Kas solījumos ierakstīts? Ko partijas vēlas paveikt kultūrpolitikā 22
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvojoties sestdienai, 1. oktobrim, 14. Saeimas vēlēšanām, “Kultūrzīmes” satikās ar partiju pārstāvjiem, kas uz to pretendē, lai noskaidrotu – ko tās vēlas paveikt kultūrpolitikā.
“Jauno Vienotību” diskusijā pārstāvēja INTS DĀLDERIS, Nacionālo apvienību – NAURIS PUNTULIS,” “Apvienoto sarakstu” – VAIRIS NARTIŠS, “Attīstībai/Par” – DACE BLUĶE, “Konservatīvos” – IEVA AKURATERE, “Progresīvos” – AGNESE LOGINA, Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) – LĪGA KĻAVIŅA, “Katrai un katram” – SOLVITA ZVIDRIŅA. Jautājošo un vērtējošo pusi pārstāvēja “Kultūrzīmju” redaktore Anita Bormane un Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs Haralds Matulis.
Izvērsta kultūras programma – tikai dažiem
A. Bormane: – Kā izskaidrot, ka kultūra pieminēta tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmu partiju sarakstos? Un arī tad ļoti lakoniski, neizvēršot.
Ints Dālderis: – Visām partijām ir iespējas izteikties izvērstāk, bet šiem dokumentiem jābūt diezgan lakoniskiem.
Agnese Logina: – Salīdzinot ar iepriekšējo programmu, šī ir īsāka, bet tas ir tāpēc, ka piedāvājam skatīties uz kultūru kompleksi.
Dace Bluķe: – Garajā programmā tā ir diezgan izvērsta. Un, kad man kāds saka, ka jums kultūra ir pieminēta tikai vienā vietā, tad oponēju, sakot, ka Kultūras ministrijai tomēr ir trīs lielas jomas – kultūra ir tikai redzamākā.
Vairis Nartišs: – Arī mums kultūras tematika ir pārstāvēta citu nozaru izvērsumā, tāpēc to atsevišķi īpaši neizceļam. Vairāk tuvākajos pāris gados orientējamies uz krīzes menedžmentu, un tajā “cilvēks kultūrā” būs viens no lielākajiem akcentiem un prioritātēm.
Ieva Akuratere: – Patlaban uzsveram labklājības jautājumu nozīmīgumu, kas skar visus, arī kultūras darbiniekus. Mēs parādām šo nostāju visās pozīcijās, kas skar gan kultūru, gan arī pārējās jomas.
Līga Kļaviņa: – Varu apliecināt, ka Krievijas izraisītā kara Ukrainā radītās energokrīzes apstākļos un Jēkabpils novadā vadot Izglītības un kultūras komiteju, vissvarīgākais šobrīd ir enerģētiskā un stratēģiskā drošība, kas, protams, ietver arī kultūras iestāžu saglabāšanu un iespēju cilvēkiem arī turpmāk saņemt kvalitatīvu kultūru. Man nepārtraukti pienāk rēķini no mūsu kultūras centriem – mūsu elektrības rēķini ir četras reizes pieauguši. Šis ir nākotnes izdzīvošanas jautājums, arī kultūrai.
Nauris Puntulis: – Piekrītu, daudzi jautājumi, kas skar kultūras nozari, ir horizontāli risināmi, tomēr ir ieguldīts daudz darba, lai Nacionālās apvienības programma būtu izsvērta un ļoti skaidri nolasāma. Vai tā būs realizējama? Kā vienmēr, esmu optimists, mums ir izdevies veiksmīgi tikt galā ar pandēmiju kultūras nozarē, tikpat veiksmīgi tiksim galā arī ar energokrīzi.
Haralds Matulis: – Mani interesē, kā kultūras ministrs veido dialogu un sadarbību ar nozares organizācijām. Runājot par esošo vai nākamo ministru, pa daļai tā ir personības izvēle, pa daļai tā ir organizācijas kultūra. Un tālāk – sadarbība jau var būt ļoti laba, bet cik lielā mērā ministrs spēj ietekmēt savu partiju un arī pārējo koalīciju, lai šie lēmumi tiktu pieņemti. Ja šīs lietas notiek, tad es varētu piedot, ka kultūras programmas nav tik izvērstas.
Priekšmets “kultūra” un atbalsts “Latvijas skolas somai”
– Kā risināsiet kultūras pieejamības jautājumu, ņemot vērā ekonomiskās situācijas straujo pasliktināšanos? Kā aizdabūsiet cilvēkus, kuru maki krietni tukšāki, līdz reģionālajām koncertzālēm, ja viņi labprātāk iet uz pilsētas svētkiem, kas ir par brīvu?
