Kas patiesībā bija leģendārie musketieri? 2
Juris Aplociņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Pazīstamākais no Aleksandra Dimā musketieriem d’Artanjans un viņa brašie draugi bija ne tikai literāri, bet arī gluži reāli vēsturiskie personāži, kuru dzimtā puse bija Gaskonija, un tieši šī province bijusi galvenais kadru piegādātājs karaļa musketieru rotai, kas, kā pauduši mūsdienu pētnieki, skaidrojams ne tikai ar savdabīgām senām tradīcijām, bet arī gluži konkrētiem politiskajiem iemesliem.
Karaļa personīgās gvardes saknes
Speciālās nozīmes militārās karaliskās gvardes apakšvienības jeb tātad musketieru vēsture aizsākās aptuveni ap 1600. gadu, kad Francija tikko bija izkļuvusi no asiņainā tā dēvēto hugenotu kara jeb kristiešu apakšsektu katoļu un protestantu pretstāves jūga. Seno jūdu izgudrotā dieva pielūdzēju savstarpējā ķīviņa nomocītajai valstij mieru atnesa karalis Henrijs IV – Valuā dinastiju nomainījušās Burbonu dinastijas pārstāvis. Pirms uzkāpšanas Francijas valdnieka tronī viņš valdīja ziemeļu Navarrā, kas bija neatkarīga valsts, sevī iekļaujot arī Bearnu – vienu no franču provincēm, kurā Henrijs bija piedzimis.
Var piebilst, ka pats Henrijs cīņu par varu sāka kā dienvidu provincēs pārsvarā esošo hugenotu līderis, un tieši šā iemesla dēļ viņa karaspēku saprotamā kārtā galvenokārt veidoja bearnieši un kaimiņos esošās izmēros lielākās Gaskonijas provinces iedzimtie. 1600. gadā gan no vieniem, gan otriem viņš izveidoja savas personīgās apsardzes jātnieku rotu. Bet, lai varētu kļūt par “visu franču karali”, Henrijs IV tomēr bija spiests pieņemt katoļticību.
Lai gan arī ar visu to, piemēram, parīziešiem viņš palika svešinieks, kā dēļ viņam patiešām bija nepieciešama droša un uzticama apsardze, kas būtu izveidota tieši no saviem tautiešiem, kuriem arī tad nācās vismaz daļēji pieņemt iepriekš nīsto katoļticību, lai gan sirdī viņi vienmēr palika hugenoti jeb tātad protestanti, taču katrā ziņā viņu labklājība vistiešākajā mērā bija nesaraujami saistīta ar Burbonu dinastiju.
Tostarp pētnieki uzsvēruši, ka jaunais karalis nav pametis novārtā arī franču hugenotus, piemēram, piešķirot dienvidrietumu provincēm maksimāli plašas pašnoteikšanās tiesības, savukārt Larošelas cietoksnis kļuva par sava veida teju vai pilnībā autonomas valsts galvaspilsētu. Īpaši draudzīgi tas viss tur tomēr līdz galam nebija…
1610. gadā karali Henriju IV tomēr nogalināja. Viņa vietā tronī bija jākāpj viņa dēlam Luijam XIII, kuram tobrīd bija tikai deviņi gadi, tāpēc reālā vara izrādījās nonākusi karalienes–reģentes Marijas Mediči un viņas mīļākā Končino Končini, marķīza d’Ankra, rokās.
Bet šāda itāļu patvaldniecība itin nemaz nebija pa prātam frančiem, tāpēc ātri vien nobrieda sazvērestība, kurā galvenā un izšķirošā loma iekrita karaļa jātnieku gvardes kapteinim Nikolā de Vitrī. 1617. gada 24. aprīlī viņš ar saviem karavīriem uzglūnēja Končini Luvras pagalmā un vienkārši nogalināja viņu. Luijs XIII tomēr sāka valdīt patstāvīgi, reālo ikdienas valsts pārvaldību tagad uzticot kardinālam Rišeljē, savas valdības tā dēvētajam pirmajam ministram jeb mūsdienu izpratnē premjerministram.
