Krieviskajām organizācijām jauni aktīvisti: kas stāv aiz protestiem? 27
Politiskie protesti pret ieceri krievu vidusskolās pāriet uz mācībām valsts valodā parāda, ka krieviskajām organizācijām parādījušies jauni aktīvisti: ļaudis, kuri iepriekš vai nu nav iesaistījušies šādās aktivitātēs, vai arī nav bijuši to vadībā. Kas viņi ir?
Karajevs: “Nenodarbojas ar politiku”
Šā gada 23. oktobrī pie Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) tika rīkots mītiņš pret valsts ieceri panākt, lai tuvāko gadu laikā krievu vidusskolās Latvijā tiktu ieviestas mācības tikai valsts valodā. Klāt bija jau zināmie prokrieviskie aktīvisti – Tatjana Ždanoka, Miroslavs Mitrofanovs un citi partijas “Latvijas krievu savienība” pārstāvji. Taču oficiāli viņi nebija šī piketa organizatori. To bija pieteicis Degi Karajevs, kurš līdz šim bijis vairāk zināms kā izdevuma “Digital Times” galvenais redaktors, savulaik bijis arī Transporta un sakaru institūta preses sekretārs.
Pirms dažiem gadiem D. Karajevs gan bija izcēlies ar to, ka amerikāņu laikrakstam “The Wall Street Journal” stāstījis, ka viņš spītīgi atteicies iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, tomēr uzskata sevi par Latvijas patriotu un mūsdienu Latvijas “dabisku daļu”.
Kad jautāju, vai viņš iesaistījies kādā organizācijā, viņš atbild: “Nē, esmu pats par sevi.” Savas aktivitātes uzskata par sabiedriskām, nevis politiskām. Par krievu skolu nākotni uztraucoties, jo ir divu bērnu tēvs. Jaunākais ir gadu vecs, bet vecākais mācās 3. klasē. “Mani aicināja uz bērna skolu, jo esot slikta uzvedība. Taču slikta uzvedība ir tikai mūzikas stundā, kas notiek latviski. Tāpēc bērni šajās stundās neko nesaprot un nespēj noturēt uzmanību. Mācību grāmata toties ir krieviski, un tajā bērns visu saprot, uz jautājumiem atbild pareizi. Es piekrītu, ka Latvijā visiem jāzina latviešu valoda, taču nevēlos, lai mans bērns lielu daļu mācību laika tērētu nevis mācībām, bet tulkošanai no latviešu uz krievu valodu. Daudzās citās valstīs dara visu, lai cittautieši viegli un ērti varētu apgūt valodu, bet Latvijā to uzspiež, tādējādi radot pretestību krievvalodīgajos,” tā savu nostāju skaidro aktīvists, patiesībā nonākot pretrunās savos uzskatos, jo kā gan Latvijas krievu jaunieši labi zinās latviešu valodu, ja to neapgūs visvieglākajā veidā – jau bērnībā skolā – un arī tajā nemācīsies.
D. Karajeva vārds un uzvārds gan neliecina, ka viņš pats būtu krievs. Jautāju, kāda tad ir viņa etniskā izcelsme. Viņš sašuta par šādu jautājumu un vēlāk atbildēja, ka viņa senči nāk no dažādām tautām, “kā jau tas bija iespējams Padomju Savienībā”. Krievu valodas nākotne Latvijā un skolās viņu uztrauc ne tik daudz paša izcelsmes dēļ, bet gan tāpēc, ka “krievu valoda ir mana dzimtā valoda”.
Jautāts par savu profesionālo darbību, D. Karajevs norāda, ka strādā IT jomā. Savulaik dibinājis ar datoriku, kā arī mazumtirdzniecību un remontu saistītu uzņēmumu “Octopus Technologies”. Savulaik piedalījās ar “Saskaņas” līderi Jāni Urbanoviču saistītās organizācijas “Baltijas forums” rīkotā konkursā par Nacionālo attīstības plānu, iesniedzot darbu “Vai nodokļi ir atbildības pasākums vai cilpa Latvijas kaklā?”. Tajā rosinājis optimizēt nodokļus.
