“Kas pie vainas? Šoreiz tas nav ne Šlesers, ne lidmašīnu svītras debesīs…” Tirdziņā nopērkamais meža aveņu ievārījums izraisījis milzu ažiotāžu 231
Sociālajā tīklā “Facebook”, kāda sieviete vārdā Rūta padalījusies savās sajūtās par notikumu, kas viņā izraisīja lielas pārdomas par mums, par latviešiem. Stāsts ir par vienu meža aveņu ievārījuma burciņu un latviešu negatīvajiem komentāriem par to.
Pēc tam, kad Straupes tirdziņa “Facebook” lapā tika publicēta fotogrāfija, kurā redzamas meža aveņu ievārījuma burkas, komentētāji “metās tām virsū”, uzbrūkot tirgotājai ar apgalvojumiem, ka tās nav meža avenes, bet gan dārza, jo mežā šogad esot niecīga raža. Citi sprieda par aveņu kauliņu izmēru un uzsvēra, ka tik lieli esot vienīgi dārza avenēm. Vēl kāds izteica pieņēmumus, ka meža avenes noteikti neesot lasītas Latvijā.
Rūta savā “Facebook” profilā raksta:
“Vēroju, kā pēdējās dienas Straupes tirdziņa lapa saņem negatīvo komentāru gūzmu. Nē, tas nav troļļu cepiens par valstiskām lietām vai robottehnoloģiju uzbrukums.
Tas ir pusmūža “latviešu – parasto” uzbrukums.
Kas pie vainas? Šoreiz tas nav ne Šlesers, ne lidmašīnu svītras debesīs. Pie vainas ir burciņa meža aveņu ievārījuma.
Kāds ir apgalvojums? Ka meža aveņu ievārījumu mūsdienās nav iespējams pagatavot, jo Latvijā vairs neesot meža aveņu!
Tātad, tie, kas uz tirdziņu ir atveduši precīzi 3 meža aveņu ievārījuma burciņas, mānās, un tās esot mājas avenes ar garantiju.
Komentāri sākas ar pašpārliecinātiem apgalvojumiem – 100punkti, ka dārza avenes – un beidzas ar apvainojumiem un pat rupju apsaukāšanos. Pavērojot profilus – diemžēl šīs visas ir reālas personas. Vairums no Kurzemes un pat Liepājas, kas, ļoti iespējams, Straupes tirdziņā nekad nav bijuši un arī nenokļūs.
Vai šī ir pirmā reize? O, nē. Diemžēl ļoti bieži.
Tamdēļ, mīļie latvieši, parunāsim par attieksmi, kas sākas ar fakta konstatāciju un pāraug pašpārliecinātos apgalvojumos.
Kādi ir mūsdienu “latvieša – komentētāja” uzskati?
Ja man neizaug, tātad – Latvijā nevar izaudzēt!
Ja es neaudzēju – tātad Latvijā šito neviens neaudzē!
Ja es neesmu redzējis – tātad – tā nemaz nav!
Ja man nesanāk – tātad, to nemaz nevar izdarīt!
Ja sen neesmu redzējis – tātad nekā tāda mūsdienās vispār vairs nav!
Ja es nemāku – to nav iespējams izdarīt!
Šo sarakstu mēs noteikti varētu turpināt. Bet jautājums ir – cik tālu iesim? Un cik tālu vispār var aiziet?
Cik ilgi apkārt notiekošo vērosim ar ļauno aci, ik uz soļa saskatot mūžīgu krāpšanu un, ja tādas nav, cenšoties tādu pierādīt savām metodēm. Vai šādu uzskatu sekas sakņojas skaudībā un nenovīdībā? Vai tādi mēs patiesībā esam – latvieši?
Vai fakts, ka puse mūža nodzīvots, ļauj būt viennozīmīgi gudrākiem par citiem, un šo pārliecību nepelti pucēt vaļā arī soc. tīklos? (Varbūt sociālie tīkli ir kļuvuši par vietu, kur pusmūža ļautiņiem izlikt žulti, jo ikdienā vairs neviena nav apkārt, kas uzklausītu?) Un varbūt šādu komentētāju ignorēšana, kas ir pareizais solis, dod vien tiem lielāku pašapziņu un degsmi.
Es gribu ticēt, ka gan kā kopiena, gan kā tauta mēs varam ņemties prātā un tapt krietnāki. (Kurš ir panācis to, ka apkārt vairs neredzam neko labu?) Varbūt pamēģinām?”
Te arī paša Straupes tirdziņa ieraksts, kas dažos cilvēkos izraisīja milzu neticību un vēlmi izteikt negatīvus komentārus, par kuriem savās sajūtās dalījās Rūta.
