Ekonomiskas problēmas 0
Konkurence ar citām valstīm. Pēdējo 20 gadu laikā daudzās ES valstīs (Nīderlandē, Polijā, Spānijā) dārzeņu ražošana ir būtiski palielinājusies (divas trīs reizes atkarībā no valsts un produkta). Par pelēko importu no Polijas šodien ir nobažījušies ne tikai zemnieki, bet arī valstsvīri. Jau gadus desmit brīdinu par gaidāmo Ukrainas produktu ienākšanu mūsu tirgū, tagad tā ir realitāte. Ukraina ir liela valsts ar auglīgām augsnēm, augstas klases speciālistiem, milzīgām saimniecībām un lētu darbaspēku. Šodien mūsu speciālisti daudz palīdz ukraiņu kolēģiem, bet vienlaikus mums pašiem no viņiem ir jāmācās. Ukraiņu vadošie zemnieki un to asociācijas sludina principiālu atteikšanos no subsīdijām, uzskatot, ka tās traucē konkurētspēju. To vietā viņi aktīvi meklē eksporta tirgus, tostarp Latvijā. Augustā 65% ķiploku eksporta no Ukrainas uz ES nonāca tieši Latvijā. Tiesa, daudzums nebija liels – ap 45 t, acīmredzot tas bija slavenās šķirnes ‘Ļubaša’ stādāmais materiāls, bet pati tendence ir satraucoša.
Visās valstīs zemnieki saskaras ar negodīgu tirdzniecības praksi, tieši tās dēļ importa dārzeņi ienāk mūsu tirgū par tik zemām cenām. Tas nav dempings no ražotāju puses, bet pārprodukcijas sekas.
Augstā pašizmaksa. Latvijā ir augsta dārzeņu pašizmaksa, un šā rudens laikapstākļi paaugstināja to vēl vairāk. Mums jāanalizē šī pašizmaksa un jātaupa uz to pozīciju rēķina, kur iespējams ietaupīt daudz, nevis no sēklām un augu aizsardzības līdzekļiem, kuru īpatsvars nepārsniedz 3–10%. Dārzeņos visnozīmīgākie ir transporta izdevumi, darba alga un uzglabāšanas izmaksas. Vai audzēšana lielās platībās patiešām ir izdevīgāka, ņemot vērā ražas transportēšanas attālumu un pārvadāšanas izmaksas? Ņemot vērā nepieciešamību apstrādāt ar augu aizsardzības līdzekļiem vienlaikus vairākus laukus, ievērojot vēja ātrumu, bezlietus periodu un optimālo temperatūru? Arī uz šiem jautājumiem nav nepārprotamas atbildes, katrs saimnieks izvērtē pats.
Darbaroku trūkums. Darbaroku trūkums ir globāla problēma. Šodien to trūkst pat Polijā, kā arī ASV, Spānijā, Anglijā, Holandē un citur. Viesstrādnieku imports šo problēmu atrisina tikai daļēji, un mums jārēķinās, ka pēc 10–15 gadiem arī viesstrādniekus būs grūti atrast. Svarīga ir darba organizācija, visas audzēšanas tehnoloģijas pakārtošana tam, lai roku darbs būtu maksimāli efektīvs. Globāli ņemot, nāksies atgriezties pie saimniekošanas modeļa, kad praktiski visus darbus saimniecībā veic saimnieka ģimene ar dažiem palīgiem. Kur vien iespējams, būs jālieto mehanizācija. Polijā, Japānā, Ķīnā un daudzās citās valstīs tiek ražota arī neliela tehnika mazām saimniecībām.
Uzglabāšanas iespējas. Uzglabāšana – tā nav tikai modernas glabātavas, nepieciešami arī pareizi izaudzēti veselīgi augi un pareizi, saudzīgi novākta raža. Tostarp – pareizos apstākļos novākta un sagatavota uzglabāšanai. Ārstēšanas periods ir vajadzīgs ne tikai kartupeļiem, arī ķirbjiem, burkāniem, bietēm un sakņu selerijām. Sīpoli un ķiploki pareizi jānožāvē. Tas jau sen visiem ir zināms, bet vēl joprojām ir ļoti maz saimniecību, kur ražu pareizi izaudzē, novāc, sagatavo uzglabāšanai un nodrošina optimālu uzglabāšanas režīmu. Arī lielsaimniecībās dārzeņu zudumi uzglabāšanas laikā mēdz sasniegt 30% un pat vairāk.