Ne pārāk ienesīga, toties dižciltīga kalpošana
1622. gadā karalis izlēma pamatīgi reorganizēt savu personīgo gvardi. Tajā iekļautās apakšvienības tagad dēvēja par Karaļnama gvardi un tās pārapbruņoja ar izteiktu akcentu uz šaujamieročiem. Zobeni uz visiem laikiem piekāpās špagām, pazuda arī ķiveres un kirasas jeb bruņas. Elitārā jātnieku gvardes rota formāli bija pieskaitīta kājniekiem, tāpēc bruņojumā saņēma musketes, kuru svars, pateicoties jaunieviesumiem, bija samazinājies no 8–10 līdz 5–6 kilogramiem.
Arī parastie armijas kājnieki 60–70% bija bruņoti ar musketēm, bet visi pārējie – ar pīķiem, turklāt pīķieru atalgojums bija teju vai divas reizes lielāks. Tomēr galvenokārt tikai galmā dienošajām gvardes apakšvienībām pīķi absolūti nebija aktuāli – tādi ieroči bija paredzēti nolūkā stāties pretim lielām ienaidnieka jātnieku masām, savukārt Parīzes ielās un pils pagalmos nebija iemesla sagaidīt ierodamies tādas jātnieku masas, tāpēc gvardes karavīri bruņojumā saņēma musketes un špagas.
Un vēl karalim vispietuvinātākā rota – Vitrī pakļautībā esošo kareivju mantiniece – iemantoja ļoti raksturīgu uniformu: īsus zilganos apmetņus, kuriem priekšā, aizmugurē un sānos bija izšūti balti krusti ar karaliskajām zelta lilijām galos un rozā krāsas trejlapjiem krustojumos.
Apmetņus un musketes izsniedza uz valsts kases rēķina, savukārt zirgi un viss pārējais, kas bija piedienīgs musketiera bruņojumam, bija jāiegādājas pašiem. Turklāt zināms, ka musketiera gada alga bija 300 livru, kas gluži formāli bija mazāka nekā lūžņu pārvadātājam, turklāt izdevumos jāieskaita arī samaksa kalpam, un tādam tā laika Francijā obligātā kārtā vajadzēja būt ikvienam dižciltīgam kungam. Un visi karaļa musketieru rotas karavīri bija tikai muižnieki. Vārdu sakot, bez pašiem saviem stabiliem ienākumiem tādam musketierim nebija iespējams, kā mēdz teikt, savilkt kopā visus galus. Tostarp ikviens ierindas karaļa gvardes musketieris, pārceļoties dienestā uz citu gvardes daļu, automātiski tur kļuva par virsnieku.
Tiesa, itin nemaz neesot bijis tā, ka ierindas musketieri ļoti rautos pēc šāda titula, jo muižniekiem tomēr attālināšanās no karaļa galma skaitījās degradācija mazāk prestižā dienestā, un varot droši apgalvot, ka pamatā musketieri patiešām rāvās melnās miesās nolūkā veidot savu sevišķo karjeru, atrodoties maksimāli tuvu karaļnamam.
Tiesa, tāda situācija gan neesot bijusi raksturīga 1628. gadam, kad, ja patiešām var ticēt Aleksandram Dimā un viņa izmantotajiem avotiem, jaunais gaskonietis d’Artanjans ieradās Parīzē, lai sāktu veidot savu nākotni.
Tolaik karaļa musketieriem vēl nebija īpašas kaujas reputācijas, un tieši tajā laikā sekmīgi īstenotais Larošelas aplenkums bija viena no viņu pirmajām vērienīgākajām militārajām kampaņām. Var piebilst, ka tieši tad arī reālā darbībā debitēja kardināla īpašā gvardes rota, kuru karalis bija atļāvis Rišeljē izveidot 1626. gadā.
Savdabīgais paradokss šeit bija tas, ka hugenotu citadeles aplenkumā īpaši izcēlās tieši musketieri, kuru ciltskoks veidojies no Henrija IV gvardes karavīriem un kuru vidū daudzi paši bija hugenoti. Tiesa, karalis un kardināls attiecīgo karagājienu absolūti neīstenoja reliģisku apsvērumu dēļ, bet gan nolūkā uz visiem laikiem likvidēt pēdējos iespējamā separātisma kā tāda dīgstus. Kad Larošela bija ieņemta, neviens pat necentās apkarot hugenotu tiesības izvēlēties tieši šo ticības novirzienu, jo, patiesību sakot, laicīgajai varai šīs mēreni aprobežotās spēlītes tomēr nevienam lāgā neinteresēja.
