Nākotnes satiksmes drošības konstruktori laikam ir neatgriezeniski pieņēmuši, ka autovadītāji ir stulbi un tizli 25
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visādi ir auto izvēles kritēriji. Izmēri. Izskats. Jauda. Mode. Nu un cena, protams… Vēl ir kaut kādas drošības testu zvaigznes.
Šajā gadsimtā tās gandrīz visiem tikušas piecas no piecām iespējamām. Un rezultāts – pagājušas ēnā. Sliktu, satiksmes sliktākajos brīžos nedrošu auto vairs nav.
Un te pēkšņi izrādās – ir! Aprīlī (ne pirmajā) parādās ziņa.
Tikai divas no piecām iespējamām pēc NCAP (The European New Car Assessment Programme – latviski: Eiropas jauno automašīnu novērtēšanas programma) testiem saņēmis “Dacia Sandero”.
Automobilītis, kurš uzvarēja angļu “Gada auto” konkursā, kurš jau vairākus gadus ir Eiropas visvairāk pirkto auto TOP 10 stabils iemītnieks, kuru – kā racionālu izvēli – neesmu kautrējies slavēt arī es pats.
Izrādās – žēlīgs draņķis esot. Varbūt pat Apvienotās Karalistes titulu tam vajagot atņemt…
Kas un kā dod drošības zvaigznes?
Testus organizē un sava veikuma rezultātus visai vērienīgi publicē savdabīga domubiedru grupa, kuras līderis ir vācu autoklubs ADAC, kuru balsta, pirmkārt, šīs auto lielvalsts satiksmes departaments un Satiksmes un digitālās infrastruktūras ministrija.
Piebiedrojušies līdzīgi franču, itāļu, Luksemburgas un Katalonijas veidojumi.
Jau krietni sen tie kopīgiem spēkiem iekārtojuši modernus drošības testu poligonus, kurus izmanto, lai auto ražotāju šai sacensībai pieteiktus jaunākos auto modeļus pavisam reāli – izšķaidītu. Un visdažādāko tajos sasēdināto manekenu traumas analizētu, novērtētu.
Iespaidīga atrakcija. Vienu bildīti šeit pievienoju. Kam vajag vairāk – ejiet uz youtube.com. Tur prasiet pēc NCAP. Dabūsiet visai krāšņu skatāmvielu kaut veselas nedēļas nogales piepildīšanai.
Man apnika jau pēc nieka stundiņas… Kāpēc?
Ticu cilvēkam
Man liekas pārspīlēts un aizvainojošs šis pārspīlētais stipru dzelžu un “elektronisku asistentu” slavinājums.
Tā vien šķiet, ka nākotnes satiksmes drošības konstruktori ir pilnīgi un galīgi pieņēmuši – tie braucēji ir stulbi un tizli. Viņi noteikti kļūdīsies. Un tad vajadzīgas smagas un lielas čaulas. Tad vajadzīgas kameras un radari priekšā un pakaļā.
To pirmo sadaļu vēl varētu pieņemt. Daudzu pagājušā gadsimta auto virsbūves tiešām bija pārāk trauslas. Bet – tie paši NCAP testi liecina, ka mūsdienās arī nelieli, viegli, ekonomiski auto var izturēt visai bargus triecienus.
Ja neskatāmies tikai uz žilbinošām zvaigznēm, bet ielienam rezultātos dziļāk – to pasīvā drošība (triecienizturība) sasniedz 80–90 procentus. “Sandero” gadījumā gan tikai 70. Bet tas nu nekādi neļauj fiksēt daudzreiz dārgākā premium auto uzvaru ar rezultātu pieci pret divi. Kā tās jocīgās zvaigznes rāda…
Nevajag “Sandero” un līdzīgu mazauto pircējus baidīt.
Vajag NCAP ziņu virsrakstos likt galveno un, manuprāt, būtisko vēsti – vismaz puse no rezultāta kopš pagājušā gadā mainītajiem noteikumiem ir nevis braucēju drošību sadursmes gadījumā vērtējoši, bet slavina sistēmas, bez kurām ir labi braukts gadu desmitiem. Un varētu braukt joprojām.
Ja stūrētāji neslīktu skārienjutīgo ekrānu purvā, ja spētu neļaut saviem prātiņiem klejot tālu no brauciena trases nepārtraukti mainīgajām situācijām.
“Sandero” zaudē zvaigznes, jo tam, lūk, nav videokameras vadītas automātiskās bremzēšanas. Tas nepieder pie mūsdienu superdrošās kategorijas, kura uzskata, ka man priekšā pie pieturas apstājušos autobusu es varu nesaskatīt un to vajag instrumentu panelī sarkanu un pīkstošu iezīmēt.
“Sandero” zaudē vēl vienu zvaigzni, jo nav iemācīts starp baltajām līnijām automātiski streipuļot, kamēr “šoferis” lasa WhatsApp. “Sandero” esot baigi nedrošs, jo, no lielveikala stāvvietas atpakaļgaitā izbraucot, tā vadītājam jāspēj spoguļos (vai galvu pagriežot) ieraudzīt to tantuku, kuru “VW iD4” (piecas zvaigznes!) parādītu ekrānā (ja vien kameras acs nebūtu dubļiem aizmālēta…).
Atceries – auto nav dabisks!
Noslēgumā prognoze – daudzi auto no NCAP šogad saņems maz zvaigžņu. Jo šo testu prasītās palīgsistēmas ir pārāk dārgas masu produkcijai. Un nemaz tik galēji nepieciešamas nav.
Jo bez avārijām var braukt arī ar “Sandero” un līdzīgiem, ja vien tā vadītājs spēj pienācīgi novērtēt brīnumu, kurš jau veselu gadsimtu ir cilvēces rīcībā. Laika mašīna jau ir.
Ja neticat, pamēģiniet vienreiz aiziet, teiksim, no Rīgas līdz Siguldai kājām. Astoņas stundas un elles mokas būs tas dabiskais limits, izlēkšanu no kura jau esam paguvuši pieņemt kā pašu par sevi saprotamu.
Vēl nedabiskākas ir auto dinamiskās iespējas. Pilsētas un komforta siltumnīcā audzis vārgulis ar vienu vienīgu pēdas kustībiņu var paātrināties tā, kā nespēj pat leopards, drusku pakustinot žēlīgās ķepiņas, tūlīt izbaudīt tik perfektu manevru, kāds dzīvajā dabā vienkārši nav iespējams.
Lieliski. Patiešam, bez ironijas – lieliski. Brīvība, kura bez auto būtu plika teorija. Kustības prieks visiem, kuru citādi baudītu nedaudzi atlēti. Sports ik solī un līdz sirmam vecumam. Fantastiskas iespējas. Tikai – bez dabiskajiem drošinātājiem.
Dabā muskuļu spēks ir koordinēts, sabalansēts ar redzes un dzirdes asumu. Tā vienkārši nevienam nav dots tik daudz, lai līdz pašnāvnieciskam ātrumam varētu ieskrieties. Maņu orgānu nogurums tur iestājas vienlaikus ar jaudas izsīkumu.
Neviens zvērs taču neskrien aizmidzis. Neēd auļodams. Naktī medī kaķis un lido pūce. Dienā viņa guļ. Tā ir dabā.
Bet pie cilvēkiem mūsu mīļais brīnums auto visu sagriezis pretrunu pilnā virpulī. Kurā, protams, var gan nirt, gan peldēt.
Tomēr – labāk jau atceroties, ka esi tikai cilvēks. Un tikai tik stiprs un veikls, cik tu patiesībā esi. Citādi pat pieczvaigžņu spilveni var neglābt…
