V. Krustiņš: – Arī Valsts prezidenta vēlēšanas ir tuvu. Ko jūs par tām domājat? 10
– Šobrīd jautājumā par nākamo Valsts prezidentu visi sēž dziļos ierakumos, un gaida, kad kāds cits pirmais izbāzīs degunu. Tad arī varēs sākt pozicionēties. Parasti ir mazliet tāda sajūta, ka prezidenta vēlēšanas ir uzkritušas uz galvas kā kaut kas negaidīts, kā pirmais sniegs Rīgā. Un neizbēgami tas saistās ar pārsteigumiem. Gan Guntis Ulmanis, gan Vaira Vīķe-Freiberga, gan Valdis Zatlers, gan Andris Bērziņš – neviens no viņiem nebija iepriekš zināms un plaši apspriests kandidāts. Pagaidām šķiet, ka Bērziņš būtu gatavs atkārtotam termiņam, un ar to varētu būt skaidrojamas arī viņa politiskās iniciatīvas. Viņš gan nedrīkst arī aizrauties, jo pārāk aktīvs prezidents partijām var nepatikt. Atcerēsimies, kā Zatlers 2009. gadā uzņēmās politiskā līdera lomu un izvirzīja Saeimai tā sauktos ultimātus. Tie it kā tika pildīti, bet Zatlera izredzes uz atkārtotu ievēlēšanu līdz ar to saruka.
Par spīti kritikai, Andrim Bērziņam nekad nav bijis negatīvs reitings, tas ir stabils. Apmēram 50 procenti viņu vērtē pozitīvi, 30 procenti – negatīvi un 20 procentiem nav viedokļa. Interesanti, ka viņam ir diezgan pozitīvs vērtējums arī krievvalodīgo iedzīvotāju vidū, kas iepriekšējiem prezidentiem nebija. Jāatceras, ka Bērziņam ir veltīts daudz kritikas, un tā nākusi no sabiedrības politiski aktīvās un redzamās daļas, tos, ko dažkārt dēvē par “viedokļu līderiem”. Iemesli – neveiklie izteikumi, nepietiekami skaidra pozīcija. Vairāk tādas personīgās īpašības. Iepriekšējie prezidenti šādus pārmetumus nav izpelnījušies, varbūt vienīgi Zatlers savas prezidentūras sākumposmā. Taču Valsts prezidentu ievēl Saeima, tāpēc te noteicošā būs partiju pozīcija. Es pat teiktu, ka koalīcijas pozīcija. Ir jau bijuši gadījumi, kad prezidenta vēlēšanas noved pie valdības krišanas.
– Politologs Ivars Ījabs ir izteicies, ka “daudzi no prezidenta Andra Bērziņa spriedumiem, kas tā tracina daļu inteliģences, patiesībā ir visai tuvi vidējā latvieša veselajam saprātam”. Te var saskatīt zināmu līdzību ar attieksmi pret Kārli Ulmani. Arī viņš inteliģences aprindās nebija ļoti ieredzēts, taču “vidējiem latviešiem” patika.
– Kārlis Ulmanis nenoliedzami bija izteiksmīgāks runātājs un prasmīgs tēla veidotājs un bija ļoti labi izkopis 30. gadu politikai raksturīgo sevis pasniegšanas veidu. Arī Bērziņam ir bijuši veiksmīgi gājieni no sabiedrisko attiecību viedokļa, kas tagad jau ir raduši turpinājumu jaunās Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces izpildījumā. Tas ir – atteikšanās no privilēģijām: automašīnas, rezidences, miesassargu skaita samazināšana. Varbūt tas ir populistiski, bet cilvēkiem tas patīk. Vēl Bērziņš ir tāda tipa politiķis, kas nerada iespaidu, ka amatā viņš būtu nācis, kādu savtīgu motīvu vadīts, kaut ko gribētu nozagt, nokārtot vai tamlīdzīgi. Viņam it kā dzīvē visa pietiek. Bet tās nav sajūtas, kas būs izšķirošas Saeimas deputātiem. Valsts prezidenta vēlēšanas vienmēr paliks mistērija.
