Kas saražots trīs gadus dāsni laistītā lauciņā? 0
Ar 729 000 latiem ESF finansētā pētījuma “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” publikācijas izpelnās vērotāju uzmanību – vismaz lielās naudas dēļ
“Tradīcijas pārinterpretācija un atkal aktualizēšana pirtniecību padara inovatīvu.” Nē, šis nav pārgudrs izvilkums no kādas “Mērnieku laiku” Pietuka Krustiņa runas, bet mūsdienīgs citāts no “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” grāmatu prezentācijas Latvijas Universitātē. Zinātniskajā prezentācijā dzirdēju arī, ka, piemēram, “dzīvesveida pārdošana, auras un atmosfēras radīšana, viesu emocionālā stāvokļa vadīšana – tas saistīts ar globāliem kultūrekonomiskiem trendiem”. Nu, tāpat kā “inovācijas (jeb jauninājumi, jaunievedumi) pirtniecībā”, arī “trendi” (no angļu val. – tendences, virzieni) skan pietiekami gudri, lai ikvienam būtu skaidrs – ir tapusi Zinātne ar lielo burtu!
109 tūkstoši latu
Var gan jautāt, ko tad būtisku “lauku ilgtspējīgai attīstībai” (apzināt un veicināt ilgtspējīgu attīstību Latvijas laukos bija viens no trim pētījuma mērķiem) dod jauno pētnieču pamanītais, ka laukos, raug, tagad nodarbojas ar mazo biznesu – krūmmelleņu audzēšanu, siera siešanu vai pirtscepuru filcēšanu? Precīzāk, kuram vēl atziņas par šo nodarbošanos laukos ir jaunatklājumi, izņemot dažas ārzemju augstskolās sagatavotas antropoloģijas doktores – Agnesi Cimdiņu un Ievu Raubiško.
Tiesa, viņas vismaz ir varējušas projekta gaitā vasarās iepazīt Latvijas laukus, padzīvot pie zemniekiem, “nepastarpināti un padziļināti izzināt lauku iedzīvotāju viedokļus par to, kā viņi dzīvo, izdzīvo, pelna un pielāgojas mainīgajiem apstākļiem”, iet kopā ar saimniekiem uz kūti mēzt mēslus un smalku salonu vietā baudīt sajūtas, ko sniedz pēršanās lauku pirtiņā.
Taču vai tā vislietderīgāk tērēt lielo naudu no Eiropas Sociālā fonda kases? Pētījums “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas” ilga trīs gadus, pētījums naudā ir 729 000 latu vērts. No visa finansējuma 85 procenti nākuši no Eiropas Sociālā fonda (ESF), 15 procenti ir Latvijas budžeta līdzfinansējums, tātad – vairāk nekā 109 tūkstoši latu tieši no Latvijas nodokļu maksātāju naudas. Var teikt arī – zinātnes naudas.
Prezentācijā pētījumu par “absolūti inovatīvu pieeju, kvalitatīvo un kvantitatīvo metožu sinerģiju, starpdisciplināru pieeju un ieguldījumu Latvijas lauku attīstības stratēģijā” cildināja LU zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks. Nu, tas ir saprotams, jo pētījums norisa LU paspārnē.
Kam noderēs ieteikums pārkāpt likumus?
Projektā strādāja 14 dalībnieki. Produkts? 300 – 600 eksemplāru metienā izdotas sešas monogrāfijas (A. Cimdiņas un I. Raubiško “Cilvēks un darbs Latvijas laukos”, E. Trumpas “Latviešu ģeolingvistiskās etīdes”, A. Priedītes “Stuburi, kādas Latvijas viensētas dzīve”, A. Priedītes “Zaļās zemes dievsunīšu un likteņa līdumnieku laiki”, D. Hanova “Latvijas mazo pašvaldību stratēģijas dažādības vadībā” un D. Dzenovskas “Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm”), A. Cimdiņas un I. Raubiško sastādītais rakstu krājums “Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas laukos”, kā arī “Ieteikumi lauku pašvaldībām, valsts institūcijām, politikas veidotājiem” ir ikvienam interesentam, kas lasa internetā (monogrāfijas un citi materiāli ir atrodami Latvijas Universitātes mājaslapā www.savskaktins.lu.lv), iepazīstamais pētījuma rezultāts. Pārējiem jāiet uz bibliotēkām.
