Kas sekmē izveseļošanos: kas patiesībā ir placebo efekts? 0
Pēdējā laika notikumi liek aizdomāties par saslimšanas cēloņiem un atveseļošanās iemesliem. Kad tiek likti lietā visi medicīnas sasniegumi un arīdzan tautas metodes, rezultāti nav viennozīmīgi. Vai placebo efekts?
Objektīvi – vidējais statistiskais mūsdienu mediķis ievērojami labāk nekā vidējais statistiskais mūsdienu dziednieks pārzina cilvēka anatomiju, fizioloģiju un bioķīmiju. Ķirurģijā, ķīmijterapijā un farmaceitikā mūsdienu medicīna izmanto vismaz 90% no tā, ko izmantot atļauj mūsdienu zinātnes attīstības līmenis. Tad kāpēc cilvēki dodas pie dziedniekiem?
Kā likums, pie dziedniekiem dodas tie, kam mediķi nespēj palīdzēt. Un pietiekami bieži dziednieki palīdz tiem pacientiem, no kuriem mediķi ir atteikušies. Turklāt dziednieki un mediķi sākotnēji ir nevienlīdzīgās pozīcijās: ja pacients nomirst mediķa rokās – nepatīkami, norakstīsim zaudējumos; ja pacients nomirst pēc vizītes pie dziednieka – var tikt ierosināta pat krimināllieta. Iznāk tā, ka vienus šarlatānus valsts lobē, bet otrus – apkaro?
Labi, nebūsim tik strikti, īpaši šajā, iepriekš nekad nepiedzīvotajā pandēmijas situācijā, kad mediķi patiešām ir balsts. Padomāsim – vai ir kāda metode, kas tieši un objektīvi atļauj izmērīt dziednieka spējas?
Vai to var izmērīt?
Tieši var izmērīt rīkstnieks, taču tas nebūs objektīvi. Laba rīkstnieka mērījuma precizitāte svārstās 70–95% robežās. T. i., visbiežāk šāds spriedums ir pareizs, bet zinātniski nepierādāms.
Tiešie mērījumi. Ja cilvēks 90% sastāv no ūdens, tad dziednieks, kura enerģētika spēj izmainīt, piemēram, ūdens Ph līmeni, spēj objektīvi iedarboties arī uz šķidrumiem cilvēka ķermenī. Labi, pieņemsim, ka aparāta rādījumi pirms un pēc procedūras izmainās. Vai mums ir statistika, kas atļauj spriest, kāds konkrēti efekts ar to tiek panākts? Nē.
Mēs varam ar infrasarkano termometru izmērīt, piemēram, kā izmainās Reiki meistara roku temperatūra seansa laikā. Varam, bet ja runa būtu tikai par siltumu (ir gludeklis, ir termofors), kāpēc tad cilvēki iet pie Reiki meistara? Acīmredzot ir kaut kāda atšķirība tajā, ar ko silda.
Adatu terapijā ir meridiāni. Ir noteikumi, kurus ievērojot ar pietiekami augstu varbūtību var panākt vairāk vai mazāk ilgtspējīgu efektu. Vai daudzi no mums šos kanālus ir redzējuši? Un punktus? Labi, var izmērīt ādas elektrisko pretestību: akutpunktūras punktu vietā strauji palielinās ādas elektrovadītspēja. Pieredzējis speciālists var atrast šos punktus, piemēram, ar tausti. Ir arī tādi speciālisti, kuri šos punktus vienkārši spēj saskatīt. Taču objektīvi pierādāms ir tikai tas, ka ādas pretestība aktīvajos punktos samazinās. Viss pārējais ir subjektīvi novērojumi.
Ir kaut kāda enerģija – ci, ki, prāna utt. Dažādi cilvēki to spēj sajust atšķirīgi – kā siltumu, kā aukstumu, kā tirpoņu. Uz vienu un to pašu enerģiju fizioloģiskā reakcija dažādiem cilvēkiem var atšķirties. Tātad atkal runa ir par netiešu, subjektīvu sajūtu.
Tālāk, ne mazāk interesanti – viena un tā pati diagnoze, vieni un tie paši medikamenti, tikai dažādu ārstu izrakstīti, un… efektivitāte principā atšķiras!
Zinātniski pierādīts
1955. gadā amerikāņu ārsts Henrijs Bitčers oficiālajā medicīnā ieviesa terminu placebo efekts.
Otrā pasaules kara laikā frontē nereti trūka medikamentu, un reālu zāļu vietā ārsti bija spiesti injicēt fizioloģisko šķīdumu …kas uzrādīja faktiski tādu pašu efektu kā reālie medikamenti! Atgriezies no kara, Bitčers ar domubiedru grupu veica virkni pētījumu, kuru rezultāti tika atspoguļoti rakstā Stipras iedarbības placebo. Lai placebo nostrādātu, nepieciešams, lai ārstam un pacientam būtu stipra ticība zālēm, kuras tiek lietotas. Un šeit atklājās dažas blaknes: ja ārsts vai pacients neticēja, varēja rasties pretējais efekts – nocebo.
Mārketinga triks?
Arī tas vēl nebūtu nekas, taču eksperimenta laikā noskaidroja, ka reālo, ķīmisko medikamentu iedarbība ir tikai 25%, bet aptuveni 75% mūsdienu farmācijas produktu darbojas uz placebo efekta rēķina, tāpēc, pirms iepriekšējais medikaments paspējis uzkrāt negatīvu statistiku, tirgū tiek palaists jauns vēl efektīvāks līdzeklis, kas atļauj iedzīvoties, pārdodot, kā saka amerikāņi, tukšu gaisu.
