Kas svarīgāks – ekonomika vai cilvēka dzīvība? Pandēmija un globālās ekonomikas atkarība no Ķīnas 0
Dienā, kad Ķīnas pilsētā Uhaņā no slimnīcas tika izrakstīts pēdējais Covid-19 pacients, inficēto skaits pasaulē pārsniedza trīs miljonus cilvēku (patlaban ar jauno koronavīrusu inficējušos cilvēku skaits pasaulē pārsniedzis četrus miljonus). Tas notika 27. aprīlī.
Šajā dienā vācu laikrakstā “Frankfurter Allgemeine Zeitung” parādījās ziņa – vistuvāk vakcīnas radīšanai pret jauno vīrusu esot nonākusi tieši Ķīna.
Veidojas paradoksāla situācija – zeme, kas izlaida no pudeles ļauno džinu, vārdā Covid-19, to, iespējams, pati arī savaldīs un iedzīs atpakaļ krātiņā.
Gadu gaitā mēs esam kļuvuši atkarīgi no Ķīnas.
Tur ražoti datori, mobilie tālruņi, arī apģērbi un viss cits, ko ikdienā lietojam. Vīruss, no kura baidās visa pasaule, nāk no Ķīnas.
Taču turpat masveidā tiek ražotas arī sejas maskas, kas tagad kļuvusi par pieprasītu preci visā pasaulē. Vai iznāk, ka paļauties varam vien uz Ķīnu?
Jaunā gadu tūkstoša sākumā politikas vērotāji pareģoja, ka 21. gadsimts būšot Ķīnas gadsimts. Ka šī 1,4 miljardu apdzīvotā zeme dominēšot ne tikai saimniecībā, bet arī tehnoloģiju, politikas un militārajās jomās.
Tagad, kad pasaulē vēl pilnā sparā plosās ekonomiku paralizējošā Covid-19 epidēmija, iepriekšējās prognozes var nākties pārskatīt.
Tikai kurā virzienā? No vienas puses, Ķīna var nostiprināt savu ietekmi, izmantojot to, ka ātrāk atkopsies no krīzes. No otras puses, tā jau saņēmusi ļoti asu kritiku – tai pārmesta savlaicīga informācijas nesniegšana par epidēmijas cēloņiem un izplatīšanās gaitu.
Tiek runāts par iespējamiem tiesas procesiem, pat par kompensāciju pieprasīšanu.
Eksperti arī paredz, ka pēc Covid-19 krīzes daudzas stratēģiskas ražotnes (farmācija, telekomunikāciju tehnoloģijas) no Ķīnas tikšot pārceltas atpakaļ uz Eiropu un ASV.
Savu viedokli par Ķīnas vietu nākotnes pasaulē “Latvijas Avīzei” pauž divi Austrumu pazinēji – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas pētnieks, profesors Leons Taivāns, un LU Konfūcija institūta Latvijas puses direktors, sinologs, profesors Pēteris Pildegovičs.
Taivāns: ”Globalizācijas procesi ieslēgs atpakaļgaitu.”
Profesor, vai var piekrist apgalvojumiem, ka Rietumu pasaule Covid-19 eksāmenu labākajā gadījumā izturējusi uz “apmierinoši”?
L. Taivāns: Pašreizējā cīņa ar Covid-19 pa daļai balstās simts gadus vecā pieredzē, kad pasaulē plosījās tā saucamā spāņu gripa. Pēc dažiem vērtējumiem, šī slimība aiznesa desmitiem miljonu dzīvību.
Arī tolaik dažādu valstu un teritoriju reakcija uz pandēmiju atšķīrās. Sevišķi labi to varēja vērot ASV, kur atsevišķi štati baudīja pat vēl lielāku autonomiju nekā šodien.
Un arī pirms simts gadiem bija līdzīga diskusija – kas svarīgāks? Ekonomika vai cilvēka veselība un dzīvība?
Dažādi štati atšķīrās arī ar pieņemto mēru raksturu un stingrību.
Tas viss atkārtojās Covid-19 pandēmijas laikā, kad valdības ASV, Lielbritānijā un citviet ilgi nespēja izšķirties par noteiktu rīcību.
Kavēšanās un neizlēmība radīja lielākus riskus, biežākas saslimšanas un nāves gadījumus.
Un kāda bija spāņu gripas mācība ASV?
Kad epidēmija beidzās un dzīve pamazām atgriezās ierastajās sliedēs, izrādījās, ka ekonomika ātrāk atguvās tajos štatos, kuros varas iestādes izrādīja lielākas rūpes par cilvēka veselību.
