Kas slēpjas aiz smaržu pasaules 0
Senos laikos smaržas galvenokārt lietoja, lai nomāktu nepatīkamu ķermeņa smaku, kas radās, ilgāku laiku nepieņemot ūdens peldes. Mūsdienās smaržām saglabājusies tikai viena funkcija – priecēt, uzlabot noskaņojumu, radīt pacilātību. Industrijas pārstāvji mums iegalvojuši: ja tavā somiņā nav pasaulslavena zīmola smaržu flakoniņa, tevis nav vispār. Jāņem gan vērā, ka mūsdienās šo produktu gatavo no ķīmiskiem savienojumiem, kuru nosaukumus pat grūti izrunāt. Vienā izstrādājumā var būt pat vairāki simti dažādu vielu. Līdz ar to loģisks ir jautājums – vai iesmaržinoties nenodarām ļaunu organismam? Vai, izsmidzinot bagātīgu smaržūdens devu, nekaitējam arī tiem, kas līdzās?
Ideja rodas galvā
Smaržu radīšanas process noteikti ir māksla, uzsver akciju sabiedrības Dzintars parfimēre Natālija Stasjukeviča. Uzņēmums, ražojot parfimēriju, izmanto 15–60 sastāvdaļu. Parfimēru grūtākais uzdevums ir savienot dažādas izejvielas tā, lai panāktu patīkamu aromātu. Turklāt vienam tas var šķist patīkams, bet otram izraisīt nepatīkamas, pat šķebinošas asociācijas. Parfimērijas pasaule ir ļoti plaša – tajā ir gan saldie, gan svaigie, pikanti rūgtie, austrumnieciskie, šipra, koksnes, fužēra un citi aromāti.
Ideja par to, kādas smaržas parfimērs vēlas radīt, dzimst viņa galvā. Aprakstīt šo ideju būtu sarežģīti. Kā lai, piemēram, izskaidro sēņu zupas smaržu cilvēkam, kurš to nekad nav baudījis? Līdzīgi ir parfimēra darbā. Viņš var teikt, ka vēlas izveidot aromātu, kas smaržo kā mežs pēc tikko nolijuša lietus.
Smaržu radīšanas process notiek ar juveliera precizitāti. Maisot kopā dažādas izejvielas, parfimērs mēģina iegūt sākotnēji iecerēto aromātu. Turklāt smaržām, parfimērijas ūdenim un tualetes ūdenim būtisks ir ne tikai sākotnējais aromāts jeb, parfimēru valodā runājot, virsējās notis, bet arī sirds notis un beigu notis, kas jūtamas pēc kāda laika, kad izstrādājums nonācis uz ādas.
Laboratorijā radītajām smaržām vispirms pārbauda aromāta noturību (tajās samērcētu marlīti notur 80 stundas). Pēc tam jauno izstrādājumu vērtē 320 ļaužu no četrām dažādām vecuma grupām. Kad veiktas arī citas pārbaudes, sākas ražošana lielos apjomos. Katru aromātu nostādina līdz pat 20 dienām, pēc tam saldē, filtrē un fasē. Parfimērijas sastāvs ir noslēpums, saka Natālija Stasjukeviča, taču uz etiķetes obligāti jānorāda spirts un ūdens, ja tas pievienots, šķīdinātāji, smaržu kompozīcija – parfum vai fragrance, alergēni (pavisam reģistrēti 26 alergēni), ja to daudzums pārsniedz regulā noteikto.
