Kas sirdī justs. Un palicis… Par Ineses Galantes bērnību 2
Inese Galante – šī neparastā, burvīgā balss. Gluži vai delfīna svilpiena augstumi, gluži vai tumšu džungļu dziļumi un mocartisks vieglums un prieks. Kā rodas šāda balss? Kam jānotiek, lai to ievērotu un mīlētu visā pasaulē? Inese Galante dalās ar mums – neliels ieskats spožās mākslinieces dzīvē.
Mana pilsēta, mana pasaule
Rīga ir mana vieta, mana pilsēta, mana pasaule. Tik skaista, tik saulaina, ar izcilu arhitektūru. Rādot Rīgas klusā centra namus, mēģinu pārsteigt savus ārzemju draugus, un man tas izdodas, viņi allaž saka – fantastiski skaisti! Es ar saknēm esmu rīdziniece. Manam vectētiņam Latvijas laikā piederēja neliela rūpnīca un četras mājas. Mūsu dzimtā ir daudz ārstu, dizaineru, arhitektu. Onkulis piedalījās restorānu “Jūras pērle”, “Piena restorāns”, veikala “Bērnu pasaule” būvē. Tāpēc arī es bērnībā sapņoju par kādu kārtīgu profesiju.
Pusi mūža nodzīvoju Sverdlova ielā (tagad Pulkveža Brieža iela). Bērnība jau visiem šķiet kā paradīze, jo tas ir laiks bez rūpēm, kad par visu atbild vecāki. Tolaik diena šķita tik gara, vienmēr bija kāds pārsteigums, kāda dāvaniņa. Īsu brīdi gāju bērnudārzā, bet tur man ļoti nepatika, jo ierobežoja. Mājās jau arī mamma bija ļoti stingra un viņai palīdzēja auklīte. Vecāki mūs ar māsu Tamāru ārkārtīgi lutināja, taču arī pamatīgi nodarbināja. Spēlējām klavieres, dejojām pie Lijas Jērcumas, dziedājām pie Jāņa Branta Radio korī, spēlējām tenisu, ziemās gājām slidot. Mācījos angļu skolā, biju pārslogota, bet pietika laika arī maziem nedarbiem.
Tētim bijām mēs, divas meitas, un tad nu es mēģināju pārņemt dēla lomu, palīdzēju viņam skrūvēt, iedzīt nagliņu. Mēs ar tēti bijām draugi. Abas ar māsu augām kā dvīnes, arī apģērbi mums bija vienādi. Māsiņa bija ļoti meitenīga. Kad viņa čīkstēja, lai mamma kaut ko nopērk, teicu – tā nevar lūgties, mamma labāk zina, ko mums vajag. Mammai bija laba gaume, viņa neģērbās kā citas sievietes, viņai drēbju nebija daudz, bet izmeklētas. Un cepures, pēc viņas nāves es arī sāku vairāk uzmanības pievērst cepurēm. Tā ir kā stafete, ko esmu pārņēmusi no mammītes. Bet pats galvenais – mums bija ieaudzināts, ka nedrīkst darīt pāri mazākajiem, vājākajiem, veciem, kas nevar sevi aizstāvēt.
Esmu izaugusi no savas vides, saviem vecākiem, no tā, ko viņi man devuši, no gaisotnes, kas mani baroja un pildīja, no tā, ko esmu mācījusies, redzējusi, piedzīvojusi un pārveidojusi par savu. Notis “izspiest” arī ir māksla, bet ne tik liela. Manās acīs māksla ir tad, kad cilvēks ar savu balsi var kaut ko pārveidot. Ievilkt savā pasaulē, ievibrēt, attīrīt, samīļot, jo dzīve ir ļoti raiba un ne vienmēr salda.
Vecāki
Mammīte un tētis man ir vecāku etalons. Kā viņi mūs mīlēja, kā viņi upurēja savu dzīvi mums! Vai mēs ar māsu esam attaisnojušas viņu pūles, grūti pateikt. Vecāki apprecējās vēlu, pēc kara, tētim jau bija četrdesmit gadu, mammai pāri trīsdesmit.
