– Vai atliek laiks personiskai dzīvei? 10
– Es apzināti izrauju laiku personiskai dzīvei. Apzināti. Mēs ar sievu vēl nesen par to runājām. Kad gatavojos eksāmeniem ASV, sēdēju pie grāmatām dienu un nakti, nekam citam nebija laika. Sievai vienubrīd šķita, ka esmu sajucis prātā. Tagad zinu, ka tā nedrīkst. Medicīna nedrīkst kļūt par daļu no tavas personības. To stāstu arī rezidentiem: nedrīkst sevi identificēt ar darbu. Pats no tā beidzot esmu atbrīvojies. Un ieguvējs esmu ne tikai es, bet arī mani pacienti.
– Kur satikāties ar Eliju?
– Esam klasesbiedri. Garajā starpbrīdī vedu uz “Ainavu”, tas mūsu pirmais restorāns, tur viņu ar bulciņām cienāju par savu sanitāra algu.
– Jau skolas laikā strādājāt?
– Jā, no 9. klases. Katru dienu pēc skolas gāju uz slimnīcu četras stundas strādāt. Un tad vēl bija dežūras. Tā mana mediķa dzīve jau kopš skolas sola sākās. Bet tas nav pareizi, laiks jāsadala pa prioritātēm.
– Kas tagad ir jūsu prioritāte?
– Ģimene. Lielā meita izaugusi, savā dzīvē, dēls nesen apprecējās. Mums ir vēl divi adoptēti bērni, kam diemžēl ir nopietnas veselības problēmas.
– Kāpēc nolēmāt adoptēt?
– Šķita – ja jau mums tik labi un viegli aug bērni, būtu jauki pieņemt arī kādu grūtdieni. Tagad draugi saka – varējāt taču paši radīt. Bet mēs gribējām palīdzēt. Sākumā nolēmām pieņemt puisīti, taču mums saka – viņam ir mazā māsiņa, ņemiet abus. Tuvi radi mums bija uzdāvinājuši zemi laukos, uz vecas mājas pamatiem tur uzcēlām jaunu, tā, lai katram bērnam būtu sava istaba. Un tad pēkšņi viss iegrozījās citādi. Neviens nebija mums pateicis, ka bērniem ir iedzimta slimība. Tagad daļu laika viņi pavada mājās, daļu – psihiatriskajā klīnikā.
– Vakar dzirdēju līdzīgu gadījumu – vecāki, kas adoptējuši meitenīti, nav brīdināti, ka viņa ir psihiski slima. Tagad ģimene ir uz sabrukuma robežas. Savam bērnam neatliek laika. Īstenībā nekam vairs neatliek laika un arī naudas, jo adoptētais bērns ir agresīvs, parastā skolā mācīties nevar, un arī privātā skolā neviens viņu negrib ņemt. Vai tā ir tāda kā sistēma?
– Diemžēl jā. Pazīstam vairākas ģimenes, kam ir līdzīgi stāsti. Arī mēs vienu brīdi bijām uz šķiršanās sliekšņa. Mums ar mīļo sievu, kas man ir tuvāka un dārgāka par visu, gandrīz izjuka ģimene. Es vienkārši nespēju noticēt tam, ko viņa man stāstīja, līdz beidzot vienā brīdī pats to ieraudzīju. Kad sapratu, kas notiek, raudāju kā mazs puika. Viņiem ir emocionāli defekti, ko nevar izārstēt. Viņi neizjūt ne pieķeršanos, ne līdzjūtību, ne vainas apziņu. Bet mēs viņiem esam pieķērušies. Mēs mīlam viņus, kaut arī skaidri saprotam, ka viņi nekad mums neatbildēs ar to pašu.
– Paldies, ka uzticējāt šo stāstu. Saprotu, ka jums abiem ar Eliju tas ir milzīgs pārbaudījums…
– …un arī milzīga garīga izaugsme. Bet viegli tas nav.
– Jā, tomēr sistēma, kas jūs un vēl citus šādā situācijā nostādījusi, ir amorāla.
– Tā tas ir. Pirms desmit gadiem man prātā nenāca, ka mūsu dzīve var šādi iegrozīties.
– Ko jums nozīmē Lieldienas?
– Tā ir dzīvības uzvara pār nāvi. Lielākie svētki un svarīgākais notikums. Ja Kristus būtu tikai skolotājs, kā daudzi to tagad mēģina teikt, viņš būtu ļauns skolotājs, jo būtu sniedzis par sevi nepatiesu liecību. Bet, ja viņš patiešām ir augšāmcēlies, mums ir cerība. Šo cerību nevar iemācīt, izstāstīt vai iedot otram. Katrs to var saņemt kā dāvanu. Kā personisku pieredzi. Augšāmcelšanās vēsts piešķir jēgu itin visam. Tas ir vienīgais, kas ļauj izturēt.
Uzziņa:
1985. gadā Gaiļezera slimnīcā tika izveidota vienīgā specializētā Mikroķirurģijas nodaļa Latvijā. Gadu gaitā ir mainījušies gan slimnīcas, gan arī mikroķirurģijas struktūras nosaukumi, nemainīgs palicis fakts – Rīgas Austrumu universitātes klīniskās slimnīcas telpās izvietotais Mikroķirurģijas centrs ir vienīgais Latvijā, kur mikroķirurģiskās operācijas tiek veiktas 24 stundas diennaktī.
Uzziņa:
Plastiskās ķirurģijas trīs apakšnozares:
• rekonstruktīvā mikroķirurģija,
• rokas jeb plaukstas ķirurģija,
• estētiskā ķirurģija.
Rekonstruktīvā mikroķirurģija nodarbojas ar funkciju un izskata atjaunošanu, kamēr estētiskā ķirurģija – ar izskata uzlabošanu.