Bieži vien Dzintara pārstāvjiem jautā, kāpēc no apgrozības izņemts kāds populārs produkts, piemēram, padomju gados ļoti iecienītās vīriešu smaržas Rīdzinieks vai sieviešu smaržas Burve. Natālija stāsta, ka daudzas parfimērijas kompozīcijas nācās mainīt vai pārtraukt to ražošanu, kad mainījās likumdošana un vairs nedrīkstēja izmantot dzīvnieku izcelsmes produktus. Piemēram, ambra ir ļoti vērtīga izejviela parfimērijas ražošanā, kas veidojas vaļa barības traktā, dzīvniekam atvemjot. Sākotnējā smaka ar laiku pārvēršas patīkamā muskusa smaržā. Patlaban ambras aromātu sintezē mākslīgi. Turpretī agrāk, lai to iegūtu, nogalināja vaļus un ambru tirgoja par lielu naudu. Līdzīgi ir ar tādu izejvielu kā cibetīns. To iegūst no cibetkaķu dziedzeriem. Briesmu brīdī kaķis izšļāc šo vielu, lai aizbiedētu ienaidnieku. Tā smird patiešām riebīgi, bet, pievienota parfimērijai, rada ilgstošu noturību.
Smaržas – no 3059 ķimikālijām
Kas ir smaržu sastāvā? Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesore, ķīmijas zinātņu doktore Māra Jure stāsta, ka vienā smaržu kompozīcijā var būt iekļauti pat vairāki simti vielu – gan dabiskas izcelsmes, gan sintētiski radītas. Starptautiskā smaržu asociācija 2010. gadā publicējusi 3059 vielu sarakstu, kuras parasti izmanto smaržās.
“Vienas no smaržu rūpniecībā biežāk izmantotajām vielām ir esteri, bet šim nolūkam liek lietā arī aldehīdus, ketonus, laktonus, amīnus, tiolus, terpēnus. Smaržas iegūst, kombinējot šīs vielas, pievienojot šķīdinātāju (spirtu) un ūdeni, bāzes vielai bieži vien lietojot muskusu un to visu papildinot ar sastāvdaļām, kas smaržu fiksē un neļauj strauji izgarot. Eiropas Savienības regulā, kas stājās spēkā 2013. gada jūlijā, ir norādītas vielas, kuras vispār aizliegts iekļaut kosmētikas līdzekļu sastāvā, un tādas, kuras atļauts lietot nelielā daudzumā. Saraksts aizņem 59 lappuses.
Lai gan, ievērojot šīs prasības, cilvēkam kaitējums nerodas, jāņem vērā, ka daļa ļaužu ir alerģiski un viela, kas vienam neizraisa nekādu reakciju, jutīgākam cilvēkam var radīt veselības traucējumus – dermatītu, šķaudīšanu, deguna niezi, acu asarošanu, galvassāpes, reiboni un pat sliktu dūšu. Arī es pati piederu pie tiem, kam stipras smaržas teātrī, sabiedriskajā transportā vai citur izraisa ilgstošu, spēcīgu migrēnu,” stāsta profesore.
Vai smaržas, uzsūcoties ādā un caur to nonākot asinsritē, var izraisīt arī nopietnākus veselības traucējumus?
“Katras vielas daudzums smaržu kompozīcijā ir ļoti niecīgs, tāpēc koncentrācija nesasniedz kritisko robežu, līdz ar to tās nevar būtiski negatīvi ietekmēt veselību. Turklāt neviens taču smaržas sev virsū nelej litriem. Lai iesmaržotos, pietiek ar vienu pilienu. Ja kāds zina, ka, uzpilinot smaržas uz ādas, radīsies alerģiska reakcija, tās var uzsmidzināt uz apģērba. Taču jāpatur prātā, ka cilvēkiem ir ļoti atšķirīga oža. Tāpēc kāds stipri sasmaržojies pats aromātu nemaz nejūt, bet citam ar sensitīvu ožu tas var radīt problēmas. Ieelpojot stipras smaržas, galvassāpes vai slikta dūša gan rada ļoti nepatīkamas sajūtas, tomēr tās ir pārejošas un uz veselību paliekošas pēdas neatstāj.