Savukārt pilnā mērā slaveni musketieri beidzot kļuva 1629. gadā, kad brašā triecienā ieņēma nocietinājumus Sjūza kalnu pārejā, kuru aizsargāja spāņu un savojiešu karaspēks. Pēc šīs uzvaras musketieru rota karaļnama struktūrā iemantoja izteiktu patstāvību, faktiski sakļaujoties tikai ap karali, kurš kopš 1634. gada pats iemantoja šīs gvardes kapteiņa titulu.
Bet tiešais šīs elitārās apakšvienības komandieris kopš tā paša gada bija kapteiņleitnants Žans Armāns de Trevils, kurš bija īpaši izcēlies Sjūza pārejas ieņemšanā. Tieši pie viņa nolūkā kļūt par musketieri, 1628. gadā ierodoties Parīzē, d’Artanjans vērsties nevarēja, jo de Trevils vēl nebija tur tādā amatā, taču, visdrīzāk, būs to darījis kaut kad vēlāk.
Par Aleksandra Dimā romāna varoņu prototipiem
De Trevils patiešām esot uzturējis rotā savējo gaskoniešu tradīcijas. Piemēram, Aleksandra Dimā lieliskā romāna “Trīs musketieri” varoņa Atosa prototips bija viņa trešās pakāpes radinieks, Portosa prototips – jau tuvāks radinieks, bet Aramisa prototips – jau brālēns. D’Artanjans nebija de Trevila radinieks, bet katrā ziņā bija gaskonietis, turklāt, izrādās, bijis no visas leģendārās musketieru četrotnes gados visvecākais, savukārt kopā ar Atosu, Portosu un Aramisu dienēt gluži teorētiski esot varējis tikai ne ātrāk par 1643. gadu – aptuveni 15 gadus pēc savas ierašanās Parīzē.
Armāns de Sijegs d’Atoss d’Otvils jeb Aleksandra Dimā Atoss nebija ne lielu īpašumu, ne grāfa titula īpašnieks, un viņa māte vispār esot bijusi parasta tirgoņa meita.
Turklāt viņš gājis bojā jau 1643. gadā netālu no Parīzes tirgus Preoklēra, visdrīzāk – divkaujā. Neesot praktiski nekāda iemesla apgalvot, ka viņš varētu būt kļuvis par kardināla gvardes kareivju atriebes upuri, jo tikpat labi varētu apgalvot, ka viņš nonācis konfliktā ar citiem karaļnama gvardes karavīriem, piemēram, ar Sirano de Beržeraku, kurš gan tā arī nespēja iekļūt tieši elitārajā musketieru rotā, jo nebija gaskonietis. .
Bet Portosa īstais vārds bijis Īzaks de Porto, kam Aleksandrs Dimā vienkārši uzvārda beigās pielipinājis burtiņu ‘s’, visdrīzāk, tikai tāpēc, ka tā viņam šķita kaut kā labskanīgāk. Viņa vectēvs bija kristiešu mācītājs. Bet musketieru rotā Īzaks uzradies tajā pašā 1643. gadā – kopā ar savu brāli Žanu, par kura gaitām gan praktiski nekas neesot zināms. 1658. gadā Īzaks apprecējies, viņa ģimenē pasaulē nākuši divi dēli. Viņš miris 1712. gadā tiem laikiem neparasti sirmajā 95 gadu vecumā.
Savukārt par Anrī d’Aramicu jeb tātad Aramisu puslīdz precīzi zināmi tikai viņa dzīves gadi (1620–1674), atvaļināšanās datums (1648), dzīvesbiedres uzvārds (de Bearna–Bonasa) un pasaulē laisto atvašu skaits (trīs).
Vēl var piebilst, ka visu šo musketieru ārējo veidolu Aleksandrs Dimā, ja tā var izteikties, norakstījis no saviem paziņām jau gluži citā gadsimtā.
Vienīgais patiešām īstais grāfs
Pilns viņa vārds ir šāds – Šarls Ožjē de Bacs de Kastelmors d’Artanjans. Viņa tēvs nopirka muižnieka titulu kopā ar divstāvu akmens namu Kastelmorā. Savukārt, pateicoties mātei, kura cēlusies no izputējušu grāfu de Monteskjē atzara, jauneklim patiešām bija gluži pamatotas tiesības dīžāties ar savu absolūti dižciltīgo izcelšanos. Taču vēl pirms kļūšanas par musketieri, kas notikusi 1643. gadā, viņš 14 gadus bija kalpojis citās gvardes apakšvienībās. Tostarp īstu militāro karjeru viņš sāka veidot kopš 1646. gada, pateicoties kardinālam Mazarīni, kurš izformēja karaļa musketieru rotu, faktiski turot visus tās dalībniekus aizdomās par lojalitātes trūkumu (pret sevi, protams).