Mammīte jaunībā bija trenējusies soļošanā un viņa gāja kā vējš. Mēs ar māsu, mazas būdamas, nevarējām viņu noķert, mamma tikai pagrieza galvu – vecenītes, ātrāk! Mēs saucām: māmiņ, nu pagaidi, pagaidi, ne tik ātri! Tētis vienmēr bija pa vidu, pārbaudīja, kur tie bērni. Mamma neievēroja diētas, bet vienmēr bija formā, viņa teica – viss ir jāēd, tikai jāzina mērs un daudz jākustas. Viņa bija ļoti enerģiska un uzņēmīga, uzskatīja – kamēr dzīvo, ir jāstrādā, teica – atpūta būs tur, Valkā. Kāpēc Valkā? Tā esot teicis viņas tētis.
Mammai viss bija balts un melns. Viņa nelaipoja, bet teica acīs, ko domā. Kad viņa metās kādu aizstāvēt, pāridarītājam konkrēti un izjusti deva pretsparu. Un ko tas? Vēl roku mammai nobučoja, kundzīt, piedodiet, lūdzu! Tētis gan bija ļoti uzmanīgs un delikāts. Bet arī ļoti drosmīgs cilvēks, nekad ne no viena nebaidījās. Ja redzēja, ka kādam dara pāri, vienmēr steidzās palīgā. Viņš bija vīrietis. Tik plašu sirdi, kā viņa mammai. Es gan savu otru vecmāmiņu neesmu redzējusi, bet viņai vienmēr bijušas durvis vaļā, lai būtu pieejama visiem, kam vajadzīga palīdzība, vai diena, vai nakts, bijusi gatava skriet un darīt. Tas ir talants. Varbūt agrāk cilvēki uz to bija vairāk tendēti. Šis laiks nav pārāk elegants un draudzīgs. Varbūt vienam otram naudas daudz, domās, ka no viņa ko prasīs vai lūgsies, un mēģina atdalīties no sabiedrības un veidot savu dzīvi, attālinātu no realitātes.
Tēvs nomira 1979. gadā, māmiņa – pērnruden. Mamma ļoti mīlēja Latviju. Vācijā dzīvojot, viņa allaž teica: hm, mums bija daudz labāk, hm, tāds jau mums bija sen! Līdz 85 gadu vecumam viņa brauca atpūsties uz Jūrmalu, jutās tik labi, gribēja te nomirt, taču sākās veselības problēmas un tā nu ir noticis, ka viņa atdusas Vācijā, bet tēvs – Latvijā. Mamma līdz pēdējam brīdim spēlēja klavieres un sauca mani par eņģelīti.
Melluži
Ilgus gadus vasaras pavadījām Mellužos. Draudzējāmies ar kaimiņiem – ārstu ģimenēm, komponistu Juri Karlsonu, dziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri, vijolnieci Māru Tauriņu. Visu šo ģimeņu bērni spēlēja klavieres, akordeonu, vijoli, nevarējām tikai skraidīt apkārt. Septiņos no rīta mūs cēla augšā un gājām skriet. Kad manai mammai vai draudzenes mammai bija atvaļinājums, pie jūras vingrojām un peldējāmies, pat plus deviņos grādos. Neviens normāls cilvēks tādā ūdenī nelien, bet mēs tikai iekšā, ārā, iekšā, ārā, un pēc tam tāds kaifs, āda deg! Gājām peldēties arī vēlu vakarā, kad jau tumšs. Ar vecākiem, protams, vieni nekad. Es jau biju gandrīz pieaugusi, kad lūdzu draugiem – aizvediet mani uz diskotēku, nekad mūžā neesmu tur bijusi. Angļu skolā, kur mācījos, bija deju konkursi, dabūju pat otro vietu. Bet dzīvoju inteliģentā, labi audzinātu cilvēku sabiedrībā un diskotēkas nevilināja. Man jau šķita, ka visi cilvēki ir tādi kā mani tuvinieki.
