“Katrs mākslinieks, veidojot izrādi, tajā iekodē kādu vēstījumu.” Saruna ar režisori Inesi Mičuli 4
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atkalsatikšanās mirklis ir pienācis. Kopš 15. jūnija Valmieras teātris atsācis klātienes izrādes un gaida skatītājus uz sešām pirmizrādēm, kas tapušas kopš novembra.
3. jūlijā pirmizrāde amerikāņu dramaturga Deivida Lindsija-Ebēra lugai “Labie cilvēki” Ineses Mičules režijā. Ar Inesi Mičuli, kura iestudējusi gandrīz divus desmitus izrāžu dažādos teātros, runājam par labo cilvēkā, teātrī un dzīvē.
2011. gadā sarakstītā amerikāņu dramaturga un scenārista, Pulicera prēmijas laureāta Deivida Lindsija-Ebēra (1969) daudzkārt godalgotā, tajā skaitā arī prestižās amerikāņu “Spēlmaņu nakts” “Tony Awards” balvai nominētā luga “Labie cilvēki” (“Good people”) ar panākumiem piedzīvoja pirmizrādi Brodvejā tajā pašā gadā, drīz vien sekojot iestudējumam visā Amerikā un Eiropā 2012. gadā kļūstot par visbiežāk iestudēto darbu teātros visā pasaulē, tagad arī Valmieras teātrī.
Luga ir mūsdienīgs stāsts par dzīves pārbaudījumiem, kas tiek uzlikti labiem cilvēkiem. Tā centrā – jauna sieviete Mārgareta, kuras dzīve nav viegla, viņu piemeklē dažādas likstas gan darbā, gan privātajā dzīvē, taču viņas ticība un paļaušanās labajam ikvienā cilvēkā, humors un pacietība liek ieraudzīt un vērtēt apkārt notiekošo citādā gaismā. Arī Inese Mičule ir izvēlējusies turpināt pētīt tēmu par labo cilvēkā.
Inese, luga pirmizrādi bez skatītājiem piedzīvoja jau 12. februārī. Nu iestudējums ir atdzīvināms. Ko šāda pieredze nozīmē aktieriem un tev kā režisorei?
I. Mičule: Tā ir pirms tam nebijusi pieredze, kas liek nedaudz mainīt domāšanas, strādāšanas ritmu. Iestudējot šo lugu, jau zinājām, ka zālē skatītāju pirmizrādē nebūs, bet turpinājām strādāt, mēģinot saglabāt degsmi. Aktieriem jau visa enerģijas apmaiņa notiek caur skatītāju, un tas, ka uz iekšējām pirmizrādēm bija atnākuši savējie, teātra cilvēki, jau vien bija daudz.
Protams, tagad, 3. jūlijā, būs pavisam citādi, jo pirmizrāde ar publiku ir liels iekšējs notikums, mēs savu padarīto rādām cilvēkiem. Man kā režisorei šīs izjūtas ir atšķirīgas, jo jutos darbu jau nodevusi, atdevusi. Tagad viss prasīs ilgāku laiku, tā būs kā laivas iešūpošanās pirms iziešanas jūrā. Jo es iekšēji biju atvadījusies no iestudējuma, kad uz skatuves dēļiem pirmoreiz gatavā izrādē uzkāpa un savos tēlos dzīvoja aktieri un uz viņiem skatījās un vērtēja pašu kolēģi. Šobrīd man un izrādes aktieriem ir citāds uztraukums, kaut kāda nervozitāte jau iekšā sēž… Jo vispār jau ļoti gribas, lai atkal būtu kā normāli teātrī – no rīta mēģinājums, vakarā izrāde…
Esat noilgojušies pēc publikas…
Un kā vēl! Joprojām atceros to saviļņojumu pērn maija beigās, kad pēc kovida pauzes uz pirmizrādi “Visas labās lietas” ar Mārtiņu Meieru sāka nākt skatītāji. Jo tad mūsu darbam ir jēga. Tās neesamība dara ļoti nedrošu par to, ko tu dari.
Kur tu pati parasti atrodies sava iestudētā uzveduma pirmizrādes laikā?
Tas atkarīgs no teātra. Valmierā Apaļajā zālē, kur spēlēsim “Labos cilvēkus”, būšu tur, kur gaismotāji, skaņotāji. Kādreiz atrodos arī zāles ejā. Bet, vērojot savu izrādi starp skatītājiem, es tīri fiziski jūtos nekomfortabli, jo tā ir viņu, skatītāju, zona, bet es notiekošo skatos ar citām acīm.
Vienmēr ir interesanti uzzināt, kā režisors atrod lugu. Ja nemaldos, amerikāņu dramaturgu Deividu Lindsiju-Ebēru neesi iestudējusi līdz šim nekad?
