– Ir trīs bubuļi, kas šobrīd veido politiku, – budžets, Eiropas Savienības prezidentūra un ģeopolitiskā situācija. Viss pārējais esot mazsvarīgs. Tagad gan Valsts prezidents izlicis savus priekšlikumus par politiskās sistēmas reformēšanu, bet vai tas ir kas būtisks? 10
– Es nedomāju, ka te gaidāms kāds liels pavērsiens Latvijas politiskajā sistēmā. Visi šie jautājumi agrāk ir apspriesti – partiju biedru skaita palielināšana, ierobežojumi jaunām partijām. Par pirmo varētu diskutēt, bet otrais ir dekoratīvs un viegli apejams, ko nupat pierādīja Ainārs Šlesers. Nav vajadzības dibināt jaunu partiju, ja var iestāties kādā no esošajām un piemērot to savām vajadzībām.
– Tas varētu būt labs bizness – pārdot partijas…
– Jā, vai iznomāt pirms vēlēšanām… Es piekrītu tai tēzei, ko teicis gan prezidents Andris Bērziņš, gan bijušais finanšu ministrs Andris Vilks – par partijas līderu lomu un to, ka partijas priekšsēdētājs Latvijā nav premjera kandidāts. Patiesībā Latvijā partiju politika kļūst par nošķirtu žanru, kur valdības veidošana un Saeimas darbība ir tikai izkārtne. Darbam valdībā tiek norīkota viena vai otra persona, bet paliek sajūta, ka īstā politika tiek veidota citur. Pagātnē tā nebija. Atceros, ka “Latvijas ceļš” to uzskatīja par nopietnu problēmu, kad Birkavs bija partijas vadītājs, bet vairs nebija Ministru prezidents. Tad valdības vadīšanai tika izvirzīts Māris Gailis, un partija šā iemesla dēļ pat steigšus laboja statūtus. Tagad tā nevienam vairs nav problēma. Bet tas, protams, nevairo sabiedrības uzticību. Un vēl tas pēcvēlēšanu stāsts ar Solvitu Āboltiņu – problēma tika nokārtota pārsteidzoši vienkārši. Acīmredzot tādi šobrīd ir politikas spēles noteikumi, un tur nevienu tas nemulsina.
