Toms Ancītis: Kas plūdīs no pēcvēlēšanu “ventiļa” Vācijā? 2
“Atnāc gan. Jāizmanto iespēja, kamēr vēl neesi izmests no šīs valsts.” Tā, sazvanoties pēcvēlēšanu rītā, saka kāds draugs, kad šaubāmies, vai izdosies saskaņot laiku, lai dotos kopīgās pusdienās.
Tas, protams, ir joks. Turklāt mazliet samākslots. Tas, kas noslēdzies iepriekšējā vakarā, nav bijis referendums par Vācijas izstāšanos no Eiropas Savienības (ES). Naktī no 24. uz 25. septembri ir vien pabeigta balsu skaitīšana regulārajās vēlēšanās Vācijā. Lai arī ar smagiem zaudējumiem, atkal uzvaru izcīnījuši Angelas Merkeles konservatīvie. Otrie, lai gan tikpat saskābušām sejām, atkal ir sociāldemokrāti. Lai arī citā – nestabilākā – koalīcijā, bet gatavojas valdīt tā pati kanclere. Trešā spēcīgākā ir galēji labējā partija “Alternatīva Vācijai”. Tomēr tās 12,6 procenti, lai arī simboliski augsti, daudz neatšķiras no brīvo demokrātu, kreiso vai zaļo rādītājiem.
Par “Alternatīvas Vācijai” neiekļūšanu parlamentā vēlēšanu svētdienā droši vien īkšķus turēja daudzi Vācijas iedzīvotāji. Vienlaikus apzinādamies, cik naivi tas ir. Varbūtība, ka Bundestāgā neiekļūst partija, kuras deputāti sēž jau 13 no 16 landtāgiem un kas, lai arī ar ļoti svārstīgiem rezultātiem, tomēr jau gadiem ilgi aptaujās pārvar piecu procentu barjeru, drīzāk līdzinājās statistiskai kļūdai.
Nezinu, tieši par kuru partiju iepriekšējā dienā nobalsojis mans draugs. Taču, pazīstot viņa politiskos uzskatus, diezgan liela varbūtība, ka tas ir kāds no kreisā spektra politiskajiem spēkiem. Viņa jokā nav nekāda indīguma, tā ir vien draudzīga ironija. Taču arī jokiem allaž ir kāds fons, kādēļ tie vispār spēj ienākt prātā. Lai gan nav noticis ne tuvu nekas tik īpašs, salīdzinājums ar breksitu tomēr nebūtu tikai krāšņs pārspīlējums. Tāpēc, ka ir runa par citu mērījumu skalu. Tas, kas vienai sabiedrībai ir nieks un sīkums, citai var nozīmēt teju katastrofu.
Ne velti “Alternatīvu Vācijai” īsti nevar likt uz vienas līnijas ar tās “kolēģiem” kaimiņvalstīs, līdzīgām partijām Lielbritānijā, Nīderlandē, Francijā, Austrijā. Taktika, ar kādu politiskos punktus vāc “Alternatīvas” līderis Aleksandrs Gaulands – provocēt, satricināt tabu, bet pēc tam pasludināt to par “kļūdu” un taisnoties, ka pārprasts –, viņa domubiedram Gērtam Vildersam Nīderlandē drīzāk būtu apkaunojums. “Alternatīva Vācijai” gan tā līdz šim ir darījusi. Jo citādi īsti nevar. Tai jāspēlē dubulta spēle. Jo atrodas unikālā sabiedrībā.
Nez vai vēl kaut kur Eiropā ir sabiedrība, kurā pastāvētu no malas tik grūti izprotamā lepnuma forma “Būt lepnam par to, ka neesmu lepns”. Šī teiciena būtība caurvij daudzas dzīves jomas. Ne tikai atturīgo ārpolitiku. Pat piezemētā pēckara arhitektūra vai karogu izkarināšanas kultūra ne biežāk kā reizi gadā ir tajā sakņota.
Iespējams, nav tik daudz nozīmes tam, ko patlaban spēj paredzēt vien zīlnieki, – vai “Alternatīva Vācijai” drīz izirs pa vīlēm, kļūs vēl kareivīgāka vai ar katru gadu arvien mērenāka, pamazām transformēdamies par kristīgo demokrātu “alternatīvo versiju”. Kaut kas simbolisks cilvēku apziņā kopš svētdienas neatkarīgi no tā jau ir mainījies. Jauns domāšanas virziens tapis leģitimēts. Otrkārt, šim notikumam ir arī praktiska dimensija, kādēļ to var nedaudz pielīdzināt breksitam.