I. Dālderis: – Visas reģionālās koncertzāles ir pašvaldību kapitālsabiedrības, kas tiek finansētas arī no valsts. Līdz ar to, iespējams, tur valsts ietekme ir par mazu un tas ietekmē arī to cenu politiku un kultūras pieejamību. Esot klāt pie reģionālo koncertzāļu programmas sākotnējās īstenošanas, bija priekšstats, ka tie ir valsts un pašvaldību kopuzņēmumi, kur pašvaldība veic ēkas būvniecību ar ES fondu nosacījumiem, bet satura un biļešu politika tiek veidota kopā ar valsti. Kad vairs nebiju kultūras ministrs, nebija vairs tik spēcīgas pozīcijas, ka tas būtu jāveido tieši tā. Bet tā būtu atbilde uz jūsu jautājumu, kā būtu jārīkojas, lai valstij būtu lielāka ietekme gan uz repertuāru un pieejamību, gan uz valsts nacionālo institūciju – orķestru – pieejamību šīm koncertzālēm, kas arī ir izkristalizējusies kā diezgan liela problēma.
L. Kļaviņa: – Runājot par kultūras pieejamību, noteikti jārunā arī par Dziesmu svētku likuma nodrošināšanu. Mums kā pašvaldībai un valstij kopumā jādara viss, lai atbalstītu Dziesmu svētku kopienu. Vispārējā kultūras pieejamība ietver arī to, lai cilvēki iesaistītos kolektīvos, bērni mācītos mākslas un mūzikas skolās. Turklāt tagad situācija rāda, ka kultūras dzīve pēc pandēmijas ļoti strauji atgriezās.
D. Bluķe: – Pievienojos Inta Dāldera teiktajam, ka mums visa pamata struktūra ar reģionālajiem kultūras centriem ir “aizgājusi” tā, kā nu ir, un pilnīgi piekrītu tam, ka lielajiem centriem jābūt gan valsts, gan pašvaldību pārziņā. Liepājas teātra situācija kovida laikā bija spilgts piemērs, ka viena pašvaldība netika galā ar krīzes situāciju teātrī, tas bija pārāk dārgi, un valstij vajadzēja nākt palīgā un meklēt apkārtceļus. Šādām situācijām nevajadzētu atkārtoties. “Attīstībai/Par” plāno dubultot finansējumu “Latvijas skolas somai”, jo ļoti svarīgi, lai kultūra ir vēl vairāk pieejama tieši bērnu un jauniešu auditorijai. Šogad tie ir septiņi eiro, bet vēlamies tās finansējumu paaugstināt līdz 15 eiro par vienu skolēnu. Tas ir nepieciešams, lai inflācijas apstākļos programmu noturētu tajā pašā kvalitātē un varbūt iedotu kaut ko drusciņ vairāk. Gribam arī kultūras iestāžu administratīvajiem un mākslinieciskajiem darbiniekiem bez maksas izveidot digitālo apmācību sistēmu.
Solvita Zvidriņa: – Mēs programmā neesam detalizēti aprakstījuši, tomēr esam ielikuši, ka tās saistības, kas saistās ar darba apmaksu, ir vienotas arī ar pieejamību. Tad būs arī iespēja organizēt un izglītības ietvaros veidot dažāda veida pasākumus, lai skolēni varētu arī, apmeklējot Mākslas muzeju, piedalīties dažādās programmās. Protams, ka pašlaik aktuālākā tēma, kas jārisina un kas skar arī nākamo gadu, – kā vispār izdzīvot šīs energoresursu krīzes apstākļos. Kultūras jomā tas ir jo sevišķi svarīgi, it īpaši muzejos. Bet, runājot par kultūras pieejamību, ir jādomā par cilvēkiem, kas dzīvo reģionos, un tur, piesaistot arī pašvaldību atbalstu, jānodrošina transports, ar ko var atbraukt uz reģionālo centru vai Rīgu.
– “Progresīvie” savā programmā raksta: “Nodrošināsim plašu kultūras pieejamību, atbalstot kultūras nozari un sekmējot digitalizāciju.” “Panāksim visiem pieejamu kultūras saturu.” Skan diezgan vispārīgi.
A. Logina: – Būtisks veids, kā nodrošināt kultūras pieejamību jauniešiem, ir “Latvijas skolas soma” – tagad tās finansējums esot samazinājies līdz četriem eiro, tas ir jānotur un jāpalielina. Valstij ir arī jānāk palīgā kultūrvietām rēķinu segšanā, lai izvairītos no tā, ka tām būtu jāceļ biļešu cenas. Ļoti būtiska loma būs arī šīs ziemas kovida ierobežojumiem. Mums programmā ir arī īpašs punkts par kultūras pieejamību caur digitalizāciju. Tas, kā mēs pieejamību nodrošinām Rīgā – nesam kultūru uz apkaimēm. Šādā veidā būtu jārīkojas arī Latvijas līmenī.
V. Nartišs: – Paldies, ka Ints un Dace jau pievērsās reģionālo koncertzāļu problēmai. Tām šis izdzīvošanas jautājums ir ļoti svarīgs – arī Cēsu koncertzāle šobrīd ļoti bažīgi raugās, kā varēs savus plānus realizēt nākotnē. Svarīgs jautājums ir kultūras pieejamība skolēniem, paralēli tā ir arī kultūrpolitikas sadaļa. Tāpat es vēlētos runāt par priekšmeta “kultūra” ieviešanu skolās, kur būtu iekļauts obligātais koris, orķestris vai deju kolektīvs. Runājot par biļešu politiku – jāņem vērā, ka Kultūras ministrija, dodot finansējumu kultūras iestādēm, tomēr prasa pretī arī noteiktus rezultatīvos rādītājus. Un tur ir lielais balanss, kā šīm iestādēm izdzīvot un būt arī personīgi atbildīgām par to, kā tās spēj realizēt savas programmas. Mūsu programmā ir ietverta kultūras notikumu dokumentēšana – ka tos var vēlāk noskatīties. Man pašam LTV ir ļoti interesanti skatīties “Teātra.zip” ierakstus.
