Kas svarīgāks: tradīcija vai jaunrade? 0
Iespējams, šis ir pirmais gads, kad viena vasara uz Latviju atnes kā ziemeļu un Baltijas valstu un Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, tā arī festivālu “Baltica”. Visu šo triju svētku norisē būtiska loma ir novadu kultūras centriem, kuros galvenokārt koncentrējas Latvijas amatiermākslas kolektīvu ikdienas dzīve un darbs. Jūnija sākumā Rīgā norisinājās Eiropas Kultūras centru tīkla (ENCC) kultūras projektu gadatirgus, sniedzot iespēju ieskatīties arī pārējās Eiropas kultūras projektu virtuvēs. Esam pieraduši, ka Latvijā kultūras centri ir būtisks nacionālās kultūrpolitikas ķēdes posms, bet vai tā ir arī citur Eiropā?
No akreditācijas uz izvērtēšanu
Šobrīd Latvijā atliktas malā pirms pāris gadiem aktualizētās diskusijas par kultūras centru akreditāciju, apstiprina Latvijas Kultūras centru asociācijas un Mazsalacas kultūras centra vadītāja Dace Jurka. Ap 2011. gadu, kad ideja par vienotu kritēriju izvirzīšanu kultūras centru un tautas namu darbam bija visaktuālākā, gana daudzi tomēr to arī kritizēja, tādēļ šobrīd nolemts nevis salīdzināt kultūras centrus savā starpā, bet gan novērtēt katra konkrētā centra darbu. “Joprojām meklējam optimālo modeli, jo ir daudzas organizatoriskas, administratīvas lietas, algas, profesionālās pilnveides un metodoloģijas jautājumi, kuri prasās risināmi. Kultūras centru darbību regulē vispārēji likumi, bet nav juridiska dokumenta, kas nosaka pamatjautājumus, kā tas ir bibliotēkām un muzejiem,” skaidro D. Jurka
Jūrmalas pilsētas kultūras nodaļas vadītāja Agnese Miltiņa uzskata, ka šobrīd kultūras centru darbība ir sakārtota – izveidota laba metodikas rokasgrāmata, darbības kvalitātes latiņu uzliek Dziesmu svētku kritēriji, pateicoties Latvijas Nacionālajam kultūras centram (LNKC), izveidota hierarhijas trepīte, pa kuru informācija nokļūst no centra līdz vismazākajiem pagastiem. Viņa gan pieļauj, ka mazākie kultūras centri būtu ieinteresēti konkrētu kritēriju izstrādē: “Tad viņiem būtu karogs rokās, viņi varētu iet pie pagastvečiem un prasīt, ka vajag to un šito, bet Pašvaldību savienība pret to iebildīs, un es arī uzskatu, ka nevaram tik stingrus kritērijus uzlikt, jo nevar salīdzināt Rīgas vai Jūrmalas kultūras centrus ar, sacīsim, Zilupi vai Durbi. Baidos, ka, nosakot pārāk stingras prasības, mazos kultūras centrus slēgs, jo tos nevarēs izpildīt, savukārt lielajiem centriem pašvaldība var pateikt – visi kritēriji pārpildīti, samazinām finansējumu.”
Pašvaldības aģentūras “Cēsu kultūras un tūrisma centrs” projektu vadītāja Ilona Asare, kura šogad ievēlēta arī ENCC valdē, norāda, ka Latvijai šobrīd svarīgāk ir stiprināt Kultūras centru asociāciju: “Būtu nepieciešams vismaz viens algots darbinieks, kurš varētu rūpēties par tālākizglītību, informēt par projektu iespējām.”
Galvenais, ko šobrīd kā nepieciešamu uzsver visu aptaujāto kultūras centru pārstāvji, ir atrast savu nišu, jo, pateicoties reģionālajām koncertzālēm un privātajām iniciatīvām, arī novados arvien paplašinās kultūras piedāvājums. Otrkārt – nepieciešams aktīvāk izmantot Eiropas piedāvājumu projektu jomā, kas prasa arī brīvāku skatu. Agnese Miltiņa gan teic, ka Latvijas orientācija uz tradicionālo kultūru, kas ir mūsu stiprākā joma, līdzdalību Eiropas projektos padara sarežģītāku, jo piedāvātās tēmas nereti saistītas ar multikulturālismu, bēgļu tēmas risinājumu vai līdzīgiem jautājumiem.
