“Tanheizera” režisors: Dzīvojam “zelta teļa” laikmetā 2
Otrdien, 23. maijā, Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos šīs sezonas pēdējais iestudējums – Riharda Vāgnera opera “Tanheizers”. To veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Andris Veismanis, bet režija un scenogrāfija uzticēta somu mākslinieku radošajai komandai, attiecīgi – Vilpu Kiljunenam un Kimmo Viskari. Titullomu interpretēs amerikāņu dziedātājs Korbijs Velčs un Andris Ludvigs, Elizabetes lomā iejutīsies Liene Kinča un Vida Miknevičute.
Riharda Vāgnera meistardarbā Tanheizers kā mākslinieks iedvesmu gūst ekstrēmos pretstatos: baudā, ko piedzīvo pazemes grotā, un askēzē savā svētceļojumā uz Romu. Viņš mīl ekstrēmi atšķirīgas sievietes, vienlaikus meklējot pilnību šo pretstatu vienotībā – jutekliskās Veneras personībā Tanheizers grib atrast Elizabetes šķīstumu, bet šķīstajā Elizabetē – Veneras jutekliskumu. Režisors Vilpu Kiljunens par ieceri teicis: “Galvenais jautājums manā iestudējumā: kā iespējams mīlēt un iemīlēties tādā kulturālā kontekstā, kas varmācīgi nošķir sievietes būtību un lomu starp svēto un netikli?”
– Latvijā esat pirmoreiz?
V. Kiljunens: – Jā, par jūsu zemi neko daudz nevaru pateikt, jo esmu bijis tikai operā (pasmaida). Bet acumirkļa pirmajā iespaidā Rīga man atgādina Helsinkus pirms daudziem gadiem. Tiesa, Helsinki 20. gadsimtā nebija tik bagāti, bet Rīgā ir gan senas, gan jaunceltas ēkas. Man ļoti patīk Rīgas koka mājas, līdzīgas tām ir arī Helsinkos. Bet operā atmosfēra ir kā mājās, te ir viegli atrasties, jūtos ļoti gaidīts.
– Un mākslinieciskā ziņā?
– Dziedātāji ir lieliski, daži varētu būt mazliet labāk sagatavojušies mēģinājumiem, bet kopumā mākslinieki ir fantastiski.
– Vai Riharda Vāgnera mūzika jums tuva?
– Pret šo skaņradi man ir dalītas jūtas. Režisoriski Vāgners it kā viegli iestudējams, jo viss jau pateikts mūzikā. Mani saista lielās, muzikālās dramaturģijas līnijas, bet, no otras puses, kā režisoram mazliet pret tām arī jācīnās, jāsalauž, nevis akli jāļaujas, jo citādi šīs līnijas var aizvest tur, kur nemaz nevēlies. Vāgners bija pretrunīga personība, bet es gribētu izcelt viņa bezbailīgumu, drosmi stāvēt un krist par savām idejām. Kā māksliniekam man tas šķiet ļoti iedvesmojoši un iedrošinoši. Bet privātajā dzīvē Vāgners bija ļoti sarežģīta personība. Taču, spriežot par komponistiem, manā attieksmē noteicošais, par kuru operu ir runa. Man, piemēram, ļoti patīk arī Džuzepes Verdi “Makbets”, “Rigoleto”…
– Šis nebūs jūsu pirmais “Tanheizera” iestudējums. 2012. gadā to režisējāt Tamperē. Kas palicis nepateikts?
– Idejas esmu radījis kopā ar scenogrāfu un mākslinieku Kimmo Viskari, kurš bija arī galvenais mākslinieks un scenogrāfs Tamperē, kur gan iestudēšanas iespējas nebija tik labas kā šeit, jo Tamperē nav opernama. Attīstām gan stāsta vēstījumu, gan jo īpaši vizualitāti, kurā ejam daudz dziļāk, jo gribam pilnībā īstenot savu ieceri. Mana galvenā “Tanheizera” interpretācija ir tā pati – stāstu par Tahheizeru kā revolucionāru starp divām pasaulēm: liekulīgo Vartburgu un Veneras kalnu, kurā Tahheizers meklē savu vīrišķo identitāti.
– Jau esam pieraduši pie operu pārcēlumiem laikā un telpā…
– Nē, “Tanheizerā” nevēlos neko mainīt, pārcelt uz citu laiku vai vietu, bet iestudējums nebūs arī vēsturisks uzvedums. Kas notiek Veneras kalnā, tur arī notiek. Un Vartburga ir Vartburga. Toties vizuālie risinājumi gan būs mūsdienīgi. Pašu Tanheizera tēlu neuztveru kā reālistisku, drīzāk kā dažādu arhetipu ikonogrāfiju.
– Vai, pirms ķeraties pie kādas konkrētas operas iestudējuma, mēdzat skatīties citu režisoru šā darba interpretācijas?
– Agrāk, kad biju jaunāks, gatavojoties savējam, skatījos dažādus iestudējumus, bet nu neesmu to darījis.