N. Puntulis: – Par reģionālo koncertzāļu programmu – pašlaik tām ir pietiekami apjomīgs finansējums no VKKF; šajā programmā ir iekļauts arī Liepājas teātris. Ar to nevajadzētu būt problēmām. Ja runa par “Latvijas skolas somu”, tad programmas finansējums šogad tiešām ir mazāks, jo nebija skaidrs, kāda būs pandēmijas ietekme uz tā realizāciju klātienē. Tomēr vidēja termiņa budžetā tās finansējums ir atjaunots iepriekšējā – 3,5 miljonu eiro – līmenī.
Kultūras ministra darbs lielā mērā norit, meklējot līdzsvaru starp profesionālo un amatiermākslu, starp akadēmisko un neakadēmisko mūziku. Ja šeit atgriežamies pie Matuļa kunga teiktā, es tiešām vēlētos uzsvērt – dialogs ar nozari pēdējos gados ir bijis ļoti aktīvs. Rezultātā nonākam pie viena jautājuma, kas šajā sarunā vēl nav iezīmējies, – ir valsts subsīdijas kultūras pieejamībai, ir pašvaldību atbalsts, subsidējot kultūras pasākumus, lai tie būtu pieejami. Taču, atgriežoties pie dialoga ar nozari, vismaz pēdējo gadu laikā pie galda kopā ar mums sēžas vēl viens spēlētājs – kultūras nozares privātā sektora producenti. Un viņiem ir savs skatījums, kā tiek ietekmēta viņu darbība un bizness, ja kultūra tiek subsidēta no valsts vai pašvaldības. Mēs šīs sarunas turpinām un meklējam labāko risinājumu.
D. Bluķe: – Tikko atvēru “Biļešu paradīzes” mājaslapu, un uz Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertu (diskusija notika 17. septembrī. – A. B.) izpārdotas ir tieši visdārgākās biļetes, bet lētākās – par 2 eiro – joprojām ir pieejamas.
Algu šķēres un progresīva pieeja
– Algas kultūras nozarē šobrīd joprojām nav konkurētspējīgas. Kā domājat risināt šo problēmu, kā arī lielo atšķirību starp valsts un pašvaldību kultūras iestādēm? Zaļo un zemnieku savienība saka, ka atalgojums kultūras nozarē ir konkurētspējīgs. Bet, piemēram, “Konservatīvi” uzskata, ka daļa no kultūras 222 miljonu budžeta būtu pārplānojama un novirzāma kā atbalsts pašvaldību bibliotēku un kultūras centru darbinieku algu pielīdzināšanai vidējai algai valsts iestādēs.
I. Akuratere: – Domājam par to, kā palielināt neapliekamo minimumu – līdz 750 eiro. Inflācija ir milzīga, un šogad mums ir jāskatās, kā ar algu palīdzību balstīt cilvēkus. Mums ir arī ļoti tālejoši plāni, kā uzlabot enerģijas apstākļus kultūras centriem, bet tas prasa laiku. Galvenais – mums ir jādomā par šo ziemu, kā iztikt un pārdzīvot. Ļoti cerīgi skatāmies uz pieņemto Kultūras centru likumu. Esam jau konsultējušies ar ekonomistiem, un viņi redz, ka ir iespēja atbalstīt arī dažādus mazos kultūras centrus, jo tās ir mūsu latviskās asins dzīslas.
Mani personiskie novērojumi liecina, ka cilvēki tomēr iet uz koncertiem, maksājot par biļetēm, psiholoģiski viņiem iegūtais šķiet vērtīgs. Galvenais – lai nebūtu sacensības, ka, nevarot samaksāt komunālos maksājumus, kultūras centri ceļ cenas, bet cilvēki jau tāpat nevar iztikt un nespēj nopirkt biļetes. Atrast kādu regulējumu, atbalsta instrumentus tieši kultūras iestādēm.
N. Puntulis: – Atgādināšu, ka divas reizes pēdējo triju gadu laikā izdevies panākt atalgojuma pieaugumu kultūras nozarē. Joprojām esam ceļā uz vidējo atalgojumu sabiedriskajā sektorā – tas būs atkarīgs no koalīcijas partneriem, vai Kultūras ministrijas pieprasījums pēc 12 miljoniem eiro atalgojumam 2023. gada budžeta projektā tiks apstiprināts.