Karalis Luijs XIV tolaik vēl bija ļoti mazs, bet viņa vārdā Franciju pārvaldošajai Austrijas Annai un tostarp arī kardinālam nebija izdevies izpelnīties pat pašiem savas gvardes labvēlību, tāpēc situācija visapkārt allaž bija spriedzes pārpilna.
Neskatoties uz to, Mazarīni tomēr kaut kā īpaši ievēroja tieši d’Artanjanu un pietuvināja sev pat tiktāl, ka uzticēja daudz dažādu ārkārtīgi slepenu misiju.
Par to, kas varēja būt šīs misijas, 1700. gadā pasaulei pavēstīja rakstnieks Gasjēns de Kurtils, kurš reālā d’Artanjana vārdā sarakstīja un publicēja viņa memuāru grāmatu. Saistībā ar to, ka de Kurtils varēja būt personīgi pazīstams ar savu varoni, šajos, kā to nodēvējuši mūsdienu pētnieki, viltus memuāros šis un tas tomēr varēja atspoguļot arī gluži reālus notikumus. Un vēlāk, tieši balstoties de Kurtila sacerējuma motīvos, savu grāmatu “Trīs musketieri” uzrakstīja Aleksandrs Dimā. Bet tā jau, protams, ir absolūtas literārās izdomas pilna.
1657. gadā kardināls Mazarīni, kurš musketieru gvardi iepriekš bija izformējis, formāli aizbildinoties ar izdevumu ekonomiju, atkal to atjaunoja, acīmredzami cerot, ka spēs turēt to ļoti stingrā kontrolē, tāpēc par tās kapteiņleitnantu iecēla savu tiešo radinieku Neveras hercogu. Taču pietiekami ātri noskaidrojās, ka hercogu atvase itin nemaz nealkst veidot militāro karjeru un pat izrādījās tai absolūti nepiemērots, tāpēc Mazarīni viņam par vietnieku jeb tātad otro leitnantu iecēla d’Artanjanu.
Kad 1660. gadā jau neglābjami slimais kardināls Mazarīni tomēr beidzot nodeva valdības grožus karalim Luijam XIV, kurš jau bija puslīdz paaudzies, viņš nodeva viņa rīcībā arī savu gvardi, kas tādējādi kļuva par karaļa musketieru otro rotu un sāka valkāt arī viņu uniformu. Ārēji šīs apakšvienības atšķīrās tikai ar zirgu krāsām: pirmajai rotai tie bija balti, otrajai – melni. Līdz ar to teju vai automātiski arī musketieri tagad dalījās “baltajos” un “melnajos”. Taču saistībā ar to, ka realitātē viņi tikai ļoti retos brīžos atradās zirgu mugurā, attiecīgās atšķirības praktiski nebija pamanāmas.
Luijs XIV savas patstāvīgās valdīšanas laikā izrādījās nonācis neglābjamā finanšu ģenerālkontroliera Nikolā Fukē atkarībā, no kā bija vairāk nekā grūti atbrīvoties. Tad pasākumā iesaistījās d’Artanjans. Kādās Fukē sarīkotās svinībās karalim ārkārtīgi neiepatikās pasākuma rīkotāja ģerbonī ierakstītais lozungs “Kur tikai es nevaru uzrāpties?”.
Monarhs pārliecinoši uzskatīja, ka virsotnē var atrasties tikai karalis, vēl bez viņa nevienam citam nekā darāma tur nav, turp pat nevajag cerēt “uzrāpties”.
Tiešā veidā piespiest pašu Fukē kaut ko mainīt karalis neuzdrošinājās, jo labi apzinājās, ka vajadzības gadījumā finanšu ģenerālkontrolieris var izvērst īstenu karu pret centrālo varu, turklāt ar zināmām izredzēm tajā pat uzvarēt, tāpēc izlēma uzticēt gvardes musketieru līderim d’Artanjanam viņu negaidot arestēt. Tā tas arī notika 1661. gada 5. septembrī – īstas kaujas operācijas stilā, un d’Artanjans to esot paveicis absolūti spoži.
