Kas pārvadās Latvijas zeltu? Karteļa vienošanās apdraud autobusu šoferu profesijas prestižu 40
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai izpildītu valsts pasūtījuma reisus reģionālajiem pasažieru autobusu pārvadājumiem saskaņā ar Autotransporta direkcijas (ATD) aprēķiniem nepieciešami 1114 šoferi.
Pārvadātāju sniegtā informācija liecina, ka tikai šajā pārvadājumu segmentā vien patlaban esot 90 vakances, savukārt nedēļas sākumā valsts mērogā ar slimības lapām, tātad darba nespējīgi, bijuši 212 reģionālo pārvadājumu autobusu vadītāji. Šonedēļ kopējais šoferu iztrūkums tikai vienā transporta pakalpojumu pozīcijā – vairāk par 300 speciālistiem.
Pēc aizvadītās vasaras skandāliem par regulāri atceltiem reisiem Ogres un Aizkraukles, kā arī citu novadu maršrutos situācija pagājušā gada izskaņā reģionālo pārvadājumu jomā valsts mērogā kopumā izskatījās stabilizēta.
Tomēr līdz ar gadu miju vecā kaite parādījās atkal – vai ik dienu dzirdam un lasām par atceltiem reisiem, šoferu trūkst, esošie slimo utt.
Plus vēl “kronis” visam – Konkurences padomes trešdienas paziņojums par trīs lielāko reģionālo pārvadātāju AS “Liepājas autobusu parks” (LAP), AS “Nordeka” un SIA “Latvijas sabiedriskais autobuss” (LSA) karteļa vienošanos ATD organizētajos iepirkumos un šiem uzņēmumiem, kas tagad ir arī lielākie reģionālo autobusu pārvadājumu pakalpojuma nodrošinātāji, piemēroto soda naudu 1,975 miljonu eiro apmērā (LAP 826 700 eiro, “Nordeka” 637 600 eiro un LSA 474 600 eiro).
Aizdomas par atsevišķu pārvadātāju vienošanos ATD vērienīgajā iepirkumā dažādās formās izskanējušas jau kopš 2019. gada, taču līdz šim tās bija apklusinātas ar aizbildināšanos, ka neslavu par lielajiem veiksminiekiem ceļ zaudētāji konkursā.
Tagad Konkurences padomes izplatītā informācija liecina, ka izmeklētāju rīcībā it kā ir pietiekami daudz pierādījumu (vienošanās gaita izsekota vairāku gadu garumā, konstatētas apmēram 20 tikšanās, kurās dažādās kombinācijās tikušies visi trīs sodīto uzņēmumu pārstāvji, lai saskaņotu un ATD iepirkumā iegūtu pakalpojuma sniegšanas tiesības maksimāli tuvu vienam pretendentam noteiktajai robežai – 15 miljoniem kilometru gadā utt.).
Tomēr atcerēsimies, ka arī tā sauktā būvnieku karteļa gadījumā tiesībsargi sabiedrību informēja par drošiem un “neapgāžamiem” faktiem.
Tagad izziņotā pārvadātāju karteļa gadījums ir līdzīgs – visi iesaistītie uzņēmumi, protams, vainu neatzīst un gatavojas tiesāties.
Katrā ziņā tā ir ilgtermiņa un nozares reputācijas problēma, kas tagadējo šoferu trūkumu nekādā veidā nerisina, bet gluži otrādi – padziļina.
Kā caur gaļasmašīnu!
Ja kādā nozarē akūti trūkst speciālistu, pēc loģikas viņi jāmeklē kaut vai ar uguni un jārada visi apstākļi komfortablam darbam. Vai tā ir? “Latvijas Avīze” aprunājās ar kuldīdznieku Ringoldu Nudienu, autobusa šoferi ar 23 gadu stāžu.
Ringolds jau 14 gadus strādā “Nordekā”, šobrīd brauc Pierīgas maršrutos. “Šobrīd darbs mums iet kā caur gaļasmašīnu – pietura aiz pieturas, cilvēku daudz, tā sakot – nekādas romantikas!” stāsta pieredzējušais šoferis, kurš, veicot darba pienākumus, ar autobusu izbraukājis visu Latviju, arī 90% no Eiropas kontinenta.
“Savā karjerā esmu piedzīvojis arī laikus, kad dienā vienā maršrutā turp un atpakaļ nobraucu vairāk par 400 kilometriem. Katram jau tas ir individuāli, bet man tad bija vieglāk – mazāk pieturu, skaisti skati aiz loga. Tagad autobusi ir labāki – jaunāki, taču darbs daudz grūtāks. Daudz iznāk strādāt arī virsstundas, jo šoferu trūkst, daudzi arī slimo,” saka Ringolds.