Piedzimt par dziedātāju
Katri normāli vecāki sapņo, lai bērnam būtu nopietna un pamatīga profesija – ārsts, skolotājs, inženieris. Vecāki nebūt negribēja, ka es kļūstu par skatuves mākslinieci. Arī es savās nākotnes fantāzijās biju psiholoģe vai ārste, vai arhitekte kā daudzi no manas ģimenes. Jā, mammīte spēlēja klavieres, akordeonu, un es dziedāju kopš trīs gadu vecuma. Mūziķu Tauriņu ģimene Mellužos teica, ka es dienās būšu vai nu pasaulslavena, vai liela palaidne, jo man bija raksturs kā Čingishanam. Mēs ar māsu viesos allaž dziedājām duetu. Viņa dziedāja pirmo balsi, es tur komponēju kaut ko klāt, jo melodiju dzirdēju tādā kā kuplumā. Man ļoti patika simfoniskā mūzika. Ko es no tās sapratu, tā ir cita lieta, taču dzirdētais mani ļoti ietekmēja. Es pati sacerēju operas, dziedāju dažādās balsīs. Un raudāju, jūtot līdzi savu varoņu pārdzīvojumiem. Logi bija vaļā, un daudzi manī klausījās gan Rīgā, Sverdlova ielā, gan Mellužos. Tas man nāca dabiski, bet iet uz operu un skatīties izrādes man bija grūti, jo nespēju noticēt tam, ko redzu. Tas šķita ļoti nedabiski un manierīgi, pat komiski. Tagad es saprotu, ka tā bija to gadu mode veidot lūpas, atvērt muti, turēt rociņas. Tagad man tas šķiet pat šarmanti un pievilcīgi, bet jaunībā jau cilvēki ir ļoti maksimāli noskaņoti un ironiski. Protams, reizēm pārsteidza dziedātāju tehniskā varēšana, bet tā nekad nebija noteicošā. Man ir svarīgs arī tembrs, vai man gribas to klausīties, vai man noskrien tirpas pār kauliem. Marks Berness, Anna Germane, Jānis Zābers, viņa balss mani apkampa kā silta straume, kad negribas pat pakustēties. Klausoties dziedātājus, mums vajag burvību, paradīzi, jo visa pārējā jau pasaulē ir diezgan daudz.
Tāpēc kļūt par operdziedātāju vilinājuma nebija. Bet tad es dzirdēju Imu Sumaku. Viņa bija atbraukusi uz Rīgu ar savu ansambli. Ima Sumaka mani apbūra, sēdēju pie klavierēm, dziedāju un sapratu, ka es arī varu izdziedāt četras oktāvas, atveidot delfīna, putna, lauvas un vardes balsis kā viņa.
Bet operā man viss šķita tik nenopietni, lēti. Es daudz lasīju, domāju, ka visi mākslinieki vergo un sevi pārdod, daudz atkarīgs no diriģenta, maz – no tevis. Man bija brīvības alkas. Man vajadzēja visu pa savam, esmu ļoti disciplinēta un paklausīga, bet, ja ko daru, tad pa savam, arī apģērbā, ēst gatavošanā, arī domāšanā. Man šķiet, ka cilvēki ir labestīgi, sirsnīgi un mīļi. Tikai jāpalīdz viņiem to saskatīt. Jo viņiem varbūt nav bijusi tāda laime kā man – tādi vecāki, tādi apstākļi, vide, audzināšana, uzticēšanās.
