Kas sagrāva Venecuēlu? Valsts atrodas uz pilsoņu kara sliekšņa. “LA” iztaujā ekspertus 1
Vai katru dienu mediji atnes satraucošas ziņas no Venecuēlas. Latvijas atzītā Venecuēlas pagaidu prezidenta Huana Gvaido vadībā viņa atbalstītāji cenšas ievest valstī palīdzības kravas no Kolumbijas un Brazīlijas, kam pretojas Venecuēlas robežsargi un Nacionālās gvardes karavīri. Divvaldība, nemieri, noslēgtas robežas, opozīcijas sadursmes ar policiju un armiju, bojāgājušie. Kā tas iespējams, ka valsts ar lielākajām naftas rezervēm pasaulē atrodas uz pilsoņu kara sliekšņa? “LA” iztaujāja trīs cilvēkus, kuri savulaik ilgus gadus dzīvojuši šajā pasaules reģionā, bet tagad pārcēlušies uz Latviju, – profesoru Pēteri Bolšaiti, mecenātu Vili Vītolu un ekonomistu Jāni Bērziņu.
“Sējam naftu”
Profesors Pēteris Bolšaitis (dz. 1937. g.) skolas gadus pavadījis Venecuēlā, vēlāk studējis ķīmiju Kalifornijas Tehnoloģiskajā institūtā ASV. Dažus gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš atgriezās tēvzemē uz pastāvīgu dzīvi.
Profesor, jūsu memuāros “Pētera peripetijas” izteikta doma, ka Venecuēlu sagrāvusi nafta. Kā tas iespējams?
P. Bolšaitis: Kad 1973. gadā sākās arābu–Izraēlas karš, ASV nostājās Izraēlas pusē. Arābi pieteica boikotu naftas eksportam uz ASV, pie benzīntankiem izveidojās garas rindas, degvielas cenas auga. Venecuēla kļuva stāvus bagāta, gada laikā valsts ienākumi trīskāršojās. Pirmajā brīdī šī nauda šķita kā debesu dāvana, bet ilgtermiņā tā patiesībā Venecuēlu sagrāva. Protams, ne pati nauda, bet neprasmīga saimniekošana.
Pirms naftas atrašanas Venecuēla bija lauksaimniecības zeme. Cilvēki nebija bagāti, bet iztikt varēja.
Bet nauda, kas ieplūda līdz ar naftas ieguvi, visu radikāli mainīja.
Pirmā cieta lauksaimniecība, jo naftas nauda radīja kārdinājumu importēt pārtiku no ārvalstīm. Tad valdība apķērās un sāka plašu valsts atbalsta programmu lauksaimniekiem ar skanīgu nosaukumu – “Sējam naftu”. Un cilvēki sāka skriet pakaļ naudai, kas pēkšņi bija viegli pieejama. Bija tādi, kas pameta savas profesijas, pat ārsti mēģināja kļūt par lauksaimniekiem, jo varēja saņemt milzīgus kredītus.
Bet realitātē šī nauda tika notrallināta greznā dzīvē, ārzemju ceļojumos un “komisijas maksājumos” ierēdņiem – gan par kredīta piešķiršanu, gan tā norakstīšanu. Milzīgs burbulis izveidojās nekustamo īpašumu tirgū, kas, kā jau visi burbuļi, ar laiku uzsprāga. Bet pati nauda nogūlās ārzemju bankās.
Tā nauda sabojāja ne tikai tautsaimniecību, bet arī tautas mentalitāti.
Tas viss noveda pie milzīgas korupcijas, tautas neapmierinātības, politiska populisma un prezidenta Ugo Čavesa nākšanas pie varas 1998. gadā. Viņš ķērās pie izteikti kreisas ekonomikas politikas. Nauda tika burtiski dalīta pa labi un pa kreisi, brālīgā Kuba naftu saņēma par brīvu. Bet tad naftas cenas kritās un nākamais prezidents Nikolass Maduro atradās pie sasistas siles.
Patlaban Venecuēlā valda milzīga saimnieciska un politiska krīze, faktiski divvaldība.
Opozīciju prezidentam vada gados jaunais un harismātiskais parlamenta priekšsēdētājs Huans Gvaido. Valsts konstitūcijā paredzēts – ja prezidents nav spējīgs vadīt valsti, tad parlamenta priekšsēdētājs pārņem viņa funkcijas līdz brīdim, kamēr ievēl jaunu prezidentu. Visas pazīmes liecina, ka pašreizējais prezidents Maduro īsti nespēj veikt savas funkcijas.
Venecuēla ir lielisks apliecinājums tam, ka dabas bagātības patiesībā vēl nav nekāda lielā bagātība.
Paralēles ar Krieviju ir uzkrītošas – arī tur nafta nav nesusi pārticību tautai, vien varai pietuvinātiem oligarhiem.
Es regulāri sazinos ar draugiem – gan vietējiem Venecuēlas latviešiem, gan pašiem venecuēliešiem. Valstī izsludināts trauksmes stāvoklis, komandanta stunda, kas sākas vienos naktī un ilgst līdz rītam. Zeļ noziedzība, ir bīstami staigāt pa ielām, notiek laupīšanas. Daudzi ir aizbraukuši – čakli, izglītoti cilvēki jau pasaulē var visur atrast darbu.