Augu aizsardzības problēmas. Katru gadu nāk jauni kaitēkļi un slimības. 2016. gadā mums nebija glābiņa no cekulkodes kāpostos, šogad paprikas bojāja ērce Polyphagotarsonemus latus. Eiropā izplatās tomātu alotājkode Tuta absoluta, ogu kaitēklis Drosophila suzuki, baktērija Xylella fastidiosa. Holandē bioloģiskos ābolus bojā sēne Truncatella angustata. Anglijā burkāni cieš no vīrusiem, kas nāk no buferjoslās un dzīvžogos augošām nezālēm. Zaļināšanas prasības potenciāli palielina kaitēkļu un slimību izplatīšanās risku. Vienlaikus samazinās zemniekiem pieejamo augu aizsardzības līdzekļu (AAL) klāsts, to lietošanu mēģina ierobežot, vadoties nevis pēc zinātnisko pētījumu datiem, bet pēc populistu lozungiem. Tiek traucēta moderno selekcijas metožu lietošana, kaut gan tieši izturīgu šķirņu audzēšana var mazināt mūsu atkarību no ķīmiskiem AAL.
Bio – vai loģiski? Bioloģisko produktu tirgus aug visā pasaulē, pašlaik tā ir vienīgā vēl nepiepildītā tirgus niša arī Latvijā. Visā pasaulē, tostarp ES un Ukrainā, strauji palielinās bioloģisko augļu un dārzeņu platības un to ražas apjomi. Potenciāli tas draud ar pārprodukciju un cenu samazināšanos. Daži zemnieki citās valstīs jau sāk uztraukties. Bioproduktiem jābūt dārgākiem nekā konvencionālajiem, jo raža ir zemāka un objektīvās izmaksas ir augstākas. Galvenais arguments, kāpēc bioprodukti būtu pārāki par konvencionālajiem, ir pesticīdu nelietošana, tātad – produkcija bez AAL atliekām un videi draudzīga saimniekošana.
Ir iespējams izaudzēt arī integrētos produktus tā, lai tie būtu garantēti brīvi no AAL paliekām, Holandē jau šogad tiek piedāvāti šādi bumbieri un drīz nāks āboli. Ieguvumi videi ir apstrīdami (nezāļu iznīcināšana ar liesmām siltasiņu dzīvniekiem un posmkājiem ir bīstamāka par herbicīdiem), tāpat šī tēma ir mazsvarīga mūsdienu patērētājiem Latvijā. Bioloģiskā augu aizsardzība (ar entomofāgiem vai mikroorganismiem) iespējama arī atklātā laukā, bet ir dārga. Tā pašlaik ir efektīva tikai pret dažām kaitīgo organismu sugām. Kamēr konvencionālās lielsaimniecības lieto ķīmiskos AAL, kaitēkļu un infekciju populācijas tiek ierobežotas. Līdzko bioloģisko un konvencionālo platību proporcija pārsniegs kritisko (šobrīd nezināmu) robežu, ir iespējama patogēnu un kaitēkļu sugu eksplozija. Šajā gadījumā zaudētājos būs visi – gan ražotāji, gan patērētāji
Atliek vēl lielāku uzmanību pievērst slimību un kaitēkļu izturīgu šķirņu izvēlei, pārdomāt mēslošanas līdzekļu lietošanu (labi pabaroti augi labāk pretojas visām likstām) un, pats galvenais, attīstīt sadarbību ar patērētājiem. Jau pašlaik daudzas nelielas biosaimniecības aktīvi izmanto Facebook un citus sociālos tīklus saskarsmei ar klientiem. Tiešās piegādes pulciņi un piegāde pēc pasūtījuma nodrošina audzētājam taisnīgu cenu par produktu, bet šāds darbības modelis ir ļoti darbietilpīgs, prasa plašu produktu klāstu (tie vēl jāsaražo) un ir efektīvs ierobežota ražošanas apjoma gadījumā. Cik ilgi mēs vēl tā skriesim? Te palīdz kooperēšanās ar citiem ražotājiem.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Profesionālā izglītība ir tāds pats tirgus produkts kā kāposti vai āboli. Mācību porogrammu piedāvājums un kvalitāte ir atkarīga no pieprasījuma un pirktspējas. Ar katru gadu nozarē palielinās labo speciālistu trūkums, bet kopējais pieprasījums pēc speciālistiem samazinās līdz ar saimniecību skaita sarukumu. Viss iet uz to, ka arvien vairāk profesionālajās mācību iestādēs vērsīsies jau pieauguši cilvēki, kuri izjūt noteiktu zināšanu trūkumu. Būs pieprasīti relatīvi īsi, intensīvi kursi ar strauju atdevi, reālas, praksē lietojamas jaunākās zināšanas. Būs pieprasījums pēc videokursiem internetā. Tehnoloģijas un tirgus strauji mainās, tāpēc katram nāksies pašam ieguldīt savā izglītībā un turpināt mācīties visu aktīvo mūžu. Dārzkopībai Latvijā ir nākotne, jo planētas iedzīvotāju skaits turpina palielināties un visi grib ēst. Būs jāskrien laikam līdzi..
Žurnāla “Agro Tops” decembra numurs.Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