Ļivčaks – pagrīdes skolotājs
Īsi pirms valsts svētkiem, protestējot pret valodas reformu skolās, notika t. s. “Krievu skolu aizstāvības štāba” rīkots gājiens. Tā ietvaros protestētāji gāja no IZM uz valdības ēku, pie kuras notika arī mītiņš, kura laikā mazākumtautību skolām pieprasīja autonomiju, proti, neatkarību no IZM. Šo pasākumu pieteicis un organizējis Aleksandrs Ļivčaks. Viņš atšķirībā no D. Karajeva jau sen saistīts ar politiku, tikai nav iepriekš izgaismojies kā vadošs krievu skolu “aizstāvis”. A. Ļivčaks jau ilgāku laiku ir Latvijas Krievu savienības (LKS) biedrs un tās valdes loceklis. Pats A. Ļivčaks aizņemtības dēļ atteicās runāt ar “Latvijas Avīzi”, taču LKS līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs pastāstīja, ka Ļivčaks ir starp tiem septiņiem cilvēkiem, kas LKS pieņem lēmumus.
Savulaik viņš bijis arī savienības priekšteces partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” valdē. Nesenajās pašvaldību vēlēšanās bija šīs partijas kandidātu sarakstā Daugavpilī otrais numurs, taču domē neiekļuva. Ar Daugavpili saite gan nav pārāk cieša: tur viņam esot īpašums, taču pusi nedēļas A. Livčaks pavada Rīgā.
Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniegtajos dokumentos A. Ļivčaks norādījis, ka ir programmētājs uzņēmumā “Pars Termināls”. Taču savulaik ieguvis arī ķīmiķa izglītību. 2015. gada nogalē Daugavpils Universitātē viņš izveidojis neoficiālo jauno ķīmiķu skolu, kurā vidusskolēni varēja padziļināti mācīties ķīmiju. Taču A. Ļivčaks nebija nokārtojis nepieciešamos sertifikātus un atļaujas apmācībai. Pēc kādas sūdzības Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) veica pārbaudi un secināja, ka viņš pozicionē sevi kā skolotāju, kaut tāds nav. Viņam uzdeva pārtraukt šīs aktivitātes līdz brīdim, kamēr trūkumi tiks novērsti. Jāpiebilst, ka šajās apmācībās A. Ļivčaks arī gatavoja skolēnus un vidusskolu absolventus Krievijas Federācijas vienotajam eksāmenam un augstskolu iestājeksāmeniem ķīmijā, tādējādi veicinot viņu iespējamās studijas Krievijā.
Saskaņā ar IKVD rīcībā esošajām ziņām pēc pārbaudes Ļivčaks skološanu pārtrauca. Viņš nav centies iegūt pedagoga privātprakses sertifikātu un nav atsācis veikt izglītojošu darbību.
M. Mitrofanovs toties stāsta, ka A. Ļivčaks tagad skolēnus apmācot neoficiāli, palīdz viņiem sagatavoties ķīmijas olimpiādēm, kurās A. Ļivčaka audzēkņi startējot ar panākumiem.
Kā stāsta M. Mitrofanovs, pret skolu latviskošanu A. Ļivčaks iebilstot savas pedagoģiskās pārliecības dēļ: primāra esot mācību vielas pilnvērtīga apguve, nevis tas, kādā valodā mācās.
Jāpiebilst, ka iepriekš A. Ļivčaka politiskās aktivitātes vairāk saistījās ar nepilsoņu tēmu – bija iesaistījies kustībā “Par vienlīdzīgām tiesībām”, kas mēģināja panākt naturalizācijas eksāmena vienkāršošanu un nodevas par pilsonības iegūšanu atcelšanu, kā arī rosināja referendumu par automātisku pilsonības piešķiršanu. A. Ļivčaks bijis arī to vidū, kas rīko nekārtības pie Brīvības pieminekļa 16. martā, kad notiek leģionāru atcere. 2005. gadā A. Ļivčaks ālējies tik aktīvi, kad pat administratīvi sodīts.
Barteckis – ar nacionālboļševismu pagātnē
Deniss Barteckis ievietoja petīciju portālā “Mana balss”, aicinot Latvijā saglabāt bilingvālo izglītību. Īsā laikā tā savāca pat vairāk nekā 10 000 parakstus, kas nepieciešami iesniegšanai Saeimā. D. Barteckis gan pieļauj, ka daļa parakstītāju ir nepilsoņi, tomēr uzskata: starp parakstītājiem būs gana daudz pilsoņu, lai Saeimai tuvākajās nedēļās iniciatīva būtu jāizskata.