Tas tiesa. Līdz šim nekad. Domāju, ka tas, kurš meklē, tas atrod. Šajā gadījumā gribējās atrast labu lomu Elīnai Vānei. Jau sezonas sākumā ar teātra direktori Evitu Sniedzi bijām runājušas, ka vēlamies atkal spožu lomu Elīnai. Līdzīgi JRT, domājot par Elitu Kļaviņu, tapa “Ilgu tramvajs”. Aktieris man ir svarīgākais. Es ieguldu savu režisores darbu aktierī, man ir interesanti un nozīmīgi, kā aktieris atvērs lomu, tēmu.
Elīna Vānei Mārgaretas lomā ir radījusi smalku aktierisku meistardarbu – sava veida versiju par Forestu Gampu, kura naivais un labticīgais dzīves skatījums un ētiskie ideāli liks skatītājam pārvērtēt savas komforta robežas. Elīnai Vānai Mārgaretas loma ļoti piekrīt, viņa ir lieliska aktrise, kura nebaidās uz skatuves pārtapt, būt arī nepievilcīga, ja to prasa atveidojamais tēls…
Par ko ir stāsts lugā?
Par sievieti Mārgaretu, kura pazaudē darbu un līdz ar to normālas eksistences iespējas. Un kādas ir viņas izvēles tajā mirklī? Šī dzīves īstenība skārusi cilvēkus ne jau tikai šogad un pērn, bet arī pirms desmit un simt gadiem. Stāsts ir par krīzes situācijām un kas tajās notiek ar mazo cilvēku. Vienam klājas labāk, otram sliktāk. Un kā mēs šādās kādam kritiskās situācijās palīdzam cits citam? Cik esam paštaisni? Cik prasīgi pret dzīvi?
Jēdziens “mazais cilvēks” nāk no Čehova laikmeta, bet ko tu šodien ar to saproti un tajā ieliec? Ja godīgi, man šis vārdu salikums skan mazliet aizvainojoši.
Es tam negribētu piekrist. Man šķiet, ka “mazā cilvēka” problēmas ir tās, kas paliek iekšpusē, ārpus lielo, plašo ideju atklāsmju un iedvesmas avotu redzesloka. Mazā cilvēka problēmas ir ļoti cilvēciskas – viņam sāp zobs, viņš nevar samaksāt par taksometru, viņam nav ko dot ēst bērnam.
Tā ir tā iekšējā kārta, kura neparādās uz āru. Uz āru mēs visi vēlamies būt ar lielu garīgu attīstību. Un vēl mazajam cilvēkam nav tādu milzu ambīciju. Es arī esmu mazais cilvēks kaut kādā ziņā… Un tikpat labi, manuprāt, mazais cilvēks bija Imants Ziedonis.
Lasot viņa dzejoļus, man visu laiku šķiet, ka viņa pasaule bija tik pašpietiekama, ka tajā nebija vietas kaut kādām ambīcijām. Un kur nu vēl tādām, kas liktu ciest citiem! Tām baigajām ambīcijām, kur visi līdzekļi ir nenozīmīgi, jo būtisks ir tikai mērķis, kas svarīgs tev pašam… Es jēdzienā “mazais cilvēks” neielieku neko aizvainojošu, nedomāju ar to, piemēram, šauru apvārsni.
Bet ar to var saprast nabadzību, zemu sociālo stāvokli bez jebkādām iespējām kaut ko šajā dzīvē ietekmēt un noteikt…
Zināmā mērā es varētu piekrist, ka mazais cilvēks ir ārpus sociālā “krējuma”, viņš nekad nelīdīs politikā, paliks savā vidē un cīnīsies tajā ar viņam pieejamiem līdzekļiem, ko uzskatīs par ētiskiem un taisnīgiem, neskries pasaulē ar plīvojošu karogu. Mazais cilvēks ir kaut kas pretējs populismam, kas valda daudzās jomās. Ja ir teiciens par puspudu apēsta sāls, tad mazais cilvēks varbūt dzīvē apēd trīs pudus.
Tātad mazais cilvēks ir katrā no mums?
Absolūti! Tāpat kā izrādes varoņos un arī katrā no mums ir labais cilvēks. Tikai – cik mēs viņam ļaujam izpausties? Mūsu iekšējais ego izvirza lielus mērķus, lielas ambīcijas, bet mazais cilvēks savu ego ir kaut kur paslēpis, viņam nav laika apmierināt šī sava ego prasības, jo viņam ir citas problēmas. Kad aizbraucu uz laukiem, satieku cilvēkus, kuriem, šķiet, nav laika domāt tikai par sevi. Viņus izbrīna lietas, kuras mēs, konkurences vidē dzīvojot, palaižam garām.
Vai šis laiks, kapitālisms ar naudas varu, ir labvēlīgs labajam cilvēkam?
Sirdsapziņai nav nozīmes, kādā gadsimtā tu dzīvo. Sirdsapziņa paliek sirdsapziņa neatkarīgi no tā, vai tavējais ir 20., 21. vai 16. gadsimts. Ja tava sirdsapziņa ļauj otram darīt ļaunu, tad laikmetam nav nozīmes.
