Līce: “Kad spriedze sabiedrībā aug kā slimnieka temperatūra, nerviem ir ko turēt” 6
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kas tad nu atkal?” Ar šo jautājumu mēs, ik rītu ieslēdzot radio, datoru vai atverot avīzes, sākam dienu. Un tā nedēļu pēc nedēļas un mēnesi pēc mēneša.
Kad spriedze sabiedrībā aug kā slimnieka temperatūra, nerviem ir ko turēt. Par ko satiekoties mēs galvenokārt runājam arī tajās reizēs, kad sarunas temats nav karš Ukrainā?
Sarunas nemitīgi grozās ap vēl nenotikušiem apdraudējumiem – kādi jau raizējas par jaunu kovida vilni un nākamo lokdaunu, kādi sabojātā klimata dēļ par pasaules galu un visi – par nākotnē gaidāmo un vēl nepieredzēto dzīves dārdzību.
Ja nu galīgi vairs nav nekā biedējoša pie rokas, tad kāds atceras, cik daudz esot varējis agrāk nopirkt par latu, un vispār, cik agrākajos laikos (netiek gan minēts, kuros) dzīve bijusi laba, bet tagad – gatavā elle.
Šādu kapu runu teicēju netrūkst nevienā miestā, un daudzi no viņiem, izrādās, tieši tagad dzīvo tik labi kā vēl nekad. Visiem nevienos laikos neklājas vienlīdz labi. Katram ir savi kāpumi un kritumi, dzīves laikā brīžiem kamaniņas pašas brauc no kalna lejā, brīžiem tās nākas smagi vilkt augšā.
Nelaime tā, ka pastāvīgi uzturētais stresa līmenis mums neļauj apzināties un izbaudīt šā brīža neatkārtojamību un skaistumu, tāpēc ir pamats pajautāt pašam sev: “Kādu dvēseles mieru un pārpilnību es ceru sagaidīt rīt, ja tik satriecoši nevērīgi attiecos pret šo dienu.
Šajā nemierīgajā gadsimtā apskaidrība pie daudziem diemžēl atnāk tikai tad, kad viņi nonāk psihoterapeita kabinetā vai slimības gultā. “Tas ir savāds paradokss – daudzas no skaidrākajām un mierinošākajām dzīves mācībām tiek apgūtas pašos smagākajos brīžos,” saka bestsellera “Mierinājuma grāmata” autors Mets Heigs, aicinot mūs novērtēt eksistences un šī brīža skaistumu.
Un arī cerību, kas neticamā kārtā katrai paaudzei ir bijusi neizsmeļams spēka avots. Atcerēsimies, ko par to ir stāstījuši mūsu vecāki un vecvecāki, kuri piedzīvoja pagājušā gadsimta pārbaudījumus un atdzimšanu. Ieklausīsimies, ko liecina tie, kas šodien Ukrainā aizstāv arī mūsu pašcieņu un brīvību.
Izrunātie vārdi iekustina gaisu, un mēs nezinām, ko šī enerģija nākotnē var izraisīt. Jautājums ir par mūsu izvēlēm. Arī attiecībā uz vārdiem.
Gan lielo, gan mūsu individuālo pasauli līdzsvarā iespējams noturēt vien tad, ja stāvam vislabākajā skatpunktā – vidū, no kura redzams uz visām pusēm. Uz ikrīta jautājumu: “Kas tad nu atkal?” var būt arī šāda, pavisam negaidīta atbilde: “Gaidāma skaista un vienreizēja vasaras diena.”
