Kristiešu elle 2
Taču saskaņā ar to pašu apokrifu dvēsele dodas uz citu pusi, uz rietumiem, kur “apmetīsies” augstas kalnu grēdas padziļinājumos. 6. gadsimta beigās kristiešu virsvadonis pāvests Gregorijs Lielais, izšķirot divas elles – augšējo un apakšējo, vienu izlēma novietot uz zemes, bet otru zem tās. 1714. gadā publicētajā grāmatā angļu okultists Tobiass Svindens elli izvietoja uz Saules. Viņš savu ideju pamatoja ar tajā laikā vienlaikus pastāvošajiem priekšstatiem par mūsu galveno spīdekli kā uguns bumbu un citātu no Apokalipses (“…Ceturtais Eņģelis izlēja savu kausu uz Saules: un viņam bija lemts dedzināt cilvēkus ugunī”). Savukārt Svindena laikabiedrs un sekotājs Viljams Vinstons par elli pasludināja visas debesu komētas: nokļūstot Saules sakarsētajos apgabalos, tās izcep, bet attālinoties – sasaldē dvēseles.
Bet visplašāko atzinību iemantoja priekšstats par to, ka elle izvietojusies Zemes centrā un tai ir vismaz viena izeja uz virsmu. Visdrīzāk, šī izeja esot ziemeļos, lai gan pastāv arī citas versijas. Piemēram, senatnes poēma par īru svētā Brendana ceļojumiem vēsta par viņa braucienu uz galējiem rietumiem, kur viņš atrod ne tikai paradīzes pavēņus, bet arī grēcinieku mocību vietas.
Apokrifiskajos “Dievmātes sāpju ceļos” elle izvietota gan virs, gan zem zemes. Šī grāmata ir pārpilna ar detalizētiem sodu aprakstiem. Palūgusi Dievu izkliedēt absolūto miglu, kas ieskauj cietējus rietumos, Marija redz, kā sakarsēti pelni krīt pār neticīgo galvām. Turpat uguns mākonī mokās arī tie, kuri “svētdienas rītausmā guļ kā mirušie”, bet uz nokaitētiem akmeņiem jāsēž tiem, kuri dzīves laikā nav stāvējuši kājās baznīcā. Dienvidos uguns upē iegremdēti citi grēcinieki: vecāku nolādētie – līdz jostas vietai, netikļi – līdz krūtīm un līdz rīklei tie, “kuri ēduši cilvēka miesu”, proti, nodevēji, kuri atdevuši bērnus apēšanai dzīvniekiem vai nodevuši savus brāļus valdnieka priekšā. Bet visdziļāk, līdz pašai tumsībai, iegremdēti zvēresta lauzēji.
Dievmāte šeit saskata arī citus sodus, kas pienākas iedzīvošanās kārotājiem (pakārti aiz kājām), naida sējējiem un apmelotājiem (pakārti aiz ausīm). “Paradīzes kreisajā pusē”, mutuļojošajos uzkarsēto pelnu viļņos, savas mokas izcieš Jēzu Kristu krustā piesitušie jūdi.
Bet mūžīgā haosa apgabalā izvietota poēmas “Zaudētā paradīze” autora Džona Miltona elle. Atbilstoši viņa koncepcijai nelabais ir gāzts vēl pirms pasaules un debesu radīšanas, tādēļ elle atrodas ārpus šiem apgabaliem. Pats nelabais apmeties Pandemoniumā, “lieliskā galvaspilsētā”, kurā pieņem ievērojamākos dēmonus un jodus. Nevajadzētu īpaši uzticēties atsevišķiem autoriem, kuri apgalvo, ka ieeja ellē varētu būt pilnībā noslēgta. Kristus “Apokalipsē” pauž, ka viņam “esot elles un nāves atslēgas”. Taču Miltons apgalvo, ka atslēgas no Hēnas (acīmredzot – atbilstoši Kristus rīkojumam) glabā šaušalīga pussieviete–pusčūska. Virszemē elles vārti var izskatīties gluži nevainīgi, kā bedre vai ala, vai varbūt kāda vulkāna rīkle.
14. gadsimtā uzrakstītās “Dievišķās komēdijas” autors Dante Aligjēri pauž, ka dvēseles var nokļūt ellē, izejot cauri biezam un drūmam mežam. Šo poēmu uzskata par visautoritatīvāko avotu par elles iekārtojumu. Šķīstītavu struktūra aprakstīta kā ārkārtīgi sarežģīta. “Dievišķās komēdijas” elle ir Lucifera ķermenis, kuras iekšpusei ir piltuvveida struktūra. Uzsākot ceļojumu pa elli, Aligjēri un viņa pavadonis Vergīlijs nolaižas aizvien dziļāk, nekur nenogriežoties, un rezultātā nonāk tajā pašā vietā, no kuras sākuši tajā nolaisties. Kas, protams, ir visnotaļ zīmīgi.
