– Un kas būs tālāk? 10
– Tagad ir priekšā ES prezidentūra, ar kuru tiek attaisnots pilnīgi viss. Ja nezinātu ES uzbūvi, varētu domāt, ka Straujuma tagad brauks uz Berlīni un Londonu, teiks, kas jādara Angelai Merkelei un Deividam Kemeronam, un viņi arī paklausīgi to darīs. Skaidrs, ka nekas tāds nenotiks. Prezidēšana ir vairāk simboliska, taču Latvijā šis vārds iedarbojas gandrīz maģiski. Tas arī saprotams, jo mēs ar to iepriekš neesam saskārušies. Skaidrs, ka tas ir tāds goda jautājums – Lietuva varēja, kā tad mēs atteiksimies, taču to grandiozo nozīmi, ko politiķi cenšas šim notikumam piešķirt, un tie lielie līdzekļi, kas tajā tiek ieguldīti, man nav saprotami.
– Kad viesojāmies Lietuvā un prasījām atbildīgajiem cilvēkiem, mums paskaidroja, ka tā esot vairāk tāda kā dežuranta funkcija uz sešiem mēnešiem.
– Drīzāk tā. Var jau mēģināt izvirzīt kādu vadmotīvu, bet pie zināmā Eiropas lēmumu pieņemšanas inertuma ir maz cerību, ka to izdosies sešu mēnešu laikā pārvērst kādos politiskos lēmumos, it īpaši, ja vadošās valstis nebūs tajā ieinteresētas.
M. Antonevičs: – Kāds ir sabiedrības noskaņojums par gaidāmo ES prezidentūru?
– Sabiedriskā doma ir manipulējama, un, ja cilvēki tajā visā nav iekšā, viņiem patiesībā ir grūti uztvert šo nozīmi. Šobrīd no politiķu puses ES prezidentūras nozīmīgums tiek arvien vairāk kāpināts. Iebildumi izskan reti, šķiet, tikai Valsts prezidents bija apšaubījis tēriņu lietderību. Ja tiek stāstīts, ka prezidentūra ir kas ļoti svarīgs, tad sabiedrība pieņem, ka tā, iespējams, arī ir. Protams, paturot arī ierasto neuzticības sajūtu.