Par smaržām daudz kaitīgāki ir dezodoranti, jo tos uzklāj uz diezgan liela ķermeņa laukuma, turklāt dara to katru dienu vai pat vairākas reizes dienā. Atšķirībā no smaržām, kuru uzdevums ir vienkāršs – smaržot –, dezodoranta mērķis ir daudz sarežģītāks. Pirmkārt, dezodorantam jāspēj pārspēt sviedru smaku, tāpēc tā sastāvā iekļautas spēcīgas smaržvielas. Otrkārt, dezodoranti darbojas kā antibakteriāli līdzekļi – aptur mikrobioloģiskos procesus, lai sviedriem neveidojas nepatīkams smārds. Treškārt, tiem pievieno dažādas vielas, piemēram, alumīnija hlorīdu, kas saista mitrumu. Šādas ķimikālijas patiešām var nodarīt kaitējumu organismam.”
Kapsētās līķi nesapūst
Ārzemju zinātnieki veikuši daudzas pārbaudes, lai izzinātu, kā smaržās iekļautās vielas ietekmē cilvēku veselību. Vairāki pētījumi, piemēram, ir veltīti sintētiski iegūtajam muskusam – vielai, par kuru daudzkārt lauzti šķēpi. Muskusu var iegūt no dzīvniekiem, augiem vai sintezējot. Pētnieki ne reizi vien centušies noskaidrot, vai nitromuskuss ir kancerogēns, taču līdz pat šim brīdim nav izdevies pierādīt, ka šo mākslīgi radīto vielu var vainot vēža attīstībā. Saskaņā ar REACH regulu nitromuskuss ir ļoti noturīgs un bioakumulatīvs piesārņotājs, kas iekļauts sprāgstvielu klasē, jo pēc struktūras tas ir sprādzienbīstams (taču ne smaržās!). Lai gan joprojām nav izdevies pierādīt, ka nitromuskuss rada kaitējumu cilvēka veselībai, tomēr kosmētikas nozari regulējošajā direktīvā stingri norādīts, cik procentuāli daudz (pareizāk gan būtu teikt – maz) tā drīkst pievienot.
“Pētnieki secinājuši, ka dažas vielas, piemēram, Peru balzams, rožu eļļa un bazilika eļļa, ko tradicionāli izmanto kosmētikas līdzekļos, var izraisīt alerģiskas reakcijas. Tāpēc tās skaistumkopšanas līdzekļiem atļauts pievienot tikai pavisam nedaudz. Uzņēmumi visas tiem izvirzītās prasības ievēro, līdz ar to var apgalvot, ka smaržas un citi kosmētikas līdzekļi kaitējumu veselībai nevar nodarīt. Īpaši tas attiecas uz smaržām, kuras, cerams, lietojam ļoti niecīgā daudzumā – tā, lai būtu patīkami pašam un arī nekaitētu jutīgam degunam. Tikai jāpatur prātā, ka mēs regulāri nonākam saskarsmē ne tikai ar smaržām un dezodorantiem. Uz sejas un rokām klājam krēmu, izmantojam ziepes, šampūnus, dušas želeju. Saskaitiet, cik reižu dienā saskaraties ar vielām, kuras, tāpat kā smaržas, ieteicams lietot ierobežotā daudzumā! Beigās pieļaujamo devu varbūt pārsniedzat vairākkārt. Tad nav brīnums, ka līķi kapsētās nesadaloties kā parasti, bet gan mumificējas, jo lielais uzņemto antioksidantu daudzums bremzē dabiskos pūšanas procesus,” stāsta Māra Jure.
Kas par smaržām sakāms dakteriem? Veselības centra 4 ģimenes ārste Ilze Skuja savā praksē novērojusi – daļai cilvēku, ieelpojot smaržas, rodas slikta dūša un galvassāpes. Īpaši jutīgi ir alerģiski cilvēki, pirmām kārtām astmas pacienti. Arī citiem stipri aromāti var izraisīt klepu. Dažas smaržas izraisa ādas alerģiju.
Sevišķi nepatīkamas sajūtas pārņem grūtnieces. Agrīnās toksikozes laikā viņas pastiprināti jūt visus aromātus un smakas, bet veikalos nopērkamo smaržu mākoņus – jo īpaši. Tāpēc parfīmi jālieto prātīgi, mierīgi un mazliet, iesaka ārste.