Esmu gandarīts, par vakar (15. septembrī. – A. K.) Saeimā 3. lasījumā pieņemto Kultūras centru likumu, jo mana iesaiste tajā bija ļoti personiska – tā sākās pirms 10 gadiem vēl ministra padomnieka statusā. Piekrītu Ievai – tas paver iespējas par kultūras centriem runāt plašāk, arī atbalsta veidā, taču neaizmirsīsim pašvaldību autonomiju, un kultūras centri pārsvarā ir pašvaldību pārziņā. Kāds politiķis ir izteicies, ka atalgojums kultūras nozarē ir konkurētspējīgs. Acīmredzot bija domāts par kultūras nozares kapitālsabiedrībām, kam ir iespējas šo atalgojuma līmeni iekšēji regulēt – piemēram, zinu, ka Žagara kungs (Juris Žagars – Dailes teātra direktors. – A. B.) ar to labi ir ticis galā, jo vadošajiem aktieriem atalgojums ir patiešām konkurētspējīgs. Muzejos un bibliotēkās to izdarīt ir daudz sarežģītāk.
H. Matulis: – Kultūras patēriņa pētījums rāda, ka ir daļa sabiedrības, kas apmeklē kultūras notikumus un turpina to darīt. Par viņiem jāturpina rūpēties, tomēr, manuprāt, valsts varētu iet arī solīti tālāk – pie tiem, kas neapmeklē. Risinājums varētu būt līdzīgs kā “Latvijas skolas somai”, vienīgi attiecināts uz ikvienu iedzīvotāju – ka uz viņu attiecināta noteikta finansējuma summa, kaut vai 20 eiro gadā. Tad būtu lielāka iespēja, ka tie, kas līdz šim nav gājuši uz kultūras pasākumiem, uz tiem tomēr aizies. Es arī neskatītos tik ļoti no augšas uz pilsētas svētkiem. Mums ir jāpiedāvā cilvēkiem tas, uz ko viņi ir gatavi iet, un tad – kāds izvēles diapazons.
Par algām – saprotu, ka tas ir politiski grūti, bet to mēs gadu no gada redzam – ka nozares, kas ir labāk organizējušās, labāk pārstāvētas, kas vairāk ir radošās industrijas, kas labāk spēj piesaistīt finansējumu, māk iegūt arī lielāku daļu no Kultūras ministrijas papildu iegūtā finansējuma. Es no ministrijas sagaidītu arī kompensējošu iestāšanos par citām nozarēm.
V. Nartišs: – Vispirms es vēlētos teikt ļoti lielu paldies no kultūras cilvēku puses ministram Naurim Puntulim par dubulto algu pielikumu. Tomēr aicinu šajā diskusijā piedomāt par to, ka partiju konkurences laikā mums ir jādomā arī par sadarbību.
Mums, protams, ir jācer, ka nākamgad Naurim Puntulim izdosies izsist trešo algu palielinājumu, tomēr jādomā arī par pašnodarbinātajiem mūziķiem, kuriem kovida krīzē bija īpaši smagi. Viņi pašlaik aktīvi diskutē ar Kultūras ministriju par savu sociālo aizsardzību.
Atsaucoties uz Daces teikto par LSO un biļetēm par diviem eiro – ir jāstāsta cilvēkiem, ka biļetes ir pieejamas un par ļoti labām cenām.
– Vai “Apvienotais saraksts” arī Saeimā iestāsies par algu palielinājumu kultūras darbiniekiem?
– Protams, būsim par to. Esmu cilvēks, kas nāk no kultūras nozares un lieliski pārzina kultūras cilvēku situāciju. Zinu, cik lielus sviedrus no kultūras cilvēka prasa, lai izsistos un nopelnītu, un arī pats galu galā esmu tāds, jo strādāju Latvijas Nacionālās operas simfoniskajā orķestrī un man ir personiskais bizness, jo tā ir izdzīvošana un pašlaik jau dzīvesstils (V. Nartišs ir Latvijas Nacionālās operas mākslinieks, dažādu muzikālo projektu dalībnieks, kā arī mūzikas veikala “NartissLV” īpašnieks. – A. B.).
Mums situācija nav nemaz tik viegla – pat ar visiem algu palielinājumiem, un, Dievs dod, lai mēs spētu strādāt saimnieciski un viens otru atbalstīt, nedomāt konkurējoši, bet saimnieciski saliedējoši, draudzīgi, inteliģenti vienoti.
D. Bluķe: – Uzskatām, ka profesijās, kur prasa augstāko izglītību, algai jāsasniedz vismaz vidējā alga tautsaimniecībā. Tajā pašā laikā ir jāceļ arī zemās algas kultūras nozarē, jo tās ir ļoti zemas un muzejiem, bibliotēkām ir ļoti grūti atrast darbiniekus. Un otra tēma, ko pieminēja Nartiša kungs, – ka valsts var ietekmēt algas valsts sektorā nodarbinātajiem. Un kaut kādā konkurences iespaidā varam cerēt, ka arī pašvaldībās šīs algas celsies. Tomēr ir vēl kultūras sektorā pašnodarbinātie – piemēram, vizuālā māksla principā balstās uz nevalstisko sektoru, un šiem cilvēkiem atalgojumu lielā mērā veido VKKF konkursu finansējums. Līdz ar to jāskatās arī VKKF budžeta paaugstināšanas virzienā. Šis ir pirmais gads, kad VKKF strādā ar jaunu finansēšanas modeli – no iezīmētajiem nodokļiem –, un gada beigās ir jāanalizē, jāvērtē, kā tas ir izdevies, un tad būtu jāanalizē, kādā veidā šie procenti būtu ceļami.