Koronavīrusa “eksportētāja” Ķīna šodien tiek slavēta kā paraugs cīņā ar slimību. Vai tas nav dīvaini? Turklāt izskatās, ka tieši Ķīna bija tā, kas epidēmijas sākumā kavējās ar stingru mēru pieņemšanu un slēpa informāciju.
Tam īsti nevar piekrist. Ķīna ir milzīga teritorija, kuru pārvalda daudzpakāpju administratīvā sistēma.
Tas viss prasa iešūpošanos. Hubejas province un tās galvaspilsēta Uhaņa, kas kļuva par epidēmijas epicentru, ir Ķīnas industriālais centrs un milzīgs transporta mezgls.
Saprotams, vietējās iestādes pašas uz savu roku, bez saskaņošanas ar centrālo varu Pekinā baidījās pieņemt lēmumus par karantīnas ieviešanu un provinces slēgšanu.
Savukārt reiz iedarbināta, šī sistēma darbojas perfekti. Turklāt ķīnieši atšķirībā no eiropiešiem un amerikāņiem ir ļoti disciplinēti. Sabiedrības uzvedību iespaido Konfūcija mācība.
Valda stingra hierarhija. Ģimenē dēli bez ierunām pakļaujas tēvam, meitas – mātei. Priekšnieka vārds ir likums, kas bez īpašām diskusijām vienkārši ir jāpilda. Tieši disciplīna ir Ķīnas veiksmes pamatā.
Un kā jūs skaidrotu Centrālās un Austrumeiropas nosacītos panākumus cīņā ar epidēmiju? Vai arī mēs esam disciplinētāki nekā Eiropas rietumos un dienvidos dzīvojošās tautas?
Patiesībā jā. Lai cik paradoksāli tas varbūt izklausītos, šajā disciplinētībā var saskatīt totalitārisma mantojumu.
Gandrīz pusgadsimtu Eiropas austrumos valdīja komunisma režīmi, kuros pakļaušanās hierarhijai bija gluži pierasta lieta. Latvieši apmēram 250 gadus dzīvojuši Krievijas impērijas un Padomju Savienības sastāvā.
Vēl agrāk pati Krievija divus gadsimtus atradās zem mongoļu–tatāru jūga, kas bija visai līdzīgs Ķīnas režīmam. Šī pieredze atstājusi pēdas krievu tautas apziņā un netieši nodota arī mums.
Un, lai arī mēs nepavisam neesam ķīnieši, sabiedrības disciplinētības ziņā tomēr esam tuvāki ķīniešiem nekā itāļiem vai spāņiem.
Vai pārējās pasaules attieksme pret Ķīnu mainīsies?
Ne tikai pret Ķīnu. Izskatās, ka globalizācijas procesi ieslēgs atpakaļgaitu. Jau krietnu laiku Rietumu sabiedrībās auga neapmierinātība par rūpnīcu pārcelšanu uz Āziju, īpaši uz Ķīnu, par darba vietu zudumu pašu mājās.
Līdz ar Covid-19 epidēmiju tam pievienojusies tīri cilvēciska, emocionāla reakcija uz svešo, savādo un nepazīstamo. Pavisam svaigs piemērs no Ķīnas. Guandžou pilsētā tradicionāli dzīvo daudzi studenti un strādnieki no Āfrikas.
Epidēmijas laikā Ķīnā paklīda baumas, ka vīrusu valstī esot ievazājuši melnie cilvēki.
Ar to pietika, lai sāktos spontāna rasisma histērija – viņus izlika no dzīvokļiem un viesnīcām, neielaida veikalos, policija aizturēja, pratināja un piekāva bez jebkāda iemesla.
Ja jau pat centrālās valdības preses pārstāvim Pekinā nācās taisnoties, ka Ķīnā nav rasisma, tas nozīmē, ka skandāls patiesībā ir liels.
Līdzīgas tendences vērojamas visā pasaulē. Sabiedrībā cirkulē viltus ziņas un tenkas, kas nodrošina nelabvēlīgu fonu. Cilvēki rāda viens uz otru ar pirkstiem – lūk, viņš ir atvedis vīrusu!
Šajā mājā sēž vīruss! Slimība atceļojusi no Itālijas, Francijas, Irānas vai Ķīnas, viņi pie visa vainīgi! Ražotnes varbūt paliks turpat, kur bijušas, bet sabiedrības noskaņojums mainīsies.