Grāmatu tirdzniecībā monogrāfiju nav tādēļ, ka peļņu ar tām gūt neesot paredzēts. Tāpēc, kad izvaicāju lauku pašvaldību darbiniekus, kā viņi vērtē Denisa Hanova ieteikumus “par Latvijas reģionu mazo pašvaldību stratēģijām dažādības vadībā”, vispirms bija jāizstāsta, kas tas par pētījumu un kur tas atrodams. Lai izlasītu.
Dagdas novada domes priekšsēdētāja pirmā vietniece Janīna Tukiša saka – autors ir zinātņu doktors, tātad izglītots, pieredzējis cilvēks integrācijas jomā, tad jau būtu bijis gods un prieks ar viņu par šo jautājumu klātienē padiskutēt, nevis tikai telefonintervijā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka D. Hanovs ir arī Rēzeknes Augstskolas Letonikas institūta vadošais pētnieks un no Rēzeknes līdz Dagdai ir tuvu.
Telefonintervijas bijušas arī ar citiem Dagdas novada speciālistiem, un tas, ka pa telefonu kaut kas nav sadzirdēts pietiekami skaidri, var būt cēlonis neprecizitātēm, piemēram, grāmatā minēta folkloras kopa “Novaļnieki”, bet par tādu Dagdā nav nekas dzirdēts. Taču “Sovvaļnīki” gan ir.
Janīna Tukiša spriež, ka tajā sadaļā, kas ir par Dagdas novadu, D. Hanova pētījums ir virspusējs.
“Mazākumtautību pilsoniskās aktivitātes ir rudimentārā līmenī, biedrību kultūra nav attīstīta,” secina autors par situāciju Dagdā. Pašvaldības darbiniece iebilst – pašvaldība jau mākslīgi biedrības nevar izveidot. Biedrība rodas tad, ja ir noteikti ap-stākļi – cilvēki vēlas kopā darboties un ir līderis, kas vada. Tā 2012. gadā ir nodibināta baltkrievu biedrība “Verbica” un tai ir pašdarbības kolektīvs, ko pašvaldība atbalsta.
Arī Olaines novada domes priekšsēdētāja vietniece Inta Purviņa uzskata, ka pētījums, kuru veicot, novadā iztaujāti septiņi astoņi cilvēki, nav padziļināts, bet gan virspusējs.
Īsti izdevies šis doktora Hanova pētījums nav, saudzīgi vērtē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes socioloģijas nodaļas profesore Aija Zobena. Sākot ar pašu pro- blēmas izvirzījumu, kas ir diezgan neprecīzs, jo virsrakstā pieteikto “dažādību” neizsmeļ tikai etniskās attiecības. Reģionālās attīstības kontekstā dažādība jeb citādība ir saprotama arī kā reģiona, piemēram, Latgales vai Kurzemes savdabība, kas taču ir ļoti liela vērtība. Rodas daudz jautājumu arī par pētījuma metodoloģiju – pēc kādiem principiem, kritērijiem izraudzīti tieši tie novadi un nevis citi… Rodas iespaids, ka tas tā nejauši sanācis.
Turklāt pašvaldībām jau nav nekādas savas etniskās integrācijas politikas. Jo pašvaldības to politiku neveido, to veido valsts nacionālā mēroga dokumenti, teic A. Zobena.
Viena no D. Hanova rekomendācijām ir pilnveidot visus pašvaldības informācijas apmaiņas in-strumentus “ar mērķi efektīvi nodot pašvaldības vēstījumu par līdzdalības iespējām tādām mērķauditorijām, kam ziņu saņemšanai nepieciešama kāda papildu valoda līdzās latviešu valodai (kopsavilkums mazākumtautību valodā, tulks pašvaldības administrācijā, latviešu valodas kursu skaita palielināšana)”.
Bet vai ieteikums izplatīt informāciju kādā citā valodā, nevis valsts valodā, atbilst Latvijas Republikas Satversmes 101. pantam? Jo tur noteikts, ka “pašvaldības darba valoda ir latviešu valoda”, kā arī likuma “Par pašvaldībām” 3. pantā teikts, ka “darba valoda pašvaldības domē un tās izveidotajās institūcijās un iestādēs ir latviešu valoda”.
