Kas “rullē” politiku? Saruna ar Aigaru Freimani 10
Ar sociologu, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras “Latvijas fakti” direktoru Aigaru Freimani sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Freimaņa kungs, jūs esat ievērojams sabiedriskās domas pētnieks. Arī “Latvijas Avīze” šo domu pēta, protams, mums ir citi mērogi un cita pieeja – tās nav aptaujas, bet drīzāk atsauksmes. Un tomēr sabiedrības noskaņojums tajās ir jūtams, un tas rāda, ka cilvēki īsti nav mierā ar to valdību, kas izveidota pēc vēlēšanām. Nevar teikt, ka uzticība varai pēc vēlēšanām būtu pieaugusi. Vai arī jūsu pētījumi to apstiprina?
– Tā ir. Latvijā pat vairs nav runa par uzticības krīzi, jo krīze tomēr ir kaut kas pārejošs, bet mums neuzticība sasniegusi stabila uztveres stereotipa līmeni. Sabiedrībai tas ir kļuvis par pašaizsardzības mehānismu, jo ir jau gadiem pierasts, ka no politiķu lēmumiem nekas labs nav gaidāms. Cilvēki vēlēšanās balso par partijām, kurām neuzticas. 2006. gadā šo paradoksu izbaudīja Aigars Kalvītis un Tautas partija, kas komfortabli uzvarēja vēlēšanās, bet pēc laika saņēma masu protestus Doma laukumā, lai gan tobrīd pat ekonomiskā krīze vēl nebija sākusies. Šoreiz noteikti sava loma bija Ukrainas notikumiem un starptautiskajai situācijai, kas it kā lika iekonservēt pašreizējo varu, netiecoties pēc pārmaiņām un to pavadošajiem riskiem. Bet uzticība jau no tā nav pieaugusi, tā vairāk ir piesardzība, kas izpaudusies politiskajā izvēlē.
Kādi jauni piedāvājumi tad ir parādījušies politiskajā darba kārtībā? Pirmkārt, ideja par tautas vēlētu prezidentu. Visas partijas, izņemot “Vienotību”, piekrīt, ka tā vajadzētu būt, bet mani pārsteidz vieglums, kā šis jautājums tiek pārrunāts. Tās tomēr ir ļoti nopietnas pārmaiņas, faktiski visa varas mehānisma maiņa ar tālejošām sekām. Kas vēl? Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija Zolitūdes traģēdijas lietā. Tas neapšaubāmi ir sabiedrību traumējošs notikums, taču tāds iespaids, ka visi to mēģina ātrāk aizmirst. Starp citu, arī tas ir savdabīgs rādītājs tam, kā sabiedrība vērtē varas – šajā gadījumā tiesībsargājošo iestāžu – spēju izmeklēt notikušo, atklāt vainīgos un novērst šādu notikumu atkārtošanos. Arī te izpaužas neuzticība. Kopumā jaunās valdības apstiprināšanu pavada viegla neskaidrība – nav īsti skaidrs, vai mūs gaida kāda kustība. Vienīgā stingrā apņēmība, šķiet, ir divi procenti no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai. Tam visas partijas piekrīt, un arī sabiedrība to ir akceptējusi.