Dabas dota balss
Viss notika ļoti dabiski. Jāzepa Mediņa mūzikas skolā sastapu savu pirmo skolotāju Rašeli Šulovu, pašlaik viņai ir 92 gadi un viņa dzīvo Jeruzalemē. Viena pianiste, kura Šulovu pazina, mūs abas ar māsu aizveda pie viņas. Tas bija silts vasaras vakars, vieglos bikškostīmos, klikatiņām kājās braucām no Mellužiem uz Rīgu. Iestājeksāmeni jau bija beigušies, skolas kanceleja ciet, bet mūsu pavadone lūdza, lai mūs noklausās, jo mūsu balsis ir dabas dāvana. Pedagogu vairākums sprieda, ka man ir alts, mecosoprāns, zema balss, daži domāja – dramatiskais soprāns un tikai Rašele Šulova teica – nē, viņai ir tāds koloratūrs, tur ir tāds zelts un sudrabs, un būtu tikai pareizi sākt dziedāt augšas, tad viņai būs garš mūžs. Viņa bija ļoti gudra.
Tad es devos pie dziedātājas Ņinas Dorliakas, Svjatoslava Rihtera kundzes, viņa secināja, ka esmu gatava dziedātāja, ka man pat nav jāmācās. Es teicu, pag, nodziedāšu arī to, kas nav vēl iedziedāts un noslīpēts. Nē, mana balss ir dabas dāvana, un laime, ka ir tāda skolotāja, kas mani saprot, ļoti gudri vada pareizā virzienā, bet neiejaucas. Tā viņa vērtēja Šulovu. Konservatorijas laikā mana pedagoģe bija Ludmila Rjabova-Brauna. Sākumā abas manas skolotājas mazliet nesapratās, tomēr eleganti aizvadījām studiju gadus un jau trešajā kursā sāku dziedāt operā. Tas bija maestro Viļumaņa nopelns, jo viņš meklēja jaunus talantus. Izcilā māksliniece Elfrīda Pakule priecājās, ka piecpadsmit gadus operā nav bijis tādas balss kā man, jo pēc viņas bijis tāds tukšums. Tas varbūt ir skaļi teikts, bet tik tiešām, kad vajadzēja dziedāt koloratūrus – Lucia di Lammermoor, Lelli, Olimpiju… –, nebija, kas to varētu. Opera gaidīja šādu balsi. Ilgus gadus dziedāju koloratūrrepertuāru un liriko koloratūru, pēc tam pamazām pārgāju uz centrālu spinto liriko, jo tembrāli man ir gan krāsa, gan, kā mūziķi saka, apakšas arī ir pietiekami labas. Ja cilvēks dzied pareizi un ir laba skola, tad ar savu dabas doto talantu vari kādu laiku dzīvot.
(turpinājums žurnāla nākamajā numurā)
Inese Galante
dzimusi 1954. gada 12. martā Rīgā;
pēc vidusskolas mācījusies Medicīnas skolas farmācijas nodaļā un vienlaikus J. Mediņa Mūzikas vidusskolā;
1982. gadā absolvē profesores Ludmilas Braunas vokālo klasi Latvijas Mūzikas akadēmijā un kļūst par LNO solisti; pirmā operas loma – Violeta Dž.Verdi “Traviatas” iestudējumā Mūzikas akadēmijas diplomdarbā, šo lomu uz dažādām skatuvēm māksliniece atveidojusi vairāk nekā 100 reižu;
no 1991. līdz 1999. gadam ir soliste Manheimas operā un Diseldorfas “Deutsch Opera am Rhein”; uzstājusies prestižos opernamos un koncertzālēs Vācijā, Francijā, Anglijā, Zviedrijā, Holandē, Krievijā, Izraēlā, Šveicē, Beļģijā, ASV, Austrālijā, Luksemburgā un citās valstīs;
piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis un Latvijas Mūzikas balva (1994);
pārdoto Ineses Galantes albumu skaits pārsniedz 200 000 eksemplāru. Viņas ieskaņoto Normas kavatīni “Classic CD” novērtēja kā cienīgu konkurenci Marijas Kallasas veikumam. Māksliniece tiek minēta starp leģendārās dziedātājas spožākajām pēctecēm 20. gadsimta izskaņā.
