V. Krustiņš: – “Vienotībai” decembrī gaidāms kongress… 10
– Tas varētu būt diezgan izšķirošs. Par spīti tam, ko “Vienotība” stāsta uz āru par viedokļu daudzveidību un iekšējo diskusiju, ir skaidrs, ka partijas iekšienē ir vairāki neformāli grupējumi, kuriem ir savstarpējas pretenzijas.
– Bet par ko ir šīs pretrunas? Politiskas? Vai tikai personīgās attiecības?
– Iespējams, ir arī politiskas pretrunas, bet līdz tām var arī nenonākt. Manuprāt, partijas no ideoloģiskajiem jautājumiem ir mazliet attālinājušās, ņemot vērā, ka pēdējos piecus gadus Latvijas politiku lielā mērā noteica starptautiskie aizdevēji. Varbūt tas pat bija labi valstij krīzes apstākļos, bet arī mazliet ieaijājoši attiecībā pret politisko intelektu. Tas nav attīstījies. Politiķi bija vairāk izpildītāji, nevis lēmēji. Lēmumi bija nepopulāri, un politiķiem tos pašiem nemaz nebūtu viegli ne sagatavot, ne paskaidrot sabiedrībai, bet starptautisko aizdevēju līdzdalība visu atviegloja, varēja stāstīt: “Mēs jau neko, bet viņi…” Es tiešām neatceros, ka partijas pēdējos gados būtu nopietni diskutējušas par politiskām reformām, piemēram, veselības aprūpes jomā. Arī izglītības reformas palika vairāk deklarāciju līmenī.
– Un tomēr, ja ir kādas pretrunas, tad kongress būtu īstā vieta un laiks, kur ar tām tikt skaidrībā. Jautājums – kam “Vienotībā” piesliesies Straujuma?
– Nezinu. Tā arī būs atbilde uz jautājums – kurš “rullēs”? Diez vai Straujuma šajā situācijā jūtas komfortabli. No otras puses, pienākumu viņa uztver nopietni, cilvēki to redz un novērtē. Straujumai ir tāds savs trausls vadības stils, viņa nevairās parādīt, ka kaut ko nezina vai šaubās, un ir gatava uzklausīt ieteikumus. Šķiet, ka cilvēkiem tas ir pieņemami un sabiedrība pagaidām ir noskaņota Straujumu vairāk aizstāvēt, nevis linčot. Tas viņai nāk par labu. Bet vienlaikus tā sajūta, ka viņa nav tas ģenerālis, kas komandē parādi. Patiesībā Straujuma kā politiķe nav pārāk ideoloģiska. Grūti būtu iedomāties, piemēram, Solvitu Āboltiņu ārpus “Vienotības”, kādā citā partijā. Taču Straujumu tīri labi var iedomāties kā Zaļo un zemnieku savienības vai Nacionālās apvienības virzītu kandidāti. Viņa ir universāla.
– Pareiza izvēle?
– Neviena partija īpaši nepretojās, kad viņu pēc vēlēšanām atkārtoti virzīja Ministru prezidenta amatam.
