Danusēvičs: Kas slēpjas aiz lielā depozīta sistēmas ieviešanas trokšņa 2
Autors: Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs
Aiz lielā trokšņa, ar kādu tiek virzīta obligātās depozīta sistēmas ieviešana Latvijā, slēpjas nevēlēšanās vai neprasme veidot visaptverošu, efektīvu un taupīgu iepakojuma savākšanas un samazināšanas sistēmu, kā arī konkrētu uzņēmumu biznesa intereses uz valsts iedzīvotāju rēķina.
Jau pusgadu iedzīvotājus zombē ar stāstiem, ka dzērienu iepakojuma obligātā depozīta sistēma ir vienīgais efektīvais līdzeklis piesārņoto ceļmalu problēmas risināšanai.
Tā vietā, lai izskaidrotu valsts kopīgo redzējumu un atklāti pateiktu, cik kas maksā, tiek uzspiests obligātais depozīts mazai iepakojuma daļai (ap 5%).
Turklāt pilnībā tiek noklusēts, kāpēc neder brīvprātīgais depozīts, kurš arī pilda “sapņu funkciju” – samaksā par atnesto pudeli.
Saceltā trokšņa fonā pazūd jautājums – kam izdevīga šāda sistēma un kas par to samaksās.
Atbilde – tā izdevīga tikai globāliem dzērienu ražotājiem un ārvalstu dzērienu depozīta automātu ražotājiem.
Sen nav bijis tā, ka Saeimas apspriedēs reizē ar sabiedrību aicina konkrētus iekārtu ražotājus ar garām prezentācijām, redzējumu par depozītu prezentē vieni un tie paši pētnieki, izslēdzot nozares viedokli un neuzklausot to.
Diemžēl tas rada aizdomas par atsevišķu deputātu personīgu ieinteresētību “izdabūt cauri” šo novecojušo projektu.
Tad tiek izmantoti argumenti, tādi kā “apsolījām igauņiem un lietuviešiem ieviest” vai “pieņemsim un tad skatīsimies, ko tālāk” un tamlīdzīgi nevalstiski argumenti.
Zem tā noslēpj galveno – to, ka šādi parūpējas par ārvalstu ražotājiem garantētu peļņu uz Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju rēķina.
Obligātā depozīta sistēma būs, pirmkārt, dārga: tās ieviešanai nepieciešamas investīcijas līdz 39 miljonu eiro apmērā, bet uzturēšana ik gadu izmaksās līdz 12 miljoniem eiro.
Otrkārt, tā būs arī neefektīva, jo savāks tikai 1–2% atkritumu.
Tādēļ neizbēgami būs nepieciešama paralēla atkritumu savākšanas sistēma, kurā būs iespējams nodot visu veidu atkritumus, ieskaitot depozīta sistēmā iekļautos.
ES uzdevusi dalībvalstīm samazināt nepārstrādājamās plastmasas īpatsvaru iepakojumā, kā arī kopējo savāktās plastmasas daudzumu.
Nopietni pētījumi iezīmē iespējamās alternatīvas atkritumu savākšanā un to finansiālās aprises.
Tā ES sirds – Beļģija – ir Eiropas līdere atkritumu šķirošanā, kas panākts bez obligātām un dārgām depozītu sistēmām.
Latvija, kurā nav depozīta sistēmas un klibo atkritumu šķirošana, gan stikla, gan plastmasas atkritumu savākšanas jomā, jau šobrīd ir priekšā Igaunijai, no kuras noskatīto depozīta sistēmu mums uzspiež.
Drīzāk jāvaicā Saeimas deputātiem un valdībai, kad beidzot tiks nodrošināta normāla atkritumu šķirošanas iespēja, it sevišķi Rīgā, kas “saražo” 40% atkritumu valstī.
Tāpēc ir svarīgi, lai valsts pārvalde vispirms izpilda savus uzdevumus atkritumu šķirošanas jomā – izveido atkritumu apsaimniekošanas plānu un ievieš visā valstī atkritumu šķirošanas iespējas.
Svarīgi, lai ražotāji sāktu atbildīgi izturēties pret brīvprātīgā depozīta sistēmu un Saeimas deputāti akli nevirzītu noteiktai uzņēmumu grupai izdevīgu biznesa projektu, par kuru rezultātā maksās visa sabiedrība!