Latvijā autobusu vadītāju vidējais vecums esot 53 gadi.
Ringolds ir no tiem šoferiem, kuri šo statistiku pagaidām uzlabo – viņam līdz 50 vēl trīs gadi. Šo darbu savulaik lielā mērā izvēlējies tādēļ, ka arī viņa tēvs bijis autobusa šoferis. Tolaik tas šķitis arī prestižs – cilvēku pateicība, cieņa, un kuram tad negribas redzēt plašo pasauli? Pats ar autobusu sācis braukt 2000. gadā kādā Kuldīgas uzņēmumā, tagad jau ilgstoši “Nordekā”. Vai viss apmierina?
“Ja nebūtu virsstundu, uz rokas mēnesī saņemtu 850–900 eiro. Tā nav alga, ar ko tagad varam uzturēt mājsaimniecību un ģimeni. Turklāt lielāko daļu laika esmu projām no mājām. Uzņēmums apmaksā dienesta viesnīcu, taču nokļūšana uz mājām Kuldīgā jāsedz pašam.
Protams, ka esmu interesējies par darbu arī citur, tuvāk pie mājām. Taču Ventspils un Talsu pasažieru pārvadātājiem ATD konkursos nav veicies, tur darba nav. Savukārt uz “smagajiem” auto uzņēmumi pamatā maksā tikai minimālo plus komandējuma naudu, ja, piemēram, ar “fūrēm” braukā uz ārzemēm. Atliek saslimt, un tad ārstējies, iztiekot no minimālās algas,” rēķina šoferis.
Vai biežā kolēģu slimošana Ringoldam nešķiet aizdomīga, un kādēļ šim darbam nepiesakās gados jauni cilvēki? “Ja kādam ir pazīšanās pie ārstiem, iespējams, ka kāds no šoferiem to arī izmanto un vairāk “sēž uz zilās lapas” nekā brauc, jo darbs tiešām ir smags un ļoti atbildīgs, bet samaksa… Tas gan ir mans subjektīvais viedoklis, pats ar šādām lietām arī nenodarbojos.
Lai šo darbu izvēlētos arī jaunie, vispirms tam ir jāatjauno prestižs.
Zinu, ka citās valstīs Eiropā autobusa vadītāja kategorija ir visvairāk atalgotā. Tā vajadzētu būt arī pie mums, Latvijā. Jo ko tad mēs vedam? Pašu vērtīgāko – cilvēkus! Tas ir Latvijas zelts,” domā Ringolds Nudiens.
NVA mūžizglītībā – apmācība par brīvu
Interesējoties par to, cik pieprasīti šobrīd ir autobusu vadītāju apmācību kursi, “Latvijas Avīze” aprunājās arī ar vienu no to organizētājiem. Autoskolas “Krasts” pārstāvis Jānis Kronītis pastāstīja, ka interese tieši par šo profesiju pēdējā laikā ir mazinājusies – neskatoties pat uz to, ka kopš pagājušā gada nogales speciālas Nodarbinātības valsts aģentūras mūžizglītības programmas ietvaros autobusa vadīšanai nepieciešamo D kategoriju, piemēram, personām virs 50 gadiem iespējams iegūt bez maksas.
Autoskola “Krasts” mēnesī parasti organizējot vienu apmācību grupu 20–30 dalībnieku sastāvā, pieprasījums pēc D kategorijas apmācībām krītoties līdz ar katras grupas komplektēšanu. Prasības ir diezgan stingras, taču izpildāmas.
Ja pretendentam jau ir C kategorija, pie autobusa vadītāja tiesībām pusotra mēneša laikā varot tikt, pat nedaudz stiepjot gumiju.
D kategorijas pretendentam jābūt vismaz 24 gadus vecam. Šofera stāžs nav noteikts. Ja kandidāts neatbilst NVA mūžizglītības programmas kritērijiem, autobusa vadīšanas tiesību iegūšanas “prieks” nebūs no lētajiem. D kategoriju nevar iegūt, ja nav C kategorijas – šis komplekts izmaksās vairāk par 1300 eiro. D kategorija atsevišķi – ap 550 eiro. Plus vēl šoferu 95. koda iegūšana, medicīnas izziņa un pirmās palīdzības kursi.
Arī autoskolas pārstāvis uzskata – galvenais šķērslis atbildīgās profesijas izvēlei šobrīd ir tās zemais prestižs un tikai pēc tam atalgojums, jo tas mūsu valstī tāpat nav apmierinošs nevienā no nozarēm, kas iedzīvotājiem tieši klātienē sniedz tiem nepieciešamos pakalpojumus.
