Kas pienākas sievietei. Ingas Gailes romāna „Jaukumiņš” recenzija 4
Solvita Lapiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lai cik aizraujoši arī būtu vēsturiskie vai biogrāfiskie romāni, tomēr ir trakoti labi lasīt grāmatu, kura caur un cauri ieurbjas mūsdienās, turklāt runā labi sadzirdamā un skaudri izjūtamā sievietes balsī. Tieši tāds ir Ingas Gailes “Jaukumiņš”.
Jāpiekrīt Arvim Vigulam, kurš grāmatas anotācijā “Jaukumiņu” iztēlojas kā “Netflix” seriālu, no kura iespējams atrauties tikai tad, kad pēdējā sērija ir galā, bet varbūt ij tad ne, jo vēlreiz jānoskatās labākās epizodes.
Grāmatas varoņi un notikumi nudien piedienētu dzirkstošai situāciju komēdijai. Gandrīz četrdesmitgadniece Sarma, kurai ir divi bērni, turklāt jaunākais vēl zīdaiņa vecumā, radoša profesija un gandrīz šķirts vīrs, kuram acīmredzot visa kā ir bijis par daudz un kurš ir saticis, iespējams, vienkāršāku sievieti.
Šādā apstākļu sakritībā iemeslu pārpratumiem, jokiem, visvisādām situācijām un skaudrām pārdomām ir gana daudz. Par spīti tam, ka grāmatas teksts ir ļoti blīvs, tās lielākais trumpis ir šķietamais vieglums – tas vieglums, kad lielisks humors un pašironija ļauj atklāti runāt par visu uz pasaules (ieskaitot vardarbību), vienlaikus neieslīgstot sevis žēlošanā un pašdestrukcijā.
Galvenā varone cenšas noturēt līdzsvaru, apvienojot bērnus, rakstīšanu, sieviešu stendapu, saimniecības rūpes ar pēdējo mēģinājumu kaut kā saglābt jau būtībā beigušos laulību. Kā varam iedomāties, viegli tas nav, turklāt Sarmai pa vidu tam visam vēl jāpamanās sakasīt atlikušās pašapziņas drupačas, lai spētu godam funkcionēt dzīves trauksmainajā jūklī.
Romānu veido 52 nodaļas ar īsiem, precīziem un ļoti daudzsološiem nosaukumiem, piemēram, “Sarma un lācis”, “Sarma un apkaunojoša epizode”, “Sarma un kristīgā diskusija” vai “Sarma un vīrietis”.
Te nu redzams viss mūsdienu sievietes dzīves skaistums un izmisums – kā tikt galā ar sevi, bērniem, darbiem, rēķiniem, vecumu (trīsdesmit deviņi gan mūsdienās esot jaunie 20 vai cik tur gadi), resnumu, bailēm, mīlestības alkām un visu ko citu, kas dažādā intensitātē pielavās visnegaidītākajos brīžos. Ar Sarmu būs viegli identificēties ikvienai sievietei, ja vien viņas dzīve nenotiek absolūti sakārtoti, paredzami, laiski un krietni nodrošināti.
Par spīti tam, ka Sarma ir gana daudz sasniegusi un nepavisam nav pelēka pele bez viedokļa vai pašapziņas, viņa romāna gaitā bieži atgriežas pie kauna, bailēm un dusmām. Kauns, ka viena, ka šķīrusies, ka divi bērni katrs no sava tēva, ka māte laiku pa laikam ieskaita kontā naudu, ka mājās nav kārtības. Un bailes, ka mūžam būs jāpaliek vienai, ka nevarēs samaksāt rēķinus, ka neizpildīs apsolīto, ka bērniem ir slikta māte utt.