A. Logina: – Ir jāspēj nodrošināt algas, kas ir tuvu konkurētspējīgām. Es, piemēram, vadu muzeju un redzu, ko nozīmē strādāt muzeja krājumā. Tās ir ļoti specifiskas zināšanas, bet cilvēki tur ļoti bieži saņem tikpat, cik strādājot lielveikalā. Brīdī, kad kāds kolēģis no krājuma aiziet, man ar to ir ļoti lielas problēmas. Tas, kāpēc radās “Progresīvo” partija, bija tieši saistīts ar nepieciešamību runāt par progresīvo nodokli. Tas, kā mēs piedāvājam risināt algu jautājumu, ir ieviest pēc būtības progresīvu nodokļu sistēmu. Būtiski ir jāsamazina nodokļu slogs mazajām algām – līdz 1000 eiro pirms nodokļiem, kas ir arī populāra alga kultūras nozarē. Ja ieviešam patiešām progresīvu nodokļu sistēmu, situācija jau uzreiz ļoti uzlabotos.
I. Akuratere: – Vēlos turpināt tēmu par pašnodarbinātajiem, kas veido milzīgu kultūras cilvēku grupu, neiekļaujoties nevienā tiešā valsts dotāciju mērķgrupā. Ir radošā cilvēka statuss, ko var iegūt ar pierādāmu un pietiekami kvalitatīvu radošo pagātni. Ir iespēja no VKKF saņemt sociālās garantijas. Mūsu grūtajos laikos tās ir ļoti aktuālas – gan mūža stipendijas, gan atbalsts slimību gadījumos, gan atbalsts pensionāriem, kam ir ļoti grūti samaksāt rēķinus. Tātad VKKF spēj palīdzēt šai jomai, bet man ir vēl tālākejošas cerības un ierosinājumi – varbūt to lielo slogu kādreiz nākotnē no VKKF varētu noņemt un izveidot darbojošos valstisku sistēmu, kurā atrastos šie cilvēki. Kā Šveicē, kur mūziķim jānospēlē noteikts skaits koncertu, un viņš jau ir iekļauts sistēmā, viņam pienākas dotācija – piemēram, kovida apstākļos viņš jau automātiski saņēma uzturlīdzekļus. Mēs, Pašnodarbināto mūziķu biedrība, kovida laikā cīnījāmies, lai cilvēki vienkārši nepaliktu badā. Ceru, ka šā jautājuma risinājums kļūs sistemātiskāks un valstiskāks.
Sliktās azartspēles un labā tabaka
– “Konservatīvo” pārstāvis Dāvis Stalts, atbildot uz “Kultūrzīmju” jautājumu par VKKF nodokļu atskaitījumu procentu palielināšanas iespējām, uzsver, ka “jāpārskata 2,21% no azartspēļu nodokļa pārvirzīšana tieši kultūrai, to aizvietojot ar lielāku procentu no tabakas akcīzes nodokļa, jo iestājamies par maksimālu azartspēļu ierobežošanu”. Tātad, ja runa būs par nodokļu likmju pārskatīšanu VKKF finansējumam (tagad tās ir 3% no alkohola akcīzes nodokļa, 2% no tabakas akcīzes nodokļa, 1,37% no izložu nodokļa un 2,21% no azartspēļu nodokļa), “Konservatīvie” balsotu par šādu variantu?
– Jā, jo tas ir vairāk ētikas jautājums. Saprotu, ka VKKF līdzekļus iegūstam tiešām no tādām sakāpinātākajām izpausmēm, un mēs būtu ļoti laimīgi, ja mūsu mākslas, kultūras, galu galā – gaismas nesēju – atkarība nesaistītos ar azartspēļu izmisumu un nelaimi. Tāpēc vēlamies paust šo priekšlikumu – kā aicinošu žestu par saviem uzskatiem, novirzot šo atkarību uz mazāk bīstamām sfērām. Mēs vēlamies no azartspēlēm distancēties, jo uzskatām, ka tās nepiestāv mūsu kultūras cilvēku idejai.
– Nacionālā apvienība iestātos par VKKF budžetam atvēlēto procentu likmju palielināšanu. Tomēr – cik tas ir reāli šajos ekonomiskajos un ģeopolitiskajos apstākļos?
N. Puntulis: – Ja nākamā koalīcija būtu līdzīga tagadējai, tas būtu jau solis uz priekšu, jo esam panākuši vienošanos, ka pakāpeniski palielināsim šo procentu likmi, tā kāpinot VKKF finansējumu. Tā ir konceptuāla vienošanās; vēl nav izdevies vienoties – tieši par cik procentiem.
– Zaļo un zemnieku savienība teic, ka “jāskatās uz citiem finanšu avotiem, piemēram, Eiropas Savienības struktūrfondiem, vienlaikus nevar izraut no konteksta VKKF budžeta palielinājumu ar sociālekonomisko situāciju valstī”.
L. Kļaviņa: – Šobrīd varam tikai diskutēt, vai pieņemt finansējumu no alkohola, tabakas vai izlozēm – manuprāt, tie visi ir līdzvērtīgi. Iespējams, ka vispār būtu jāpārskata VKKF finansējuma avoti. Ir jāsaprot, cik lielā apmērā no iekšzemes kopprodukta vēlamies finansēt savu kultūru un vai šie ir vienīgie avoti, kas tiek dalīti caur šo fondu.
