Latviešu Pērs Gints: Romantiķim Jānim Grotam 115 1
Nekļuva ne par mērnieku, ne juristu
1901. gada 9. februārī Ērglu pagasta Silamuižā piedzima nākamais dzejnieks, romantiķis, sociālists un dendijs Jānis Grots.
Grota dzīve bija laikmetam raksturīgi raiba: bērnībā ganītas govis, mierinot sevi, ka arī pazīstamais dzejnieks un pārnovadnieks Kārlis Skalbe sācis ar gana rīksti rokās, vēlāk – mācības Ērglu pagastskolā, Jaunpils draudzes skolā, kara laikā – mērniecību Rīgas kultūrtehniskajā skolā, kas tobrīd bija evakuēta uz Tveru. Līdz ar Latvijas neatkarības dibināšanu atgriezies Rīgā, kur pēc kara izstudēja tiesību zinātnes, taču ne mirkli nav strādājis ne par mērnieku, ne juristu, bet jau 1918. gadā publicēts Grota pirmais dzejolis ar pseidonīmu Mežmalietis, ar to pašu vārdu iesūtījis laikrakstam “Baltijas Ziņas” arī aprakstus par dzīvi Ērgļos.
Pēc kara strādājis kā konduktors uz dzelzceļiem, arī par kontrolieri Darba ministrijas pagaidu strādnieku apdrošināšanas kasē. Grots vienmēr jutis līdzi sociālisma idejām un 1921. gadā uz neilgu laiku pat apcietināts aizdomās par piederību nelegālai komunistu organizācijai. 1924. gadā iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā un strādāja laikrakstā “Sociāldemokrāts”, tomēr viņa intereses galvenokārt saistīja literatūra.
Jau 1925. gadā iznāk pirmais Grota dzejoļu krājums “Pavasara ūdeņi”, tam seko citi krājumi r tikpat liriskiem nosaukumiem “Vējš no jūras”, “Vakara mākoņi”, “Dziļos sniegos”, bet 1938. gadā, kad Grots jau ir nobriedis dzejnieks, nāk klajā viņa pazīstamākais, visvairāk lasītais, citētais un pārrakstītais krājums “Vēstules Solveigai”, kuru vēl aizvien uzskata par vienu no skaistākajiem mīlas dzejas krājumiem latviešu literatūrā. Savukārt teju folklorizējusies Eduarda Rozenštrauha dziesma ar Jāņa Grota vārdiem “Zelta cauna”.
Grots ne tikai dzejoja, bet arī aktīvi darbojās dramaturģijā – sarakstījis vairāk nekā desmit lugas, vairākus gadus vadījis Strādnieku teātra literāro daļu. Tulkoja un atdzejoja krievu dzejnieku darbus, pirmais latviski iztulkoja Jaroslava Hašeka ironisko romānu “Drošsirdīgā kareivja Šveika piedzīvojumi”.
Grots draudzējās ar citiem dzejniekiem, īpaši Aleksandru Čaku, kura talantu patiesi apbrīnoja. Nereti iegriezās “pie Šīrona” – krodziņā, kur pie glāzītes satikās ne tikai ievērojami cilvēki no dažādām mākslas nozarēm un literatūras pasaules, bet arī “melnā” tauta. “Pie Šīrona” Tērbatas ielā 29/31 (koka namiņš tika nojaukts tikai 1983. gadā) varēja satikties gan Eduards Smiļģis un Andrejs Upīts, gan jau pieminētie Grots un Čaks, un Jānis Sudrabkalns, gan ratiņstūmēji, sētnieki, ormaņi.
