– Sarunas sākumā teicāt, ka jūsu profesijā svarīgākais ir ieraudzīt paredzamo rezultātu. 10
– Viens no maniem vaļaspriekiem ir ultravieglā aviācija. Nav iespējams lidot, ja tu nevari iepriekš ieraudzīt, kur būsi pēc piecām sekundēm un ko darīsi pēc minūtes. Ķirurģijā – tas pats. Tā ir profesionalitāte. Te nav runa par tehnisku prasmi izdarīt griezienu, ielikt skrūvi, sašūt asinsvadu – lielākā māksla ir spēja paredzēt rezultātu un pēc tam to īstenot. Piemēram, sejas žokļa onkoloģijā mums ir pasaules līmenis, kur galvenais kritērijs ir izdzīvošana un dzīves kvalitāte. Bērnu iedzimtās patoloģijas – mūsu dakteris Dzintars Ozols dara to, ko nekur Skandināvijā nedara. Un, kad viņš ir Vācijā, pie viņa nāk konsultēties. Visi perifēro nervu bojājumi – motociklisti, kas norāvuši nervus kaklā, kam rokas kļuvušas paralizētas – es šo jomu apguvu Singapūrā. To visu mēs darām pasaules līmenī. Tas ir fakts. Un vēl ir parastā mikroķirurģija, viss, kas jāpiešuj. Un arī rokas problēmas – nospiesti nervi, reimatoidie artrīti, savilktie pirksti – milzīga nozare. No īpašiem gadījumiem – man ir viens puisītis, kam sēklinieks piešūts, arī dakterim Tihonovam tāds ir. Nu bet bērniem pirksti – tas ir regulāri: truši nokož, durvis nocērt.
– Piešūt vai amputēt – kā tiek pieņemts lēmums?
– Klasiska situācija: zemnieks ir sadragājis pirkstu zem domkrata. Rudens, pļaujas laiks, katra minūte dārga. Ja tas ir rādītājpirksts, labāk to nogriezt nekā mēģināt savākt šķembas un likt tās kopā, jo cilvēkam vajag iespējami ātri atgriezties darbā. Bet, ja tas ir, piemēram, vārtsargs vai gleznotājs, pirksts ir jāglābj.
– Jūs strādājat kopā arī ar onkologiem.
– Gan ar onkologiem, gan ar neiroķirurgiem, gan ar traumatologiem ortopēdiem un urologiem. Dažādu operāciju rezultātā jebkurā ķermeņa daļā var izveidoties caurums. Mēs to saucam par defektu. Cilvēks nevar dzīvot ar caurumu galvā vai vēderā. Mūsu pienākums ir šo caurumu aizvērt.
– Onkologs vai traumatologs ortopēds pats nevar to izdarīt?
– Onkologs precīzi zina, kā izņemt ļaundabīgās šūnas, mūsu uzdevums ir paveikt pārējo. Kolēģis Kalvis Pastars ir pusi sejas atjaunojis, lai cilvēks varētu atgriezties dzīvē. Tas ir ne vien saglabātas dzīvības, bet arī dzīves kvalitātes jautājums.
– Un kā ir ar krūts rekonstrukciju pēc onkoloģiskām operācijām? Tai taču arī vajadzētu būt iekļautai valsts apmaksāto pakalpojumu klāstā.
– Plastisko ķirurgu asociācija jau četrus gadus cīnās par to, lai tā būtu. Gluži tāpat kā cilvēkam, kam nozāģēta kāja, tā arī sievietei, kam amputēta krūts, tās atjaunošana ir dzīves kvalitātes lieta. Ja sieviete ierēdne to nesaprot, viņa nav sieviete. Ja vīrietis ierēdnis to nesaprot, viņš nav vīrietis. Diemžēl patlaban Latvijā par šādu operāciju pacientēm ir jāmaksā pašām.
– Sāpes un cerības ir jūsu ikdiena. Kurš spiediens ir smagāks – saskare ar cilvēku traģēdijām vai attiecības ar ierēdņiem?
– Katrā ziņā – otrs. Papīri, dokumentācija, inspekcija pēc inspekcijas, pārbaude pēc pārbaudēs, sertifikātu revalidācijas. Ja mazā plaukstas operācija aizņem no piecpadsmit līdz divdesmit minūtēm, bet dokumentācijas sakārtošana prasa pusstundu, kaut kas nav kārtībā ar sistēmu. Sistēma ir kļuvusi par pašmērķi. Medicīnā daudz kas no instrumenta ir kļuvis par pašmērķi.
– Kas palīdz izturēt?
– To, vai būšu izturējis, varēšu pateikt pēc gadiem divdesmit.