D’Artanjans kopā ar 40 musketieriem sagaidīja Fukē pie izejas no Nantes domes ēkas, kur bija notikusi Karaļa padomes sanāksme. Taču ārpusē jau bija sapulcējies pārāk liels skaits cilvēku, kuri vienkārši gribēja ziņķārīgi pavērot visu notiekošo, tāpēc d’Artanjanam nācās nogaidīt, lai ģenerālkontrolieris iesēžas karietē, un sekot tai. Viņa karieti musketieri pārtvēra galvenajā laukumā tieši iepretim katedrālei, pēc kā arestēto Fukē nogādāja Vensānas pilī, un viņa liktenis līdz ar to bija izlemts. Mūsdienu pētnieki pauduši, ka šis Francijas vēstures 17. gadsimta arests nozīmīguma ziņā pilnā mērā pielīdzināms maršala d’Ankra likvidācijas operācijai.
Pēc tā d’Artanjanu paaugstināja par musketieru pirmās rotas kapteiņleitnantu, un līdz tam mirklim šīs rotas karavīru skaits jau bija izaudzis no sākotnējiem 100 līdz 300. Vēl viņam bija atļauts dēvēt sevi par grāfu (iepriekš šīs tiesības bija apstrīdētas), un tādējādi tieši viņš un nevis Aleksandra Dimā Atoss realitātē bija augstā dižciltīgā titula īpašnieks. Pēc tā kādu laiku d’Artanjans pildījis arī Lilles gubernatora pienākumus, bet 1672. gadā, piedaloties karā ar Holandi, saņēma titulu “lauka maršals”, kas aptuveni pielīdzināms armijas ģenerālmajora pakāpei.
Leģendārās karjeras noslēgums
Savukārt dzīve d’Artanjanam noslēdzās, kā jau īsteni brašam karotājam pienākas, kaujā – 1673. gada 25. jūnijā Māstrihtas aplenkuma laikā. Francijas sabiedroto Angliju pārstāvošais hercogs Monmuts uzsāka improvizētu uzbrukumu vienam no nocietinājumiem, taču jau drīz kļuva skaidrs, ka tas beigsies nesekmīgi. Tad musketieri vēl centās glābt radušos situāciju, bet šajā pasākumā viņu komandieris saņēma lodi tieši galvā.
Vēlāk Francijas karalis viņu raksturojis kā cilvēku, kuram “augstākajā mērā varējis uzticēties un kurš bijis piemērots jebkuram dienesta veidam”.
Var piebilst, ka divi viņa dēli turpināja militāro kalpošanu Burboniem, taču tas vairs nebija viņu tēva iepriekšējā spožumā, un, kā vēstīts avotos, aptuveni septītajā paaudzē pēc d’Artanjana dinastija vispār esot izčākstējusi.
Tostarp tajā laikā divas esošās karaļa gvardes musketieru rotas turpināja izcelties kaujas laukos līdz pat 1745. gadam. Tieši tajā gadā kaujā pie Fontenuā tās pēdējo reizi izpelnījās skaļu militāro slavu, kad jātnieku gvardes trieciens piespieda kapitulēt angļu un holandiešu apvienoto karaspēku. Bet tas notika jau karaļa Luija XV valdīšanas laikā, un viņš, kā zināms, bija karalis, kuram vairāk patika tērēt laiku galma izpriecās, mazāk cīnīties kaujas laukos.
Un tieši šī nosliece uz izšķērdīgām izklaidēm pamatīgi iztukšoja valsts kasi, kā dēļ jaunais monarhs Luijs XVI bija spiests ieviest stingru ekonomijas režīmu.
Un kā viens no pirmajiem pasākumiem akurāt bija atteikšanās no musketieriem. Tostarp pati monarhija kopš tā mirkļa gan arī nenodzīvoja ilgi. Kad 1792. gada 10. augustā dumpīgie parīzieši izgāja ielās un sadūšojās arī uz Tilerī karaļa pils ieņemšanu, monarhu varēja aizsargāt jau vairs tikai ne vairāk par diviem simtiem franču muižnieku un 950 šveiciešu gvardu, kuri visi tad arī godīgi savā pēdējā kaujā turpat nolikuši savas galvas.
