Grieķu elle 2
Šķērsot Stiksas straumi jums palīdzēs vecais Hārons. Viņš par savu darbu no katra paņem pa sīkai vara monētai. Ja jums gadījumā nav naudas, tad atliek tikai turpat pie ieejas gaidīt laika beigas. Bet maksātspējīgie Hārona laivā šķērso visas deviņas straumes un izsēdina pasažierus mirušo valstībā. Tur jūs sagaidīs milzīgs trīsgalvainais suns Cerbers, kas ir absolūti nekaitīgs tiem, kuri ienāk, savukārt absolūti nesaudzīgs pret tiem, kuri veic mēģinājumus atgriezties saules pasaulē.
Plašā līdzenumā, kurā valda ledains vējš, jums kopā ar citām ēnām rāmi jāgaida sava kārta. Tālāk grubuļains ceļš ved uz paša Aīda mitekli, ko ieskauj Flehetona ugunīgās straumes. Tam pāri vedošais tilts balstās vārtos, kas izvietoti uz dimanta kolonnām. Aiz vārtiem – bronzā izveidota milzīga zāle, kurā sēž pats Aīds un viņa palīgi, tiesneši Mīnoss, Eaks un Radamants. Cita starpā – viņi visi trīs savulaik bijuši cilvēki ar miesu un asinīm. Viņi bija taisnīgi valdītāji un savas tautas pārvaldīja tik sekmīgi, ka pēc nāves Zevs viņus padarīja par visu mirstīgo tiesnešiem.
Taisnīgie tiesneši, visdrīzāk, jūs nosūtīs vēl zemāk – uz Tartaru, sāpju un vaidu valstību, kas izvietojusies dziļi zem pils. Tur jums nāksies iepazīties ar trim māsām vecenītēm – atriebes dievietēm erīnijām, kuras Aīds norīkojis grēcinieku uzraudzīšanai. Viņu paskats ir šaušalīgs: zilas lūpas, no kurām nopil indīga sliena, un mugurā melni virsvalki, kas atgādina sikspārņa spārnus. Viņu rokās ir čūsku mudžekļi, un tā viņas nēsājas pa visu pazemi, lāpām izgaismojot sev ceļu un sekojot tam, lai ikviens pilnībā iztukšotu likteņa piespriesto soda kausu.
Citi Tartaras “pamatiedzīvotāji” ir bērnu zagle Lamija, trīsgalvainā nakts murgu dēmone Hekāta, līķu ēdājs Eirīns. Un tur jūs sastapsiet arī virkni mītisku personību. Piemēram, tirāns Iksions ir uz mūžu piekalts uguns ratam. Piekalto milzi Tītiju, kurš apvainoja maigo Leto, nemitīgi knābā divi grifi. Dievnoliedzējs Tantals līdz rīklei iegremdēts svaigā un tīrā ūdenī, taču, tiklīdz viņš, slāpju mocīts, pieliecas tā virzienā, ūdens neizbēgami atkāpjas. Savus vīrus nogalinājušās danaīdas spiestas nepārtraukti piepildīt cauru trauku. Čaklais Sīzifs, kurš savulaik spējis apmānīt gan nāves garu Tanatosu, gan nepiekāpīgo Aīdu, gan tostarp arī pašu Zevu, tagad spiests nepārtraukti velt kalnā akmeni, kas allaž noripo atpakaļ lejā, tiklīdz sasniedzis virsotni… Tur tagad būsiet arī jūs.
