Kas Rīgas ielās šokē Kanādas latvieti 70
Pārdomas no rudenīgās Rīgas “Latvijas Avīzei” uzrakstījis Vitālijs Būcēns, kurš dzīvo Kanādā, bet vairākus mēnešus gadā pavada Rīgā.
“Gandrīz katru gadu, kopš okupācijas beigām, mēs ar sievu pavadām ilgāku laiku Latvijā. Gribu dalīties ar dažiem novērojumiem, kas man izkristalizējušies šogad.
Kaut gan kādas pētījumu aģentūras šoruden veiktā aptauja rādot, ka 87% Latvijas iedzīvotāju uzskatot, ka valsts slīgst nabadzībā, nenoliedzami pa šiem gadiem ir manāms turības pieaugums. Pārtikas veikali un iepirkšanās centri ir pārpildīti un jauni tiek celti arvien. Cilvēki paliek resnāki un rietumos pazīstamās kaites, kas nāk no aptaukošanās, ir tagad izplatītas arī Latvijā. Skatoties kā cilvēki iepērkas patēriņpreces, braukā ar luksus automobīļiem, ceļo pa ārzemēm, apmeklē koncertus, u.t.t., varētu domāt, ka viss ir kārtībā, bet tomēr tā nav.
Kas man personīgi visvairāk uzkrīt ir mūsu skaistās galvaspilsētas nesakārtotiba. Ielas ir pārslogotas ar automobiļiem kas traucas lielā ātrumā, neievērojot ātruma ierobežojumus. Ielu šķērsošana ir daudz bīstamāka nekā, piemēram, Toronto. Smagie kravas pārvadātāji brauc kur grib – arī pa mazām sāņielām kur atrodas privātmājas.
Rīgas infrastruktūras ir bedīgā stāvoklī, īpaši kanalizācijas sistēma, kas ir tāda pati kā 100 gadus atpakaļ, ar kanalizācijas akām pagalmos. Bagātnieku rajonos un vietās kur ceļ viesnīcas vai greznus dzīvokļu namus viss, protams, tiek sakārtots. Pēc katras vidēji smagas lietus gāzes, peļķes pārklāj daudzas ielas. Gājējiem tad jābūt īpaši uzmanīgiem, lai joņojošie automobīļi viņus neapšļāktu.
Atkritumi Rīgā netiek šķiroti. Šur tur redz kādu tvertni priekš plastmasas vai stikla pudelēm, kā arī makulatūrai, bet tādas nav pieejamas vairumam iedzīvotāju. Publika netiek arī informēta par atkritumu šķirošanu. Pretēji Igaunijai, Latvija vēl arvien nav ievedusi depozītus uz dzērienu pudelēm un skārdenēm, jo t.s. oligarchi to nevēlas. Rezultātā, tās tiek izmētātas pa ceļmalām un kur vien pagadās.
Ciemiņu no rietumiem šokē Latvijas klaidoņu jeb “bomžu” fenomens. Sākumā varēja domāt, ka tie ir veci alkoholiķi, kas drīz izmirs un līdz ar to problema būs atrisināta. Bet tā tas nav. Vēl 26 gadus pēc neatkarības atgūšanas, cilvēki – pārsvarā vīrieši spēka gados – apstaigā mistkastes, meklēdami kautko ēdamu vai izmantojamu. Es bieži tos redzu pa savu logu, bet valdība un Rīgas pārvalde izliekas tos neredzam. Tas ir netikvien nehigiēniski, bet arī modernai valstij apkaunojoši.
Vēl viena akūta sabiedriska problēma, kas izriet no iepriekš minetās, ir alkoholisms. Tas negatīvi ietekmē netikvien cilvēku veselību, bet ari valsts ekonomiju. Viegla atrisinājuma šai problēmai nav, bet valsts varētu vismaz ierobežot vietas, kurās cilvēki var alkoholiskus dzērienus pirkt. Pašreiz šņabi var nopirkt katrā kioskā, piparbodē un pat benzīna uzpildes stacijās. Nopietna publikas izglītošanas kampaņa arī nenāktu par sliktu.
Manuprāt, viena no galvenajām lietām kas rietumniekos izraisa vislielāko frustrāciju Latvijā ir vēl dzīvā “padomiskā” birokratiskā mentalitāte. Kamēr jaunā paaudze ir lielā mērā rietumizējusies savā domāšanā, ir vēl ļoti daudz ierēdņu atbildīgos amatos, kas izvairās dot skaidru atbildi uz skaidru jautājumu, bet slēpjas aiz likuma pantu, punktu un paragrafu citēšanas. Es to izskaidroju ar bailēm uzņemties pat vismazāko personisko atbildību.
Un kā ir ar valsts valodu, 26 gadus pēc okupācijas beigām? Jāsaka, ka kaut gan latviešu valoda ir valsts valoda, krievu valoda Rīgā ir “prioritārā” valoda. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka sarunās starp latvieti un krievu, krievu valodai vienmēr tiek dota priekšroka. Latvietis automātiski pārslēdzas uz krievu valodu, aizbildinādamies, ka tā abi varot skaidrāk sazināties. Uldis Ģērmanis to apzīmēja par “mankurtizāciju”.”
