Osvalds Zebris: “Lasīšana nav izklaide – tā ir pasaules un sevis saprašana” 2
Osvalds Zebris, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Bērni Latvijā lasa aizvien mazāk un dara to pagalam nelabprāt, liecina starptautisks lasītprasmes novērtēšanas pētījums “PIRLS 2021″1. Lasīšanas kūtrums ir iesakņojies, tas nozīmē, ka jaunajiem cilvēkiem būs grūtāk mācīties un iemācīties.
Greizais priekšstats par to, ka lasīšana pamatā ir “izklaide”, noved pie neizbēgamas konkurences ar jūtūbu un citām digitālās pasaules piedāvātajām izklaidēšanās iespējām. Tomēr lasīšana nav izklaide – tā ir pasaules un sevis saprašana. Pieņemot, ka cilvēks ir tendēts uzdot jautājumus un izzināt, lasīšana ir bijusi un paliks galvenais ceļš, lai kaut ko saprastu. Starp citu, visāda veida izzināšana ar laiku kļūst par aizraujošu un izklaidējošu nodarbi, un teksta formātam (elektronisks, audio, iespiests) nav izšķirošas nozīmes.
Kā izskanēja minētajam pētījumam veltītā raidījumā Latvijas Radio2 – pirmklasnieki mehāniski spēj izlasīt vārdus, taču nesaprot, piemēram, ko nozīmē tādi vārdi kā “bērzs”, “kļava”, “liepa”. Tas raksturo šā brīža situāciju un “attīstības” vektoru. Vārda “liepa” nozīmi var iegūglēt, var noskatīties īsu video, kur kāds būs filmējis šo koku. Iegūglēt var jebko un par jebko, taču tas nenozīmē noturīgas izpratnes veidošanos, bet drīzāk fragmentāru faktu drumslu vākšanu, un vairums no šīm sagūglētajām gudrībām izgaisīs, jo, ja vajadzēs – vienmēr taču varēs meklēt no jauna. Izlasīta (un izprasta) teksta priekšrocība ir noturīgas struktūras veidošana – fakti un emocijas, kas rodas lasot, atstāj mūsos paliekošu nospiedumu, kas pasaules izziņas un apjēgšanas procesā ļauj spert soli tālāk. Iepazīt arī debesis virs liepas zariem un zemi, kur tā sakņojas.
Jā, taču tas piepildās ar vienu nosacījumu – ir jāgrib kaut ko izpētīt un izzināt. Ja šīs dziņas nav, būs gana ar iegūglēšanu (vispār – lasīšanu un gūglēšanu, ar to saprotot visāda veida informācijas iegūšanu, kā arī izklaidi internetā, negribu pretnostatīt, – tās ir savstarpēji labi sadzīvojošas, viena otru papildinošas disciplīnas).
Centieni veicināt lasīšanu ir grupējami divās lielākās nometnēs – piespiešana jeb visāda veida aktīva motivēšana un skaidrošana, mēģinot parādīt lasīšanas ieguvumus. Abas metodes, manuprāt, mērķi nesasniedz. Sodu vai atalgojuma sistēma kādu laiku varētu strādāt, taču, tiklīdz jaunais cilvēks būs nostājies pats uz savām kājām, šāda policejiska disciplīna tiks ar baudu (un troksni) atgrūsta, un vienīgā asociācija ar grāmatām un lasīšanu būs – kaut kas riebīgs, kas man sazin kāpēc bija jādara bērnībā.
Iestāstīt to, ka lasīšana ir noderīga, ka reiz tā atmaksāsies, arī īsti nevar. Ja atsaucam atmiņā bērnības gadus – vai tiešām runas par to, ka tā vai cita lieta mums kādreiz nāks par labu, būtiski mainīja mūsu rīcību? Ja gribējās spēlēt kariņu līdz vēlam vakaram, diez vai no tā varēja atturēt pieaugušo pamācība, ka tēlot šaušanu, izspēlēt karu nav labi. Jo kariņa spēle gluži vienkārši kļuva par tā mirkļa spēcīgāko piepildījumu – tobrīd tā bija dzīvošana pa īstam, sacensība pa īstam, pašrealizācija pa īstam. Gluži vienkārši – bezgala interesanta būšana, reāla, aptaustāma “Nārnija”, kurā esmu iekšā.
Vai grāmata var kļūt par aizraujošu pieredzi? Pieņemot, ka ir sarūpēts viss nepieciešamais – sižets, tēli, bildes. Perfekta vide. Grāmatu pārbagātība. Diemžēl ar to nebūs gana. Ir vajadzīgs minētais dabiskais pirmkustinātājs, kas liktu būt ieinteresētam un pieslēgties grāmatas sižetam un tēliem. Lasīšana prasa laiku un piepūli, un lasīšanas ieradums atnāk pamazām. Vēlāk tas ļauj kvalitatīvi pieslēgties vēsturiskam romānam un akadēmiskam tekstam. Un arī izklaidēties.
Mana trīs bērnu tēva pieredze teic, ka atslēga ir lasīšana priekšā tad, kad bērns vēl ir pavisam mazs. Kad viņam vai viņai vēl nav nekādas nojausmas par tādiem jēdzieniem kā “lasīšana” un “grāmata”. Bet skaļa lasīšana priekšā – balss tembrs, noskaņa, kas ir krasi atšķirīga no pārējām ikdienas norisēm, kaut kādu vārdu atkārtošanās – rada piesaisti tekstam. Atšķirībā no grāmatas vērtīguma skaidrošanas un pierādīšanas mehāniska pieradināšana pie teksta panāk to, ka lasīšana nerada alerģisku pretreakciju. Tā kļūst par dabisku, normālas ikdienas daļu. Tāpēc svarīga ir arī vecāku pašu ņemšanās ap grāmatām, grāmatplaukti dzīves telpā, sarunas par grāmatām. Tas, kādas valodas telpā dzīvojam, strukturē mūsu domas un vēlāk – rīcības. Valoda ir daļa no bieži piesauktās vides, kas veido cilvēku.
Vēl viena problēma – lasīšanu nevar “iespējot”. Proti, tam nav mūsdienās ierastā ātrā un vienkāršā risinājuma. Nav aplikācijas. Jūtūbā nevar noskatīties video divu minūšu garumā par to, kā panākt, lai bērns lasa. To nevar atrisināt, noklausoties lekciju TED vai sarunu “Lampā”. Ir atziņas un padomi, taču āķis ir tajā, ka lasīšana neatnāk nekā citādi, kā vien klausoties (sākumā) un lasot (vēlāk). Un efekts parādīsies – ja vispār – pēc ilga laika.
1 https://pirls2021.org/
2 https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vecaki-un-berni/12.06.2023-petijums-6-ceturtklasnieku-lasisanas-prasmes-nesasniedz-zemako-limeni-vini-neprot-lasit.a512406/?utm_source=MBpoust&utm_campaign=news&utm_medium=soc&fbclid=IwAR1ipWmmaezD8Vlc9bHoJQpUSrTIBTFVNBcvxQ5FM6zlvj9t69yR-0KSTcs