Eiropā kultūras centri – privāta iniciatīva
ENCC kultūras projektu gadatirgū varēja arī lieliski redzēt, kas Latvijas kultūras centriem līdzīgs un kas atšķirīgs Eiropas kontekstā.
Galvenais kopīgais, kā uzsvēra Hildesheimas universitātes (Vācija) speciāliste Beāte Keglere, ir kultūras centru vitalizējošā loma apkaimēs un īpaši – valsts perifērijā. Ne tikai Latvijā vien darba un tālākizglītības iespēju trūkums veicina centrtieces spēkus, atstājot lauku apvidus arvien tukšākus, un pētījumi pierāda, ka kultūra spēj vismaz daļēji šo procesu amortizēt.
Sarunā ar “KZ” Beāte Keglere uzsvēra, ka vienlaikus jāņem vērā – lauku apvidos cilvēki ir ievērojami konservatīvāki nekā pilsētās, tādēļ rūpīgi jāapsver gan tas, kādu tieši kultūras piedāvājumu izstrādāt, gan arī, kā to piedāvāt: “Pilsētās ļaudis ir atvērtāki improvizācijai. Ir iespējams sarīkot svētkus pilsētas laukumā un, par tiem laikus informējot, savākt interesentus. Laukos turpretī nepietiek ar to, ka rūpīgi izdomā iespējamo piedāvājumu, vispirms jākļūst par savējo. Vislabāk, ja pazīsti pagastveci, iedzer ar viņu tēju, nesteidzoties aprunājies vai arī ja vari pierādīt savu saistību ar konkrēto vietu, atsaucoties uz šeit dzīvojušiem radiniekiem.”
Latvijas kultūras centri ir pieraduši pie prasības izvērtēt savu darbu un apmeklētāju apmierinātību ar to, turpretī Beļģijas kultūras centru pārstāvji par aptaujām un pārskatiem šķendējas. “Bet kā gan vēl mēs varētu uzzināt, kas cilvēkiem šķiet svarīgs un vajadzīgs?” nesapratnē bija Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītājs Aigars Noviks.
Būtiski piebilst, ka lielākajā daļā Eiropas – pat relatīvi tuvajā Polijā – kultūras centru funkcijas nodotas privātās rokās. Protams, ir pieejams Eiropas, valsts un pašvaldību finansējums, taču projektu veidā, bet nav kultūras centru, kuros, līdzīgi kā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, koncentrētos visa vietējā amatiermāksla un tiktu nodrošināts finansējums ēku uzturēšanas un administratīvajām izmaksām, kā arī lielākā vai mazākā mērā kolektīvu vadītājiem.
A. Miltiņa teic – viņa nespēj iedomāties pašvaldības vadītāju, kurš uzdrīkstētos pateikt, ka pašvaldības kultūras centrs tiek likvidēts un tā funkcijas nodotas privātajiem. “Viņu noteikti neviens nepārvēlētu, mums kultūra ir ļoti svarīga. Turklāt arī iedzīvotāji, īpaši laukos, nav tik maksātspējīgi, lai varētu par visu, ko piedāvā kultūras centrs, maksāt paši. Bet es, protams, arī redzu vietu privātajiem kultūras centriem, kur pavadīt laiku atšķirīgi – mums ir Jaunā teātra institūts Rīgā, Aizputē “Serde”, Liepājā “Tējas namiņš”, vēl citi. Katram sava niša, bet plaša profila kultūras centri ir pašvaldības uzdevums.”
Autentiskums –
pārāk specifisks?
