Kas tā par armiju bez pūtēju orķestra!… 1
Šogad atzīmēsim Latvijas armijas simtgadi, bet viens no armijas atribūtiem, īpaši jau pirmskara Latvijā, bija krietns karavīru orķestris. 20. gadsimta 20. gados Latvijas bruņotajos spēkos vienlaikus darbojušies pat vairāk nekā desmit pūtēju orķestru – katram pulkam savs. Un tā bija nevis greznība, bet gan dzīves nepieciešamība.
Par šo mazzināmo Latvijas militārās vēstures segmentu stāsta šogad apgāda “Vesta – LK” sērijā “Laika grāmata” iznākušais Māra Visendorfa darbs “Latvijas armijas kara orķestri 1919 – 1940.”
Māris Visendorfs pats ir pūtēju orķestra diriģents, turklāt Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) krājuma glabātājs, tādēļ arī nav brīnums, ka lielu daļu no grāmatas 152 lappusēm aizpilda kvalitatīvas un interesantas pirmskara armijas orķestru un to dalībnieku fotogrāfijas no muzeja fondiem.
Savā darbā autors izseko kara orķestru Latvijā rašanās vēsturei, orķestra pienākumiem armijas ikdienā un ceremoniālos; apraksta starptautiskos sakarus, koncertdarbību, repertuāru, skaņu ierakstus, dalību Dziesmu svētkos. Sniegtas arī īsas armijas orķestru kapelmeistaru biogrāfija. Jāatzīmē, kā Latvijas armijā pūtēju orķestru vadītājus – diriģentus sauca tieši par kapelmeistaram, kas ir tradīcija arī citās valstīs.
Armijas pūtēju orķestri dzima teju vienlaicīgi ar Latvijas armiju. Dokumenti stāsta, ka 1919. gada 6. februārī ar Brīvprātīgo rotas komandiera kapteiņa, vēlākā ģenerāļa, Ludviga Bolšteina pavēli uzdots “kapelmeistaram Strunge formēt muzikantu komandu”. Tajā brīvprātīgi piesakās 15 mūziķi.
Pāris nedēļas vēlāk topošās armijas 1. rezerves rota jau maršē Paula Strunges vadītā orķestra pavadībā. Drīz vien orķestrus sāk veidot arī citas Latvijas armijas daļas. Frontes pretējā pusē savi orķestri bija Pētera Stučkas Padomju Latvijas armijas vienībās.
Kā kuriozs grāmatā pieminēts dokumentāli apstiprinātais gadījums, kad 1919. gada 24. maijā kapelmeistara Ferdinanda Koša vadītais sarkanās armijas Vieglās artilērijas brigādes orķestris pilnā sastāvā ar visiem instrumentiem un notīm 32 vīru sastāvā pārgāja nacionālo spēku pusē un pieteicās pulkvedim Jānim Balodim, ka nodod sevi Latvijas armijas rīcībā.
Neatkarības kara beigās armijā jau skaitījās 13 orķestru – gan ar ļoti dažādu profesionālo sagatavotības līmeni un skaitlisko sastāvu. Kā jau minēts, pirmskara Latvijas armijā savs orķestris pienācās katram pulkam.
Tiesa, vēlāk ekonomiskās krīzes ietekmē, 1931. gadā likvidēja septiņus pulku orķestrus, un samazināja muzikantu skaitu tajos. Atlikušajiem pienākumi palika vecie – orķestra pavadībā karavīri soļoja ne tikai parādēs, bet arī uz apmācībām. To funkcijās bija spēlēt jaunkareivju zvēresta došanā, augstu amatpersonu sagaidīšanā, bērēs, sagaidot ārvalstu amatpersonas, tāpat vakara jundā kazarmās un vienkārši, karavīru brīvajā laikā “dzīves uzjautrināšanai”.
Jāņem vērā, ka tolaik signāli vienībām tika doti ar trompetes skaņu palīdzību, līdz ar to dažs orķestrants pildīja pulka signālistu funkcijas. Nebija tā, ka militāro orķestru dalībnieki garlaikojās, kamēr pārējie karavīri svīda mācībās. Arī muzikantiem bija nodarbības no rītiem un pēcpusdienās.
Par “Latvijas armijas kara orķestri 1919 – 1940” jāteic, ka grāmatu būs interesanti palasīt ne tikai tādiem, kas orientējas nošu rakstos un mūzikas terminos. Tā ir saistoša arī no kultūras un militārās vēstures viedokļa.