H. Matulis: – Tas, ka ir vienošanās par VKKF finansējuma procentu likmju palielināšanu, tiešām ir ļoti būtiski. Iespējams, kultūras nozares cilvēkiem par to būtu vairāk jārunā ar politiķiem, kuriem bieži arī trūkst izpratnes par to, cik nozīmīgs ir VKKF.
Viena konkrēta lieta, ko visi, kas rūpējas par pašnodarbinātajiem, varētu izdarīt, ir saglabāt esošo autoratlīdzību režīmu. Tas ir vienkāršs, taisnīgs režīms, kurā cilvēki jau tagad maksā 25% un nodokļu likme tālāk sadalās identiski mikrouzņēmumu nodoklim. Šobrīd ir konceptuāla vienošanās ar Finanšu ministriju, ka tas tiek pagarināts uz gadu, bet mūs ļoti nomierinātu, ja tas būtu nevis pagaidu risinājums, bet šis režīms paliktu uz ilgāku laiku, jo tas ļoti atvieglotu dzīvi kultūras organizācijām. Cilvēkam uzreiz var izmaksāt autoratlīdzību, un nav pienākuma viņu piespiest kaut kur reģistrēties kā saimnieciskas darbības veicējam, vai arī maksāt viņam, pamatojoties uz uzņēmuma līgumu, kam automātiski ir par 20% lielāki nodokļi.
Ko darīt ar autoratlīdzību režīmu?
– Ko partijas no Matuļa kunga teiktā ir gatavas atbalstīt? Radošo cilvēku nodokļu reforma, ko īstenoja tieši grūtajā pandēmijas laikā, jau izsauca lielu neapmierinātību.
V. Nartišs: – “Apvienotais saraksts” uzskata, ka ļoti svarīgi ir atvērt saimnieciskās darbības kontu, jo tad darbība būtu vienkāršāk administrējama. Tālāk – laika gaitā ļoti svarīgi būtu definēt radošo personu statusu, un, paralēli definējot radošo personu, būtu ļoti svarīgi definēt arī tās attaisnojamos izdevumus. Mūziķiem tā būtu, piemēram, mūzikas instrumentu iegāde, rakstniekam – dators, gleznotājam – otas, krāsas utt. Tas palīdzētu arī oficiāli legāli samazināt nodokļa nomaksu, bet būtu arī zināmā mērā palīgs, jo radošās personas, iegādājoties šīs preces, tāpat samaksā gan PVN, gan citus nodokļus.
Attiecība uz VKKF – pilnībā atbalstām tā finansējuma kāpumu, palielinot procentuālos atskaitījumus no tabakas, izložu, azartspēļu, alkohola, tabakas akcīzes nodokļiem. Varētu būt arī saldinātie dzērieni. Tos kaut kā dalīt – tam nav tik liela loma.
– Vai saistībā ar saimnieciskās darbības kontu jau ir vērojama kāda virzība?
– No 1. oktobra kāda nelielā banka ir gatava to sākt ieviest.
N. Puntulis: – Šobrīd nav tik būtiski, vai saimnieciskās darbības konts jau darbojas, kā esam to iecerējuši; svarīgāk ir tas, ka esošais nodokļu mehānisms ir pagarināts, lai jebkurš, saņemot savu autoratlīdzību, vismaz nākamo gadu vēl var nereģistrēt saimniecisko darbību un maksāt nodokli 25% apmērā, no kura 80% tiek ieskaitīti sociālajā kontā. Izvēloties modeli ar attaisnoto izdevumu segšanu, ir jāreģistrē saimnieciskā darbība. Vai nu viens, vai otrs. Mūziķiem šī situācija nenoliedzami ir vienkāršāka. Reiz sarunā ar Aivaru Hermani skaidrojām – piemēram, Nartiša kungs ir izvēlējies saimnieciskās darbības kontu, viņš nereģistrē saimniecisko darbību un maksā tikai 25% nodokli. Kādā brīdī viņš saprot, ka nepieciešams jauns trombons un datortehnika, lai veidotu mūzikas programmas. Tajā gadā viņš reģistrējas kā saimnieciskās darbības veicējs, iegādājas visu nepieciešamo, saņem visas attaisnoto izdevumu atlaides. Nākamos trīs gadus viņš var muzicēt un neveikt nekādu saimniecisko darbību, lietojot saimnieciskās darbības kontu. Abus formātus apvienot nevar.
D. Bluķe: – “Attīstības/Par” nostāja par modernu pašnodarbināto nodokļu risinājumu lielā mērā bāzējas šī brīža sistēmā, tomēr saimnieciskās darbības konta iespēju vēlamies pavirzīt tālāk, lai komunikācijā ar Valsts ieņēmumu dienestu nodoklis nomaksātos automātiski. Piedāvājam divu ātrumu nodokli: vienu – tiem, kas sniedz tikai pakalpojumus, otru – tiem, kas izīrē īpašumus.