Politiskā nestabilitāte
Brazīlijā dzimušais ekonomists, zinātņu doktors Jānis Bērziņš (dz. 1974. g.) studējis tautsaimniecību Brazīlijā un Latvijā. Patlaban dzīvo Latvijā un strādā Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kur vada Drošības un stratēģiskās pētniecības centru.
Vai Latīņamerika ir svarīga mūsdienu pasaulē, kur visi runā par Ķīnas ekonomisko varenību, augošo Indiju, islāma pasauli, par Krieviju un Eiroatlantisko telpu?
J. Bērziņš: Ir svarīga! 210 miljonu cilvēku apdzīvotā Brazīlija ir sestā lielākā pasaules valsts iedzīvotāju skaita ziņā un astotā lielākā pasaules ekonomika. Saprotams, visā kontinentā ir ļoti lielas ASV intereses – gan ģeogrāfiskās tuvības, gan milzīgo dabas bagātību dēļ. Savukārt Venecuēlas piemērā redzam, kā šajā kontinentā saduras lielvaru ģeopolitiskās intereses – parlamenta priekšsēdētāju Gvaido atbalsta Rietumu demokrātijas, savukārt prezidentu Maduro – Krievija un Ķīna. Vēl kas ir interesanti – šī kontinenta valstīs visai uzskatāmi vērojams politiskā svārsta princips, kad periodiski pie varas nāk te kreisi, te labēji politiskie spēki.
Viena no lielākajām Latīņamerikas problēmām ir politiskā nestabilitāte, kuras pamatā ir biežās saimnieciskās krīzes, korupcija un lielā iedzīvotāju nevienlīdzība.
Tagad izskatās, ka vējš pūš labējo burās, un ne tikai Venecuēlā. Arī Brazīlijā prezidenta vēlēšanās nesen uzvarēja labējais politiķis Žairs Bolsonaro, aiz kura muguras stāv atvaļinātie ģenerāļi. Par Brazīlijas latviešiem gan varu teikt, ka tiem visumā klājas labi, viņi ir izglītoti un strādā labos amatos – inženieri, ārsti, profesori.
Neprasmīgā saimniekošana
Uzņēmējs un mecenāts Vilis Vītols (dz. 1934. g.) Venecuēlā pavadījis piecdesmit gadus. Pēc neatkarības atgūšanas atgriezies Latvijā, patlaban vada labdarības organizāciju “Vītolu fonds”.
Kur, jūsuprāt, slēpjas Venecuēlas krīzes cēloņi?
V. Vītols: Neprasmīgā saimniekošanā! Venecuēla ir lielisks pierādījums tam, ka marksistiski saimnieciski modeļi nedarbojas pat bagātās valstīs. Plus milzīga korupcija un valsts apzagšana. Paradoksāli, jo savulaik Čavess nāca pie varas ar pretkorupcijas lozungiem. Šodien viņa sabiedroto un pēcteci prezidenta amatā Maduro atbalsta labi ja 20% iedzīvotāju. Problēma ir tā, ka Maduro pusē joprojām ir armija. Valstī klīst runas, ka tieši bruņotie spēki un citas drošības struktūras, kas kontrolē robežu ar Kolumbiju, piesedz narkotiku biznesu. Tā ir milzīga peļņa, tāpēc ģenerāļi stāvēs un kritīs par Maduro. Turklāt Venecuēlas armijā patlaban ir aptuveni divi tūkstoši ģenerāļu, kuri saņem labas algas un bauda privilēģijas.
Cik zinu, tad Venecuēlas pilsētās patlaban valda liela nedrošība. Pēc tumsas iestāšanās cilvēki baidās atstāt mājas.
Venecuēlā joprojām dzīvo vairāki simti latviešu, to skaitā arī manas sievas brālis. Svainis labprāt pārdotu savu māju un pārceltos uz Latviju. Diemžēl pagaidām tas nav iespējams nacionālās valūtas – bolivāra – vērtības straujās krišanās dēļ. Vienkārši atstāt māju arī nav iespējams – to ātri vien izlaupītu, un mājā ievāktos bezpajumtnieki. Trūkst daudzu ikdienas preču – to veikalos vai nu vispār nav, vai arī tās dabūjamas melnajā tirgū par tā saucamajām dolarizētajām cenām, kas ir astronomiskas un parastam cilvēkam nepieejamas.
Vēl es gribētu pieminēt kādu Venecuēlas mācību, ko derētu iegaumēt arī Latvijai.
Viens no apstākļiem, kas savulaik veicināja Čavesa ievēlēšanu, bija nevienlīdzība. Lai arī Venecuēla kopumā gāja uz augšu, daudzi cilvēki dzīvoja visai nabadzīgi, sevišķi lauku reģionos. Bet demokrātijas apstākļos cilvēku rokās ir ierocis – vēlētāju balsis. Un Čavess tika ievēlēts. Te es redzu bīstamas paralēles ar Latviju. Arī pie mums joprojām valda liela nevienlīdzība un valstī trūkst mehānismu, kas to mazinātu. Piemēram, tas, ka pie mums joprojām nav progresīvā ienākuma nodokļa, ir kļūda, kas nākotnē var sāpīgi atspēlēties.