Dīvains ir arī cits D. Hanova ieteikums “ņemot vērā, ka Latvijas Republikas nepilsoņi nedrīkst piedalīties pašvaldību vēlēšanās, ir nepieciešams rast kompensējošus līdzdalības mehānismus ar iespējām paust kolektīvās intereses un ietekmēt pašvaldības politikas plānošanu, ieskaitot finanšu plānošanu”. Tas atgādina to, par ko runā t.s. “Nepilsoņu kongresa” rīkotāji. Bet D. Hanovs, cik zināms, darbojas mazākumtautību konsultatīvajā padomē pie Valsts prezidenta kancelejas.
Sola diskusijas
Daces Dzenovskas pētījumu “Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm” lasījis Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un ir ieteicis to elektroniski izlasīt Zemnieku federācijas biedriem. Jo Latvijā neesot nodefinēta lauku attīstība un valsts plānotāji tur cilvēku nesaredzot.
Projekta dalībnieki solīja savus ieteikumus, rakstu krājumus un grāmatas nogādāt visām lauku attīstības plānošanā iesaistītajām iestādēm – Zemkopības ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM), Izglītības un zinātnes ministrijai, Pārresoru koordinācijas centram un citām ie-tādēm. Vai tās ir ieraudzījušas kādas jaunas, spožas idejas? Kad jautāju to ministrijās, atbildēs uzzināju, ka pētījumā vai nu, viņuprāt, jaunu ideju nav, vai arī – sola diskutēt. Jautājums vienīgi – par ko.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vecākā referente Linda Tilta spriež, ka šobrīd daļa ieteikumu liekas vispārīgi.
Zemkopības ministrijas pārstāve Dagnija Muceniece: “Pētījuma autori, analizējot zemkopības ministres Laimdotas Straujumas stratēģiskos uzstādījumus, nav ietvēruši visus faktorus… ”
Sakarā ar Daces Dzenovskas ieteikumiem par reemigrāciju ekonomikas ministra padomniece Ilona Platonova norāda, ka pētījumā atklātās idejas jau vairākkārt izdiskutētas dažādās sarunās un tikšanās: “Pētījumā nekonstatējām nevienu jaunu vai nediskutētu ideju vai aspektu. (..) Diemžēl analītiskajā materiālā sniegtie priekšlikumi ir vispārīgi un “vajadzētu visiem darboties labāk” līmenī. Piemēram, “palielināt kvalitatīvo pētījumu lomu politikas veidošanas procesā” vai “veicināt sociālai uzņēmējdarbībai labvēlīgu likumdošanas vidi”.”
“Ministrijas, izstrādājot plānošanas dokumentus, gaida no zinātniekiem kādu atbalstu. Bet šajā gadījumā te tas īsti nesanāk,” spriež profesore Aija Zobena. Nevis tāpēc, ka zinātnieki būtu slikti izpētījuši, bet viņi to nevar izdarīt; viņi dara kaut ko citu. Piemēram, projektā ir pētījums par sēliskajām izloksnēm – labi, arī tās jāpēta, bet – kādas praktiskas politiskas rekomendācijas vēlēties no tāda pētījuma?
Protams, ka ir jādomā, ko iesākt dažādiem, arī ar Eiropas Sociālā fonda finansētiem pētījumiem, un, salīdzinot ar citiem, projekts “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” varbūt nav tas sliktākais, kā vērtē Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis.
Cits jautājums, kā zinātni izmantot. Vaicāju – kā izmantot, ja ministrijas norāda, ka autoru ieteikumi ir pārāk vispārīgi un jau zināmi? M. Pūķis atbild, ka tā zinātne, ko pārstāv pētnieki, nemācot vadīt valsti vai pašvaldību.
Ir iznācis tā, ka pētnieki tika apsolījuši to, ko beigās reāli iedot nav varējuši. Politikas rekomendāciju došana izrādījusies aiz matiem pievilkta lieta.
Tā drusciņ naivi sanācis, tā sakot, lasiet grāmatas un būsiet labāki! Taisnība jau ir. Bet vai tā ir politikas rekomendācija? – saka profesore Aija Zobena. Sociālo antropologu pieeja ir vērtīga ar to, ka ļauj paskatīties, kā sabiedrība funkcionē mikrolīmenī. Taču no mikrosociālās analīzes, no viena cilvēka, viena novada, vienas dzimtas apraksta pārlēkt uz makrolīmeni, izdarīt vispārinājumus par visas Latvijas situāciju, valsts politiku ir diezgan grūti.