H. Matulis: – Saimnieciskās darbības konts atvieglos to, ka nevis cilvēkam pašam ir reizi ceturksnī jāpārskaita 25% nodoklis uz Valsts kasi, bet tas notiek automātiski, kontā ienākot maksājumam. Tas ir ne tik daudz administratīvs, kā psiholoģisks atvieglojums. Faktiski – līdzvērtīgs režīms kā mikrouzņēmumu nodokļu (MUN) maksāšana. Te sākas problēma, jo šis konts neatrisinās to, ko risina esošais autoratlīdzību režīms – liela daļa cilvēku, kas ir darba ņēmēji, izmanto visus esošos atvieglojumus par apgādājamajiem un neapliekamo minimumu, kamēr cilvēkam, kas reģistrējies MUN režīmā, nav tiesību saņemt neapliekamo minimumu. Kultūras nozarē ir ļoti izplatīta situācija, ka cilvēkam ir viens stabils darbs, bet viņš strādā arī projektos, un šī autoratlīdzība ir ļoti vienkāršs veids, kā viņam šo atlīdzību izmaksāt.
Sarežģītās kultūras būves
– Nacionālā apvienība sola, ka “Rīgas akustiskās koncertzāles attīstības gaita un finansējuma avoti ir skaidri, šobrīd riski šim procesam nenotikt ir minimāli”. Toties Zaļo un zemnieku savienība uzskata: “Kārtīgs saimnieks vispirms pabeidz iesāktos projektus.” Diezgan pretrunīgi viedokļi! Tāpat NA raksta: “Sadarbībā ar Rīgas domi uzsāksim Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekta īstenošanu.” Bet – pēc pašas KM ziņām, vismaz šobrīd projekts ir apstādināts.
L. Kļaviņa: – Arī pašvaldībā saistībā ar sagaidāmo enerģētisko krīzi pārskatām situāciju ar projektiem, ļoti rūpīgi ar saimnieka skatu raugoties, lai jau visi iesāktie tiktu pienācīgi pabeigti. Tāpēc šī atbilde nav noraidoša, bet LTV redzam, piemēram, raidījumus par situāciju ar Valmieras Drāmas teātra remontu, un ir arī vēl citi projekti, kas apdraudēti celtniecības materiālu sadārdzinājuma dēļ. Tādēļ nevaru pateikt, kāda būs rīcība (akustiskās koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja sakarā) pēc vēlēšanām un jaunās valdības izveidošanas.
S. Zvidriņa: – Programmā esam ierakstījuši, ka Rīgā akustiskā koncertzāle ir vajadzīga, un apsveicami, ka valdība un Rīgas dome jau ir pieņēmušas lēmumu. Tomēr jāskatās detalizēti, kādā veidā to attīstīs, kā arī, vai ir iespēja piesaistīt ES līdzekļus šīs programmas īstenošanai.
N. Puntulis: – Lēmums par koncertzāli no valsts puses ir pieņemts, un esam uzsākuši sadarbību ar Rīgas domi. To vēl tuvākajā laikā nesāksim būvēt, jo jāsāk ar pamatu – projektu. Pa šo laiku būvniecības cenas jau būs nostabilizējušās. Par ZZS teikto – lielākā daļa KM iestāžu ēku nav KM, bet gan VNĪ īpašums. Pašlaik ir samilzuši VNĪ strīdi ar būvniekiem. Tieši tādēļ, ka šīs ēkas ir jāpabeidz, mums nākas atteikties no izstrādātiem būvniecības projektiem, kam būvniecība vēl nav uzsākta, lai pabeigtu tos, kas ir jau iesākti. Man kā mūziķim smeldz, ka viens no atliktajiem objektiem ir Lielā ģilde. Tieši tāpēc arī nesolām, ka rīt sāksim būvēt Laikmetīgās mākslas muzeju, jo pašreizējos apstākļos nav pat iespējams paredzēt būvniecības izmaksas tik lielam objektam. Otrkārt, muzeja projekta attīstība būs atkarīga no sadarbības ar Rīgas domi šajā jautājumā.
D. Bluķe: – Par abiem šiem lielajiem objektiem programmā rakstām: jā, jo arī Latvijas otrajā simtgadē ir nepieciešams ieguldīt infrastruktūrā. Līdz brīdim, kad būs jāliek pamatakmens, vēl tāls ceļš ejams, bet abus šos projektus jāturpina virzīt. Ja tagad kāds saka, ka tagad ir jāapstājas un jāvērtē citi, tad tas, manuprāt, ir populisms. Loginas kundzei novēlu – ja jūsu partija, vēl esot Rīgas domē, nākotnē tiks līdz projektu skiču rezultātiem, raudzīties, lai šī ēka būtu ar ļoti augstu energoefektivitāti.
A. Logina: – Jā, energoefektivitāte ir viena no mūsu sasaukuma prioritātēm. Uzskatām, ka arī Laikmetīgās mākslas muzejs ir fundamentāla nepieciešamība, jo pēdējo gadu laikmetīgā māksla mums nav apkopota. Mums tas nav jāsāk būvēt rīt, bet esam to parādā vizuālās mākslas jomai, tāpēc ir jābūt skaidriem soļiem, kā uz to iet. Viena no būtiskām lietām bija laikmetīgās mākslas iepirkums Covid-19 laikā, ko veica Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Otrs, ko gatavojamies darīt Rīgas domē, – uzdot Rīgas mākslas telpai ļoti konkrētu funkciju – izrādīt laikmetīgo mākslu.