Ja salīdzina, cik ilgi noturas jaunumi, piemēram, parfimērijas tirgū, nonākam pie secinājuma, ka jauni medikamenti, tāpat kā jaunas smaržas, bieži ir tikai mārketinga triks. Iebildīsiet – kā tad ir ar Chanel nr.5 leģendu? Lai šo leģendu uzturētu, firma iegulda ne mazāk līdzekļu kā jaunu produktu izbīdīšanai tirgū.
Svarīga arī ārsta ticība
Velkam strīpu apakšā un izdarām secinājumu – gan tradicionālās dziedniecības metodes, gan mūsdienu medicīna un farmācija aktīvi izmanto placebo efektu.
Polinēziešu šamanis Serž Kahili Kings savā grāmatā Pilsētas šamanis piemin interesantu gadījumu. Āfrikā vietējie dziednieki ar panākumiem un bez jebkādas neiroķirurģijas dažu stundu laikā spēj pieaudzēt atrautus locekļus, bet tikai vietējiem – uz eiropiešiem tas nez kāpēc nedarbojas. Taču bijis viens izņēmums – baltajam pieaudzēta leoparda atrauta roka. Sīkāk papētot, Kingam atklājās sekojošas detaļas – dziedniekam, kuram tas izdevās, bija 75 gadu prakse un viņš nešaubījās par paņēmiena efektivitāti, savukārt baltais pacients bija tā piedzēries, ka gatavs noticēt visam, ko viņam mēģina iestāstīt.
Nākamais fakts: ja dziednieks vai mediķis apzināti praktizē vingrinājumus, kas stiprina viņa ticību savām spējām (cigunu, jogu, staigāšanu pa oglēm vai sasistiem stikliem), viņa darba efektivitāte jūtami pieaug. Tāpēc nereti, noslēdzot dziednieku apmācību, ir dažādi ekstravaganti eksāmeni – kā pārvērst ūdeni vīnā vai dejot uz karstām oglēm.
Vienalga vērtīgs
Interese par placebo mediķu aprindās aug. Pagaidām mediķi turas pie viedokļa, ka placebo un homeopātiskos līdzekļus nav ētiski lietot gadījumos, kad eksistē medikamenti, kas viennozīmīgi palīdz pret konkrēto slimību. Placebo aizliegts pielietot bakterioloģisko infekciju, sirds slimību gadījumos. 97% ārstu izraksta placebo, ja ir šaubas par diagnozi, secinājuši britu pētnieki. 48% dāņu ārstu atzīst, ka ne mazāk kā 10 reizes gada laikā esot izrakstījuši placebo antibiotiku vietā vai kā vitamīnus pret nogurumu. Izrēlā 60% gadījumu, kad pacientu vienkārši vajag nomierināt, izraksta placebo.
Nereti apdegumu gadījumā izraksta placebo, lai mazinātu pacienta sāpes, jo pretsāpju līdzekļi var nomākt elpošanu, kas būtu kaitīgi konkrētajā gadījumā. Arī zobārsti atzinuši, ka noteiktos gadījumos dod priekšroku placebo narkozes vietā.
Kā redzi – ārsti nereti lieto tās pašas metodes ko šarlatāni, tikai atsevišķos punktos ārstam ir labāka izpratne par to, ko un kādēļ viņš dara. Bet – kas neliedz arī dziedniekam apgūt minimālās zināšanas, kas nepieciešamas darbam, un saņemt atbilstošu dokumentu? Citiem vārdiem, dziedniekam nav obligāti zināt, kā kuru muskuli sauc latīņu valodā, bet pat ļoti vēlams zināt, kur tas piestiprināts, kādas darbības veic, kādi nervi uz to iet, kā sāpes vienā ķermeņa daļā var būt saistītas ar muskuļu saspringumu citā vai nepareizu mugurkaula stāvokli. Jāzina kaut vai vispārējos vilcienos, kādus nervu darbības traucējumus rada tās vai citas barības vielas iztrūkums organismā, kam jābūt rakstītam analīzēs, lai kategoriski sūtītu atpakaļ pie ārsta! Mūsu civilizācijā dziednieku var uztvert vai nu kā šarlatānu, vai kā ārsta palīgu. Kamēr eksistē šī civilizācija, šajā jautājumā radikālu izmaiņu nebūs!
Ārsti–asprāši
XIX gs. slavenais terapeits M. J. Mudrovs ļoti daudzas slimības ārstēja ar zelta un sudraba pulverīšiem, kuri atšķīrās tikai ar iesaiņojuma krāsu. Pēc ārsta nāves atklājās, ka pulverīšu sastāvā bija… tikai saberzts krīts! Viņa dienasgrāmatā esot bijis šāds ieraksts: “Ārsta māksla nozīmē radīt zāles, kas mazina dusmas dusmīgajam, nomierina nepacietīgo, aptur agresīvo, pārdrošo dara piesardzīgu, biklo drosmīgu…”
Slavenais senatnes ārsts, kurš par pirmo principu medicīnā pasludināja nekaitēt, Hipokrāts, būtībā bija psihoterapeits, hipnoterapeits un placebo pielietošanas meistars, kurš nereti lietoja arī tajā laikā pieejamos, vispār atzītos medikamentus.
