrot, ka nekam tādam es neticu un neko par to nezinu. Es nezinu, ko nozīmē vārds “kvorums”, piemēram. Aizgāju pie ārstes, nokļuvu pie viņas tikai trešajā reizē. Te vajadzēja reģistrēties, te vēl kaut kādus papīrus stiept. Un, kad es ienācu tai pustumsā, viņa ar skubu teica: “Izģērbieties, ko jūs stāvat?” It kā es katru dienu dotos tai krēslā un no galvas zinātu, kad jāstāv un kad – nē. Un kad tieši būt plikam.

Kāda mazpazīstama tante teica, ka man ir zaļa aura, kaut es nemaz neprasīju to konstatēt. Tas laikam ir lieliski, tikai nezinu, kāpēc. Un neviens nezina. Turklāt neko. Mamma gribēja man atdot savu gredzenu, lai to pārdodu, jo man tobrīd nebija naudas, bet māsa sāka raudāt. Jo uzskatīja, ka gredzens jānodod pa dzimtas sieviešu līniju. Līdz ar to pie gredzena tika viņa.

Bārmenis sacīja, ka ir cilvēki, kuri vaicā, vai alus šķirne sakritīs ar šķirni, kas uzdrukāta uz krūzes. Un, ja ne, tad atsakās pasūtīt dzērienu.

Sēdēju kafejnīcā, un kāda meitene pēkšņi pēc ilgstošas pauzes savai galda biedrenei sacīja: “Ak Dievs!” Es saausījos, mazums. Viņa turpināja: “Kā man apnika visas manas !”

Santehniķis, kurš ieradās manā dzīvoklī, sacīja, ka viņš ir Noras Bumbieres ārlaulības bērns, pat rādīja dokumentus. Padalījos ar sajūtām, kā ir nebūt Noras Bumbieres ārlaulības bērnam, savukārt. Vienai sievietei izstāstīju, ka vasarā biju Horvātijā, kur teju nomiru no karstuma. Un viņa paskaidroja: “Uz siltajām zemēm vasarā brauc tikai stulbeņi.”

Vakar biju Fotogrāfijas muzejā, un tur pie degošas lidmašīnas bildes bija paskaidrojums: “Degošs lidaparāts.” Tādi paskaidrojumi ir izcils retums, un tas reizēm kļūst neizturami. Jo pats tu vari saprast, kā cept salakas, kad ir salaku laiks, pārējo saprast nevar. Ne velti uz Čārlza Bukovska kapa rakstīts: “Don’t try.”

Gribu uz mežu.

Tēmas