Ar globalizāciju saistītā eiforija izplēnēs. Bet Ķīna būs dominējoša lielvara, kuras, kā zināms, necieš visos laikos. Musulmaņu pasaulei nepatīk, kā viņi paši uzskata, ASV hegemonija.
Austrumeiropa ar aizdomām raugās uz Krieviju. 19. gadsimtā līdzīga attieksme bija pret Lielbritāniju. Tā bija milzīga koloniālā impērija, kas dominēja politiski un militāri.
Kā tagad teiktu – pasaules lielvara. Turklāt Anglija bija arī “pasaules fabrika” – līdzīgi kā šodien Ķīna.
Izmaiņas pasaulē būs lielas, un ne jau tikai starptautiskās politikas jomā, arī ikdienas dzīvē.
Patlaban notiekošo labi raksturo vārds “attālināti”. Mainīsies iepirkšanās kultūra, cilvēki aizvien biežāk iegriezīsies interneta veikalos. Par ikdienu kļūs virtuālie biroji, attālinātais darbs un attālinātās mācības.
Pildegovičs: “Ķīna aizies garām ASV.”
To, ka Ķīna ir pasaules lielvara, neviens neapstrīd, bet vai tās loma var vēl vairāk pieaugt?
P. Pildegovičs: Viss liecina par to, ka jau pārskatāmā nākotnē Ķīna aizies garām ASV. Kur slēpjas Ķīnas panākumu sakne? Vairumam Rietumu cilvēku šī valsts joprojām asociējas ar komunismu.
Taču tas ir kļūdains uzskats. Ķīnieši dzīvo saskaņā ar Konfūcija mācību, ko raksturo kārtība, mērķtiecība, augsta darba kultūra, paklausība priekšniecībai.
Valda stingra hierarhija, valsts vadītājs tiek uztverts kā lielas ģimenes galva. Ķīnietim ir svarīgas divas lietas – ģimenes labklājība un bērnu izglītība. Visā pasaulē sastopam centīgos un sekmīgos ķīniešu studentus.
Pēc līdzīgiem principiem dzīvo Koreja, Japāna un Singapūra. Nav brīnums, ka šādas sabiedrības spēj koncentrēties lieliem mērķiem un vērienīgiem projektiem.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Covid-19 epidēmijas apkarošanā Austrumāzijas valstis parāda tik labus panākumus. Es dzīvoju Ķīnā 2003. gadā, kad šajā valstī plosījās SARS koronavīrusa infekcija.
Bija nāves gadījumi, cilvēki staigāja maskās. Tolaik uzkrātā pieredze Ķīnai palīdz salīdzinoši ātri uzveikt Covid-19.
Bet kādi ir Ķīnas mērķi? Mēs esam pieraduši domāt, ka, piemēram, Krievijai vai ASV svarīga ir ģeopolitiskā ietekme. Vai arī Ķīna domā šādās kategorijās?
Pēdējos gados, kad pie varas ir prezidents Sji Dziņpins, Ķīna vairāk sāk domāt par savu tēlu, prestižu un ietekmi pasaulē.
Bet reformu sākuma posmā, kuras 80. gados realizēja toreizējais līderis Dens Sjaopins, un vēl ilgi pēc tam Ķīna pilnībā bija aizņemta ar iekšpolitiku, ar savu iekšējo attīstību.
Es teiktu, ka šodien Ķīna ir stabilizējošs faktors Āzijas kontinentā, pat neraugoties uz tās sarežģītajām attiecībām ar citu nākotnes lielvaru Indiju.
Bet cik miermīlīga ir ķīniešu sabiedrība? Un kā izskaidrot nesenos uzbrukumus studentiem no Āfrikas?
Es zinu par šo konfliktu. Viss nav tik vienkārši, jo dažu Āfrikas izcelsmes cilvēku uzvedība ir visai neadekvāta, viņu dzīvesveids nav pieņemams ķīniešu sabiedrībai.
Bet apstākļos, kad apkārt plosās slimība un cilvēki jau tā ir nervozi, emocionāla pretreakcija var pāriet jau pavisam reālā fiziskā vardarbībā.
Kā jūs domājat, kad atkal varēsiet aizbraukt uz Ķīnu?
Man bija ieplānots apmeklēt Ķīnu šī gada nogalē, piedalīties vispasaules Konfūcija institūta direktoru sanāksmē. Atklāti sakot, es nezinu, vai tas būs iespējams. Bet cerēsim uz to labāko.