I. Akuratere: – Uzskatām, ka gan jauna akustiskā koncertzāle, gan apskaņojamā zāle būtu kā cerību simbols tam, ka latviskā, radošā kultūras un mākslas dzīve turpinās, un mēs ļoti priecājamies, ka pēc ļoti dramatiskiem gadiem Rīgas dome beidzot ir mūsu partneris, kam arī valstiski var deleģēt finanses. Arī ar LLMM varam izrādīt cieņu mūsu māksliniekiem – laikabiedriem, kas ir ļoti svarīgi Latvijas nākotnei.
V. Nartišs: – Aicinu domāt par to, kā koncertzālē iekļaut arī vienu no mūzikas vidusskolām – šobrīd Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola atrodas uz riteņiem – un labs piemērs ir arī Ventspils mūzikas vidusskola – kā to ir spējuši integrēt kopā ar koncertzāli. Aicinu par koncertzāli domāt ne tikai kā par vietu, kur ir tikai pamatlietas, bet arī ļoti nopietni domāt par saturu.
– Kuri no jums būtu gatavi kļūt par kultūras ministru jaunajā Saeimā? Tikai trīs līdz četras partijas līdz šim ir nosaukušas savus kultūras ministra kandidātus.
N. Puntulis: – Būt kultūras ministram pandēmijas laikā bija īpašs izaicinājums, nozare atzīst, ka šo laiku esam pārvarējuši veiksmīgi. Šajos trīs gados ir atrisinātas daudzas ilgus gadus nekustinātas problēmas – līdz ar to jūtos gandarīts par apjomīgu padarīto darbu klāstu. Un jā, esmu gatavs uzņemties atbildību par kultūras nozari arī jaunajā Saeimas sasaukumā.
I. Akuratere: – Paldies par šo ideju! Man tas, protams, būtu ārkārtīgi liels gods un likteņa dāvana. Es justos ļoti laimīga, taču ar nosacījumu, ka tas būtu kopīgs darbs ar kultūras un mākslas cilvēkiem. Gribu oponēt tiem, kas teic, ka māksla ir kaut kas iracionāls. Tieši kultūras cilvēki ir gatavi apvienoties un skatīties pāri strīdīgām atšķirībām.
V. Nartišs: – Ja “Apvienotajam sarakstam” uzticēs kultūras ministra posteni un ja tam izvirzīs mani, tad es šim amatam piekritīšu, jo man ir sava vīzija par to, kas un kādā veidā jādara, cienot arī to, ko Nauris Puntulis ir ļoti veiksmīgi izdarījis līdz šim.
D. Bluķe: – Ministra postenis noteikti nav tas, kas padara cilvēku laimīgu. No otras puses, ja jaunajā Saeimā Kultūras ministrija būs “Attītstībai/Par” pārziņā, tad esmu gatava šo amatu ieņemt, lai mūsu divarpus lappušu garo kultūras programmu īstenotu.
L. Kļaviņa: – Šis postenis prasa milzīgu atbildību, un es to diez vai nosauktu par dāvanu. Bet ZZS, ja tiks ievēlēta Saeimā, ar prieku uzņemsies arī kultūras jomas vadīšanu. Mana personiskā pieredze, līdzšinējais darbs ar cilvēkiem un normatīvajiem aktiem ļauj man to uzņemties.
A. Logina: – Es jau esmu nominēta kultūras ministres amatam “Progresīvo” ēnu Ministru kabinetā. Aicinu skatīties uz kultūru kā sabiedrību veidojošu elementu, kam ir liela nozīme, lai mēs vairāk viens otram sāktu uzticēties. Latvijas kultūras dzīvē pietrūkst līdzsvara starp laikmetīgo un tradicionālo kultūru, un redzu, ka “Progresīvajiem” būtu iespēja šo nest arī augstākā līmenī.
S. Zvidriņa: – Mūsu partijā nav sadalīti konkrēti ministru amati. Par to runāsim, kad būsim iekļuvuši Saeimā. Tomēr arī līdz tam – par sevi varu teikt, ka man ir pieredze darbā Kultūras ministrijā, esmu tur strādājusi par valsts sekretāri – laikā, kad notika visi nozīmīgie projekti. Tā ka – ja mums, veidojot valdību, būs jāuzņemas atbildība par kultūras jomu, ar savu pieredzi varu to arī uzņemties.
Kultūrpolitikā paveicamo darbu TOP5 “Kultūrzīmju” vērtējumā
Algu paaugstināšana valsts kultūras iestādēs, veicinot šo procesu arī pašvaldībās.
Atbalsts kultūras institūcijām augstās inflācijas un energokrīzes apstākļos.
Atbalsts Dziesmu svētku procesam un Dziesmu svētku kopienai, nodrošinot cienīgu tradīcijas 150 gadiem veltīto Dziesmu svētku norisi 2023. gadā.
Ilgtermiņā saglabāt autoratlīdzību režīmu, nodrošinot arī saimnieciskās darbības konta esamību.
VKKF finansējumu veidojošo nodokļu likmju palielināšana, palielinot tā kopējo budžetu.