Vai teātris ir labvēlīga vide labajam cilvēkā? Pastāv konkurence, dažādas ietekmes, kādu aktieri režisors pamana, kādu ne.
Mana pieredze bijusi ļoti dažāda. Esmu gan lielīta un lolota, gan arī sperta un dauzīta. Taču tā gluži nav, ka teātris no savas vides izspertu tikai trauslāko un vājāko. Jā, ir ne mazums gadījumu, kad trauslums un raksturu nesaderība tiek pārbaudīta. Un rezultāts var būt dažāds.
Bet tajā pašā laikā ļoti daudzi mākslinieki teātrī uzplaukst, pilnveido radošo potenciālu. Šobrīd es nespēju iedomāties citu vidi, kur varētu īstenot savu radošumu atbilstoši savai iekšējai pasaulei. Ja man jautā par gandarījuma, prieka un, pretēji tam, sarežģītākajiem brīžiem profesijā, tad grūtākie brīži ir tad, kad pēc kritieniem jāsaņemas, lai pieceltos un ķertos pie nākamā darba, ietu tālāk…
Ja tev vajadzētu nosaukt trīs izrādes, kuras tu vēlētos parādīt savai mammai. Jo tuvākajiem, mums labākajiem cilvēkiem taču vēlamies palepoties ar savu labāko veikumu…
Mamma ir redzējusi visas manis iestudētās izrādes! Jā, viņa brauc no maniem dzimtajiem Preiļiem skatīties, lai kurā teātrī manas izrādes rādītu… Taču viņa ir neobjektīvs kritiķis, viņai visas izrādes patīk. Taču, ja jautājums ir par manis pašas izlasi, tad pirmais būtu jāpiemin “Fundamentālists”, jo ar šo iestudējumu es rados savā profesijā.
Man iekšēji svarīga bija pēc Gundegas Repšes romāna “Alvas kliedziens” veidotā izrāde “Smagais metāls” JRT ar Gunu Zariņu galvenajā lomā. Tajā bija ļoti privāts stāsts arī par manu pusaudzes dzīves posmu skolā. Un vēl tikpat spēcīgi mani pašu ir ietekmējusi pēc igauņu lugas tapusī izrāde “Galvas maiņa” Nacionālajā teātrī, tur tie mākslinieciskie meklējumi arī bija caur savu pieredzi.
Vai, tavuprāt, teātris spēj darīt pasauli labāku?
Noteikti. Katrs mākslinieks, veidojot izrādi, tajā iekodē kādu vēstījumu, lai iekšējais notikums katrā būtu uz labo, gaišo. Varbūt ne visiem, bet man ir svarīgi, lai izrāde aizsniedz skatītājā to stīgu, kas ievibrē gaišās enerģijas. Piemēram, pēc Valmieras teātra izrādes “Eņģeļa kreisais spārns”, kur spēlēja Skaidrīte Putniņa un Rihards Rudāks, daži paziņas un draugi teica, ka viņiem sagribējies piezvanīt saviem vecākiem. It kā sīkums, taču tas mani ļoti aizkustināja. Vai arī pēc izrādes “Visas labās lietas” dzirdēju, ka cilvēki sākuši veidot savu labo lietu sarakstus.
Tev arī ir tāds pašas labo lietu saraksts?
Nē. Atsevišķi uz papīra izlikta saraksta nav, bet hierarhija lietām, ko es izvēlētos, man ir. Man ļoti svarīga ir saruna un satikšanās ar mammu. Tas dod sirds siltumu un enerģiju. Man ļoti būtisks ir laiks ar ģimeni, ar manu vīru un abiem bērniem, un nav tik svarīgi, vai kopā lasām grāmatas, ejam sēņot vai braucam uz jūru. Un vēl man ļoti svarīga ir daba. Ne pilsētas asfalts, mājas, bet pļavas, mežs, ūdeņi, vienalga Gaujā vai jūrā – viss mani enerģētiski uzlādē. Un arī manā pagalmā aug bērzi.
Vai vari pateikt, kuri ir tie labie cilvēki, kurus esi satikusi savā dzīvē un kuriem varētu par kaut ko teikt paldies?
Mana ģimene, mamma, tētis, kura diemžēl vairs nav, bet kuri palīdzēja izaugt par to, kas es esmu, ļāva kļūdīties un meklēt. Galvenais, ka viņi ticēja man kā savam bērnam. Ticēja, ka man viss dzīvē sanāks. Profesionāli varu teikt paldies ļoti daudziem cilvēkiem, sākot ar pedagogiem skolā un beidzot ar pasniedzējiem Kultūras akadēmijā, lai minu kaut dažus – profesors Gunārs Bībers, režisore Māra Ķimele, Aina Matīsa, režisors Mihails Gruzdovs.