Iniciatīvas autors apgalvo, ka nav saistīts ar politiku. Iniciatīvu iesniedzis kā privātpersona. Uzskata, ka valodas tēmas tiek cilātas politisku iemeslu dēļ. Viņaprāt, mācoties tikai latviski, skolēnu zināšanas var pasliktināties. Turklāt Latvijā neesot daudz skolotāju, kas var kvalitatīvi latviski skolēnus mācīt.
D. Barteckis ir blogeris, žurnālists. Kādreiz bijis redaktors portālam ves.lv, kas bija saistīts ar krieviski iznākošo laikrakstu “Vesti”. 2013. gada pašvaldību vēlēšanās Rīgā kandidējis no saraksta “Par dzimto valodu”. Rīgas domē nav iekļuvis.
Lielāku uzmanību sev pievērsa jau pērn, kad nonāca Drošības policijas (DP) uzmanības lokā. D. Barteckis bija publicējis petīciju, kurā Latviju aicināja pievienot Amerikas Savienotajām Valstīm. Tā D. Barteckis reaģējis uz tiesas lēmumu sodīt citu aktīvistu, kas bija aicinājis Latviju pievienot Krievijai. D. Barteckis tikai gribējis protestēt pret netaisno sodu un pārbaudīt, vai reakcija būs tikpat asa arī ASV gadījumā. Taču DP nepiemīt humora izjūta. Nacionālboļševiku līderis Vladimirs Lindermans sociālajos tīklos rakstīja, ka pret D. Bartecki uzsākta krimināllieta, pie viņa notikusi kratīšana, atņemts dators un mobilais telefons. Kā šī lieta noslēgusies, nav zināms. DP atteicās “Latvijas Avīzei” sniegt komentārus par šo gadījumu, jo joprojām notiekot izmeklēšana. Savukārt pats D. Barteckis saka: vismaz gadu nekādu DP interesi par sevi nav jutis. Kratīšanā izņemtās lietas atdotas, un DP viņam teikts, ka lietu nodos Ģenerālprokuratūrā, kas, visticamāk, atteikšoties to virzīt uz tiesu.
D. Bartecka biogrāfijā gan ir vēl kāda ļoti interesanta epizode: viņš bijis saistīts ar nacionālboļševikiem un TV3 filmā “Revolūcijas eksports”, kas stāsta par tiem aktīvistiem, kas no Latvijas devušies uz Donbasu, lai karotu prokrievisko spēku pusē. Viens no viņiem, jautāts, kā nokļuvis Donbasā, atbild: “Viss sākās ar Denisu Bartecki.” Tālākā sarunā gan noskaidrojas, ka D. Barteckis veicināja viņa iestāšanos nacionālboļševikos, nevis došanos uz Donbasu. Taču filmas autoru vēlāk intervētais D. Barteckis skaidri nepasaka, ka nav saistīts ar biedru došanos uz Ukrainu. Tā vietā viņš atbild: “Par to var dabūt nopietnu cietumsodu.” Sarunā ar mani viņš vispirms uzsver, ka nekad nav bijis Donbasā, bet pēc tam norāda, ka no saviem draugiem neatteiksies viņu izvēles dēļ. Nacionālboļševisms gan viņa dzīvē esot noiets etaps, jo Latvijā “nacboli” vairs aktīvi nedarbojoties.
Jāpiebilst, ka pagājušajā nedēļā Latvijas krievu skolu aizstāvībai piketu rīkoja arī studenti Luganskā. D. Barteckis teic, ka par to neko nezinot, un vispār uzskata, ka piketi nav labākais protesta veids. Norāda – arī Latvijā protesti krievu skolu aizstāvībai bieži vien notiek tādā stilā, ka pat liberāli noskaņotiem latviešiem nav vēlmes protestētājus atbalstīt. “Staigā ar plakātiem “Es gribu mācīties krievu valodā”. Nu nevar mācīties tikai krievu valodā, to Sa-tversmes preambula nepieļauj!” secinājis D. Barteckis.