Un dusmas uz sevi, vīriešiem (kuri var aiziet, kad viņiem viss ir līdz kaklam, un neviens neuzdrošināsies to pārmest, jo ekssieva taču nav normāla) un nedaudz uz pasauli. Sarmai gan vīrs, gan māsa, gan citi laiku pa laikam pārmet, ka viņa ir pārlieku dusmīga un ar visu neapmierināta. Tas visu samaitājot – sievietei pienākas būt maigai un mīlīgai, varbūt tad viņu nepametīs un visādi atbalstīs. Interesanti, ka nereti talantīgas, rakstošas jaunas sievietes mēdz dēvēt par jaunajām, dusmīgajām meitenēm, bet jauniem rakstniekiem gan nekad nepiedēvē līdzīgus epitetus – viņi vienkārši ir jauni un talantīgi.
Pa vidu romānam pinas Jaukumiņš – huligāniskais Sarmas alter ego: “un kādā brīdī viņa jūt, ka neiet viena, ka kaut kas ir viņā vēl, kaut kas īpašs, kaitinošs, bet maigs. Kaut kas, kas viņu mudina: nepadodies, klausies, prasi sev to, kas tev pienākas. Man nekas nepienākas” (15. lpp.). Jaukumiņš ierodas negaidīti un pazūd, kad ienāk prātā, arī tad, kad Sarmai, iespējams, visvairāk vajadzīgs.
Jaukumiņš atbalsta, ironizē, uzdod nepatīkamus jautājumus un novēršas, kad Sarma iekuļas bezcerīgā dēkā ar nepiemērotu vīrieti. Jaukumiņš nav izprotams – nav skaidrs, vai viņš ir nešpetnais vai mīlīgais, viņš ir visāds, turklāt parādās un pazūd bez sistēmas un kārtības, iejūkot Sarmas daudzveidīgajā personībā. Ārkārtīgi interesanta romāna daļa ir zemsvītras piezīmes – to ir daudz un ar visdažādāko nozīmi.
Piezīmēs lasāmi gan lasītājam adresēti paskaidrojumi – vārdu, jēdzienu tulkojumi no svešvalodām, stāsti par kultūrfaktiem vai personībām –, gan ironiskas autores vai Jaukumiņa piezīmes, kas adresētas Sarmai, gan Sarmas pašai sev domātas piebildes. Tas ir tāds kā paralēlais stāsts, fonā dzirdama saruna, kuras klusā murdoņa tā kā mazliet traucē, jo mēdz izsist no vēstījuma plūduma, bet varbūt tieši tāds arī ir nolūks – izsist no plūduma un paskatīties no malas.
Romāns ir drosmīgs, bezkaunīgs, atklāts, personisks un ironisks – gluži kā stendapa uzstāšanās. Literatūra laiku pa laikam spēj paciest remdenumu, bet stendaps gan ne. Jo stendaps pats par sevi paģēr drosmi būt atklātam un ļaut par to smieties. Ja nebūsi pietiekami ass, nekas tevi neglābs no garlaikotas un vieglas neērtības sajūtas māktas publikas. Varbūt tāpēc gandrīz šķirtajam Sarmas vīram diez ko nepatīk viņas jaunā nodarbe – Sarma pelnot naudu no viņu (vīra un savām) ciešanām. Droši vien būtu ērtāk, ja Sarma ciestu klusējot un ar cieņu, tas visiem ļautu justies labāk, un neviens nenonāktu neveiklā situācijā.
“Jaukumiņš” nenoliedzami lasītājam liek visādi izprātoties par romāna autobiogrāfiskumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka dažas mūslaiku personas tiek sauktas vārdos, savukārt citu tēlu identitāte ir vienīgi nojaušama. Sajūtu neapšaubāmi pastiprina pēdējā nodaļa, kurā lasāmi laikam jau pašas Ingas Gailes (bet tikpat labi arī ne) dienasgrāmatas fragmenti. Šie autentiskie ieraksti savā ziņā apliecina un noliedz romāna autobiogrāfiskumu. Apliecina, jo turpina Sarmas stāstu, un noliedz, jo ir daudz mierīgāki un harmoniskāki. Lai būtu kā būdams ar to autobiogrāfiskumu – mēs tik un tā vienmēr lasām par sevi.
