Kas piešķir cerību un jēgu. Saruna ar Mikroķirurģijas centra vadītāju Mārtiņu Kapicki 10
Viņam bija iespēja pagarināt līgumu un turpināt strādāt labi atalgotu darbu savā profesijā vispirms Singapūrā, vēlāk ASV, tomēr viņš nolēma atgriezties mājās, Latvijā. Viņa vārds ir MĀRTIŅŠ KAPICKIS, medicīnas doktors, Mikroķirurģijas centra vadītājs. Pirms dažām nedēļām par ieguldījumu Ukrainas karavīru ārstēšanā Ukrainas vēstnieks Latvijā viņam pasniedza pateicības rakstu. Mūsu saruna – par prioritātēm, dzīves kvalitāti un arī jēgu.
– Zinu, ka vakar jums bija smaga diena – tika operēts viens no ukraiņu karavīriem.
– Pirms diviem gadiem šis puisis cieta nopietnā apšaudē, tagad viņš pie mums ir jau trešo reizi – otrreiz uz operāciju, bet kopumā trešo, jo ir jāseko atveseļošanās procesam, aprūpes pēctecībai. Rekonstruktīvā jeb atjaunojošā ķirurģija lielākoties ir etapu ķirurģija. Kopā ar dakteri Uldi Krustiņu veicām komplicētu operāciju, kur bija darbs ar locītavām, saitēm un cīpslām. Svarīgi bija ne tikai palīdzēt pacientam iegūt papildu kustību, uzlabot funkciju, bet arī nesabojāt to, kas jau iepriekš izdarīts. Tādēļ šoreiz sarežģītākais bija veikt pareizo instrumentu un elektrības jaudas izvēli, ar ko mēs asinsvadus kausējam un audus griežam.
– Patlaban jūsu centrā ārstējas divi ukraiņu karavīri. Kā tas sākās?
– Pirms diviem gadiem ar mani sazinājās Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonda priekšsēde Jana Streļeca, kas pati arī ir ārste. Izstāstīja, ka ir smagi ievainoti karavīri, kam Ukrainā palīdzēt nespēj – viņiem ir izcili neiroķirurgi, taču nav tāda līmeņa mikroķirurgu. Jautāja, vai mēs nebūtu ar mieru palīdzēt. Teicu – jā, noteikti, tikai pirms tam vajadzētu redzēt pacientus, lai konsilijs varētu izvērtēt katru konkrētu gadījumu. Šādi konsiliji mūsu centrā notiek ik piektdienu. Mikroķirurgam ir ļoti svarīgi spēt jau iepriekš ieraudzīt paredzamo rezultātu. Puisis, ko pirms dažām dienām operēja mans kolēģis dakteris Tihonovs, ir viens no pirmajiem, ko sākām ārstēt. Viņa gadījums ir ļoti grūti prognozējams. Šis bija jau trešais etaps, tika veikta ļoti sarežģīta operācija, kas ilga sešas stundas. Paredzu, ka vēlāk sekos vēl viens etaps.
– Kas finansē kareivju ārstēšanu?
– Valsts uzņēmās apmaksāt divdesmit karavīru un Maidanā cietušo ārstēšanu vai rehabilitāciju Latvijā no 2014. gada februāra līdz 2015. gada maijam. Pacientus caur Stradiņa slimnīcu sadalīja atbilstoši profiliem, daži no viņiem nonāca pie mums. Jau teicu, ka mikroķirurģija ir vairāku etapu process, citādi pirmais ieguldījums būtu vienkārši izmests vējā. Kopš pagājušā gada visus izdevumus sedz Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonds. Un tā, manuprāt, ir labi un pariezi. Es neatbalstu valsts līdzekļu izmantošanu labdarības nolūkos, jo tā ir nodokļu maksātāju nauda. Labdarība ir tad, ja cilvēks pats labprātīgi ziedo savu laiku, darbu vai naudu. Mēs šos karavīrus operējam bez atlīdzības – tas ir mūsu, ārstu, ziedojums. Fonds apmaksā zāles, materiālus un tā sauktās gultas dienas, kā arī sedz izdevumus par izmeklējumiem, kas tiek veikti Austrumu slimnīcā.
– Zinu, ka jūs un jūsu kolēģi esat strādājuši arī brīvdienās un atvaļinājuma laikā.
– Tas ir veids, kā varam paust savu attieksmi pret cilvēkiem, kas guvuši nopietnus ievainojumus, aizsargājot savu tēvzemi.
– Kad Ukrainas vēstnieks jums nesen pasniedza pateicības rakstu, karavīri, kas piedalījās pasākumā, solīja neaizmirst Latviju un – ja vien būs vajadzīgs – nākt palīgā.
– Šie puiši zina patiesas brālības cenu. Protams, ikviena atzinība ir patīkama, taču uzreiz gribu piebilst, ka tā pienākas ne jau man vienam. Jā, esmu centra vadītājs, jā, lielāko daļu pacientu esmu ārstējis, taču es neesmu mākslinieks, kas vienatnē savā mansardā ģeniālu skulptūru izveidojis, mums ir komandas darbs, tāpēc es šo pateicību uztveru kā pateicību visam mūsu centram.
