Kas slēpjas graudā? Skaidro pētniece Arta Kronberga 1
Drīz labības laukos izbrauks kombaini, lai ievāktu šā gada ražu un vēlāk mēs varētu galdā celt smaržojošus maizes klaipiņus. Kā īsti rodas grauds, kā tas nobriest, vai varam būt droši, ka maizes rieciens ir brīvs no pesticīdiem, par to stāsta Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta vadošā pētniece, tritikāles selekcionāre ARTA KRONBERGA.
• Pie graudaugiem pieskaita graudzāļu (Poacea) dzimtas kultūraugus, kurus izmanto graudu ieguvei. Labību iedala divās grupās. Pirmajā iekļauti mērenā klimata zonā augošie kvieši, rudzi, mieži, auzas un tritikāle, kas ļoti labi aug arī Latvijā. Otrajai grupai pieder siltāka klimata joslā augošie rīsi, kukurūza, prosa, sorgo. Vēl ir t. s. pseidolabība – kultūraugi, kas nepieder graudzāļu dzimtai, bet kurus arī izmanto pārtikā. Pazīstamākie no tiem ir griķi, kvinoja un amarants.
• Graudaugus kā kultūraugus audzē jau vairākus tūkstošus gadu. Lielākā daļa graudaugu sugu cēlušās dažādos dienvidu un austrumu reģionos. Piemēram, par mīksto kviešu dzimteni uzskata Tuvos Austrumus, cietie kvieši cēlušies Vidusjūras reģionā, bet mieži – Etiopijā.
• Tritikāle ir pirmā graudaugu suga, kuru 18. gadsimta beigās izveidoja cilvēks, sakrustojot kviešus (māte) ar rudziem (tēvs).
• Jāpatur prātā, ka ar terminu “kvieši”, “rudzi” u. c. apzīmē ģinti, bet tās ietvaros izdala sugas. Piemēram, kviešiem ir zināmas vairāk nekā 20 sugas, no kurām pazīstamākie ir mīkstie kvieši, ko audzē Latvijā un izmanto baltmaizes cepšanai; cietie kvieši aug siltāka klimata valstīs un ir ļoti labi piemēroti makaronu izstrādājumu gatavošanai; speltas kviešus audzē bioloģiskajos laukos. Tāpat ir arī ar citām labībām – sugu skaits ir liels, bet lauksaimniecībā izmanto tikai dažas vispiemērotākās.