Anda Līce: Informācijas slēpšana vairo aizdomīgumu 9
Miera laikos visa dzīvā radība aizgūtnēm nodarbojas pati ar sevi un pamazām zaudē modrību. Cik droši kļūst zvēri, dzīvodami dabas parkos, un cik samērā droši jūtas cilvēki tālu no kara darbības zonām, ja tos sargā armija un labi nostiprinātas valsts robežas! Diemžēl robežas ir ne tikai kontrabandas preču, bet arī ideoloģiju, noskaņojumu un vēlmju caurlaidīgas.
No totalitārisma pūsmām nepasargā pat demokrātija. Tieši tās vēlīgajā azotē sarosās ne viens vien totalitārisma asns. Labi iesakņota demokrātija tādus asnus sākumā neņem nopietni, jo tai nav pieredzes, kas no asniem izaug. Jaunajās demokrātijas valstīs sabiedrības pilsoniskā apziņa par spīti sūrajai vēsturiskajai pieredzei vēl ir visai nevarīga, un nav brīnums, ka šodien jau daudzi saka – mēs no padomju slepenības esam nonākuši jaunā, īpašā, demokrātijas sargāšanas vārdā piekoptā slepenībā. Runa gan nav par militārajiem jautājumiem, pretizlūkošanu un tamlīdzīgām lietām. Kaut kā dīvaini sanāk – nemitīgi skan runas par caurspīdīgumu politikā, ekonomikā un cilvēku tiesību sargāšanā, bet neskaitāmu nelikumību veicēji paliek neatklāti un netiesāti. Diemžēl viņi nesaņem arī sabiedrības nosodījumu, tas viņus iedrošina un vairo varas apziņu. Atjaunotās neatkarības gados ir uzkrājies tik biezs ierobežotas pieejamības informācijas un komercnoslēpumus sargājošo dokumentu slānis, ka tiesībsargājošo iestāžu pat visgodprātīgākie darbinieki līdz ļaunuma saknei aizrakties nemaz nespēj, un pats neatkarības jēdziens nonāk zem jautājuma. Līdz ar to valstiskuma apdraudējums nevis iet mazumā, bet pieaug.
Es biju pārsteigta, nesen izlasot ziņu, ka Latvijā aizliegts iebraukt un piedalīties diskusijā par garīgumu Krievijas pareizticīgajam garīdzniekam Andrejam Kurajevam. Varbūt esmu palaidusi garām skaidrojumu, ko pret mūsu valsti šis vīrs ir izdarījis. Manuprāt, Latvijas sabiedrībai ir tiesības zināt, kāpēc kāds valstī netiek ielaists vai no valsts izraidīts. Cik esmu šo garīdznieku klausījusies “YouTube”, noprotu, ka viņš neatbalsta to, kā pareizticīgā baznīca kalpo Kremlim, un ir noraizējies par savas tautas garīgo eroziju. Arī Latvijā taču ir jārunā par garīgumu, nevis tikai jāvaimanā par sekām, kuras rada garīguma trūkums cilvēkos. Ikviena nepaskaidrota informācijas slēpšana vairo aizdomīgumu un neuzticību vispirms tieši savas valsts pārvaldei. Tālab ik reizi, kad mūsu valsts iestādes neizskaidro savus lēmumus, mums ir tiesības jautāt: “Kas šie par asniem?”