Ir arī otra būtiska atšķirība: tā kā Latvijas kultūras centru galvenais uzdevums ir Dziesmu svētku tradīcijas saglabāšana, tie daudz vairāk nekā Eiropas līdzinieki vērsti uz autentiskās kultūras pārmantošanu un tālāknešanu. Šā iemesla dēļ Kultūras projektu gadatirgū izcēlās pat radošas diskusijas, un vienā klāt biju arī pati. Pēc Beļģijas kultūras centra “Tapis Plein” pārstāves Flortjes Vantommes stāstījuma par daudzveidīgo centra piedāvājumu klātesošie Latvijas kolēģi galvenokārt centās izprast, kur multikulturālajā piedāvājumā ar izklaides elementiem atrodama autentiskā tradicionālā kultūra, savukārt Beļģijas speciāliste nesaprata, kādēļ šis jautājums tik svarīgs. Centra darbība vērsta uz iekļaušanu, savukārt autentiskā tradīcija multikulturālā sabiedrībā šķiet pārāk specifiska, tai atvēlēta vien neliela sadaļa kopumā.
Dace Jurka teic, ka ENCC novērots Eiropas kolēģu šoks par mūsu Dziesmu svētku tradīciju. “Viņi nesaprot, kāpēc mums tas vajadzīgs – stāvēt rindiņā un visiem vienādi cilāt rokas. Bet es noteikti negribētu parakstīties zem tāda modeļa kā Eiropā – ja iesim to ceļu, tad savu tradīciju noteikti pazaudēsim.”
Aigars Noviks gan aizrāda, ka arī pārāk konservatīvs piedāvājums nav ilgtspējīgs. “Manu darbavietu vietējie iedzīvotāji vienā vārdā sauc par muzeju un no manis to arī gaida – vitrīnās saliktas senlietas, kurām nedrīkst pieskarties. Bet man šķiet – ja ieliksim kultūras mantojumu vitrīnā un uzdrīkstēsimies ar to nēsāties tikai baltiem cimdiem rokās, tas drīz vien arī paliks tikai vitrīnā. Ir jādomā, kā mantojumu integrēt multinacionālā vidē un ieinteresēt nākamās paaudzes.” Taču A. Miltiņa uzsver: cilvēku interese par tradicionālo kultūru ir liela, turklāt ne tikai vecākajā paaudzē vien. “Mums ir jaunas meitenes audējas, arī bērnu deju kolektīviem vienmēr ir liels pieprasījums. Īpaši labāk situēti cilvēki saprot, ka deju kolektīvā iemācās ne tikai tautas dejas, bet arī socializēšanās prasmi, iegūst stāju, un, kad bērni izaugs, viņi izpratīs tradīcijas nozīmi un paši vēlēsies to atbalstīt.”
Ar svaigu skatu
Daudzie un daudzveidīgie sarīkojumi, kurus piedāvā Latvijas kultūras centri, apliecina to darbinieku profesionalitāti. Tomēr šāds grafiks – no viena sarīkojuma pie otra – palaikam neatstāj telpu svaigiem iespaidiem un iespējai palūkoties uz savu darbu no malas. Tieši tas ir vērtīgais Latvijas līdzdalībā ENCC, uzskata Ilona Asare.
Latvijā, pēc kulturaskarte.lv datiem, darbojas viens daudzfunkcionāls centrs – Austrumlatvijas koncertzāle “Gors” – un 559 (2014. gadā) aktīvi kultūras centri, kultūras nami, tautas nami un klubi/saiešanas nami.
Kultūras nami, tautas nami, saieta nami u. c. ir otras apmeklētākās kultūras institūcijas uzreiz aiz bibliotēkām.
Latvijas Kultūras centru asociācija (LKCA) dibināta 2002. gadā. Tā uzņemta Eiropas Kultūras centru asociācijā (ENCC), kurā apvienojušās Lielbritānijas, Dānijas, Norvēģijas, Somijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Itālijas, Vācijas, Beļģijas, Austrijas, Ungārijas, Bulgārijas, Rumānijas un Horvātijas nacionālās kultūras centru asociācijas. ENCC darbības mērķis ir veicināt iedzīvotāju līdzdalību Eiropas kultūras procesos, uzsverot kultūras centru nozīmi.