Priekšstati par kādu valsti vai sabiedrību, skatoties uz to no malas, mēdz veidoties no mozaīkas gabaliņiem, no tiem izvedinot priekšstatu par ainu kopumā. Visbiežāk mums ir darīšana ar kādu cilvēku “izlasi”. Tūristiem, kuri interesējas par citām valstīm un atbraukuši pie mums, vai mums pašiem, viesojoties kā tūristiem, šķiet: tāpat kā mēs zinām, kas ir brīvā pārvietošanās, kā funkcionē Eiropas institūcijas un no kurām zemēm Eiropā ierodas bēgļi, tāpat to taču zina arī iedzīvotāji, piemēram, Vācijā.
Šis ir visai naivs priekšstats. Izkāpjot no “informācijas burbuļa”, paveras cita aina. Nebūt ne visiem, it sevišķi slāņos ar zemāku izglītības līmeni, ir zināms, kādas valstis vispār ietilpst Eiropas Savienībā. Kur nu vēl zināšanas par tādām niansēm, ka, lai iebrauktu no Polijas, vairs nav vajadzīga vīza. Jā, ir gadījies sastapties ar ļaudīm, kuri, pirmoreiz mūžā izdzirduši Latvijas vārdu, vaicā: “No Latvijas? Pag, bet vai jūs arī esat bēglis?” Tas nozīmē, ka, atveroties kādam “ventilim”, kas vērsts pret imigrantiem, plūsma no tā neizbēgami skar visus “svešos”. Tādā ziņā nav starpības, vai tas ir musulmanis no Irākas vai kristietis no Latvijas.
Mediji pēc vēlēšanām cenšas izzināt galējības. Iztaujā Minsteres iedzīvotājus, lai noskaidrotu, kāpēc tur “Alternatīvai Vācijai” nav izdevies gūt tikpat kā nekādus panākumus. Un otrādi: kāpēc kādā mazā Saksijas pilsētiņā tā guvusi neticami lielu uzvaru. Šīs ainas pirmajā acu uzmetienā šķiet tik nesalāgojamas, ka grūti ticēt. Vai tā tiešām ir viena valsts?
Austrumvācijas pilsētiņā, kur imigrantus iedzīvotāji varētu būt redzējuši vien televizorā un kas uzņēmusi desmit bēgļus, katrs otrais spriež, ka “iebraucēju esot par daudz, kaut kas jādara”, un lepojas, ka balsojuši par “Alternatīvu Vācijai”. Citur, kādā lielā pilsētā rietumos, kur ieceļotāji ir ikdiena, visi uzrunātie, nodūruši galvas, TV kameras priekšā bilst, ka “diemžēl parlamentā iekļuvis Vācijas kauns”. Šīs ainas tomēr tik maz pasaka par to, ko cilvēki īsti jūt un domā, jo spēj parādīt vien fasādes.
Rietumos: ignorē apstākli, ka tie, kuri balsojuši par “Alternatīvu Vācijai”, izvēli slēps, jo zina, cik nosodoša ir vairākuma attieksme pret šo partiju. Un ne jau tikai no austrumiem veidojas “Alternatīvas” 12,6 procenti. Tādēļ televizorā aina realitātei atbilst vien daļēji.
Austrumos: nerāda pustukšos blokmāju areālus, piemēram, Halles pie Zāles jaunpilsētā, kur katrs trešais ir ilgstošais bezdarbnieks. Tur valda tik spiedīgi nomācoša, bezcerības piestrāvota atmosfēra, ka jau pēc pāris pavadītām stundām ātrāk gribas tikt prom – vienalga, uz kurieni. Tiem, kas to nespēj vai negrib, lasīt ziņas par Vācijas kārtējiem rekordlieliskajiem ekonomiskajiem rādītājiem vai budžeta pārpalikumu… Kādu gan reakciju tas varētu izraisīt?
Un tomēr jāpiebilst: šo pārdomu dramatisms nu jau ir mazliet vēsture. Pēcvēlēšanu šoks šķiet pamazām aprimstam. Kamēr tas vēl virmo avīžu virsrakstos, ārpus tiem dzīve turpinās ierastajās sliedēs. Ar ierasto pragmatismu. Proti: ko mēs labu varam izveidot un kā dzīvot ar to, kas mums ir, nevis kā pārdzīvot par to, kā mums nav.
