Māris Zanders: Kas stiprāks – “par” vai “pret”? 3
Ungāru politiķis Gabors Kunce reiz par savu partiju izteicās vienlīdz asprātīgi un skarbi: “Mums uz katru posteni ir vismaz divi nepiemēroti kandidāti.” Domāju, ka līdzīgi ir Latvijas politikā. Savukārt, ja paveras uz sabiedrību kopumā, vērtējums varētu būt apvērsts labā nozīmē: mums ir daudz jēdzīgu cilvēku, kuri principā vēlas kaut ko darīt, lai Kunces aprakstīto situāciju mainītu. Daži no tiem šonedēļ izveidoja politisku kustību “Mēs par”, kas pēc mēneša pārtapšot par partiju un nākamgad piedalīšoties Saeimas vēlēšanās.
Kā jau parasti, pirmie iespaidi objektīvi ir fragmentāri – kaut kas uzrunā, kaut kas liekas apšaubāms. Piemēram, tēzes līmenī simpatizē Daniela Pavļuta kustības manifesta parakstīšanas pasākumā paustais, ka ir jāveido “valsts un politika, kuru cienām pat tad, ja tai nepiekrītam”, savukārt manifestā deklarētais “vēstures izlīgums” kā mērķis vai iniciatīvas grupas dalībnieces Marijas Golubevas aicinājums “mums jāatsakās no dažiem pagātnes aizspriedumiem” man personīgi liekas pavirša retorika. Ja īsi: vēstures izlīgums ļoti lēni, cilvēcisko attiecību līmenī veidojas starp konkrētajā teritorijā dzīvojošajām grupām; politiskie instrumenti te nedarbojas. Liberāļiem vajadzētu pieņemt to, ka tikai indivīds pats izlems, kā veidot attiecības ar savu dzimtas pagātni, aizvainojumiem un bailēm, un ne jau politiķi būs tie, kuri ar savu retoriku te kaut ko mainīs vai paskubinās. Savukārt publikas daļas uzmanību piesaistījusī tēze par virzību uz “vispārējo pamatienākumu” patiesībā nav nekāds “komunisms” vai “marksisms”, kā to daži komentētāji pasteigušies interpretēt. Tēzei ir zināms racionāls pamats, ko te izklāstīt nav vietas, tēze tiek eksperimentāli testēta vairākās valstīs (piemēram, Somijā), bet problēma ir tā, ka vispārējais pamatienākums – ja vien šī garantētā summa ir kaut cik augsta – nav īsti savienojams ar atvērtu imigrācijas režīmu. Pie manifesta vairākus mēnešus strādojošie šo pretrunu nav, šķiet, pamanījuši.
Citiem vārdiem sakot, jaunā politiskā projekta tēzes izraisa pretrunīgus vērtējumus, kas laikam gan normāli, ja a) runa ir par jebkuru tekstu, kas garāks par desmit teikumiem, b) projekts ir pašā sākumposmā. Ņemot vērā, ka virkne projektā iesaistījušos ir man personīgi labi pazīstami, distancēti auksta interese varbūt nav jauka, tomēr man tāda ir par kādu citu, konceptuālāku aspektu. Proti, kas vēlētāju 21. gadsimta otrajā gadu desmitā uzrunā vairāk – “par” vai “pret”? Distancēta pozīcija šī teksta ietvaros liedz izteikt novērtējumus abām pozīcijām, bet liekas, ka vairāk jau uzrunā “pret”. Tas, iespējams, nav sevišķi racionāli, toties ļoti cilvēciski. “Pret” izraisa spēcīgākas emocijas, tas ir saistīts ar apdraudējuma sajūtu (reālu vai izdomātu), un vēlētāju izvēle Rietumos to zināmā mērā apliecina. Arī daudz piesauktais Makrona piemērs Francijā (kā arī ļoti ticamā Merkeles uzvara septembrī Vācijā), manuprāt, neliecina par pretējo, jo atbalsts abiem, ja tā var teikt, konstruktīvi optimistiskajiem politiķiem tikpat labi arī ir interpretējams kā “pret” (pret Nacionālo fronti utt.). Vēl viens jaunais politiskais projekts Latvijā, Jaunā konservatīvā partija, arī, manuprāt, primāri strādā ar “pret” platformu, un vismaz pagaidām diezgan veiksmīgi. Un te, atkārtošos, nevar snobiski teikt, ka “pret” ir neauglīgs un tuvredzīgs. Ja indivīdam attieksmē pret kādiem procesiem viņa prioritāšu skalā noraidījums, niknums ir dominējošs, tās ir viņa tiesības, tā ir viņa dzīve, tā viņš jūtas. Līdz ar to būs interesanti vērot, kā sabiedrība reaģēs uz “Mēs par” piedāvājumu. Jo īpaši, ja ņem vērā, ka nepietiek ar manifestu un programmu izstrādi – partijai jāspēj komentēt, iniciēt politikas aktualitātes, un šajā procesā bez “mēs pret” grūti iztikt. “Par” labi padodas (tas bez ironijas) kultūras un zinātnes darbiniekiem, visiem, kuriem iesaistīšanās politikā primāri ir personīgas nostājas žests “te es stāvu un citādi nevaru” žanrā. Savukārt, ja ir mērķis, lai žests kļūtu par arī veiksmi reālajā politikā, bez nežēlīgas cīņas neiztikt.
