Kas paradīzi pārvērš ellē jeb Antiseksuālisma uznāciens. Ko tas mums nozīmē? 7
Kārlis Franks, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Praktiski visās tajās valstīs, kuras pašas sevi iedomīgi dēvē par attīstītām, progresīvām un tamlīdzīgos pašslavinošos apzīmējumos, sabiedrība patlaban pilnā mērā piedzīvo totālu garīgo krīzi, kas jau sāk iezīmēt reālas deģenerēšanās pazīmes. Par vienu no tādām pazīmēm gluži droši var uzskatīt ne tikai uzbāzīgo homoseksuālisma propagandu, bet arī tā dēvēto vispārējo seksuālo recesiju: jaunā paaudze masveidā zaudē vispār jebkādu interesi par dabisku intīmo tuvību. Ko tas mums nozīmē?
Labais tikai par sliktu
Jaunākajos pētījumos noskaidrots, ka, piemēram, postošās visatļautības citadelē ASV vismaz 25% jauno amerikāņu vecumā no 18 līdz 29 gadiem aizvadītā gada laikā nav bijis neviena (!) dzimumkontakta.
Vēl skumjāka aina esot vērojama Japānā, kas jau tradicionāli ieņem pēdējo vietu saistībā ar seksuālo kontaktu daudzumu attiecībā pret vienu iedzīvotāju, turklāt noskaidrots, ka vismaz 45% no šīs valsts iedzīvotājiem, kuri nav izveidojuši paši savu ģimeni, joprojām ir nevainīgi.
Tostarp varētu taču likties, ka agresīvi pašiedomīgajam “zelta miljardam” nodrošināti visi apstākļi, lai varētu teju vai neierobežoti vairoties. Bet tā vietā katru gadu parādās aizvien biedējošāki dzimstības rādītāji, vienlaikus nežēlīgi intensīvi pieņemoties spēkā viendzimuma seksa propagandai, kā rezultātā Rietumu sabiedrībā jau izaugusi un faktiski sākusi dominēt savdabīga visu iespējamo paveidu dabīgo un mākslīgo “puspersonu” ideoloģijas atbalstītāju un pretēja viedokļa paudēju nesaudzīgu gānītāju un represētāju paaudze. Diemžēl tas pilnā mērā skāris arī Latviju, galvenokārt ienākot šeit kopā ar tiem jaunajiem ļaudīm, kurus cerīgie vecāki sūtījuši apgūt zinības ārvalstu skolās.
Tas viss risinājies neticami ātrā tempā un daudziem izskatās pārsteidzoši un dīvaini. Izņemot varbūt tikai to pašu amerikāņu etologu Džonu Kalhūnu, kurš jau aptuveni pirms pusgadsimta veica virkni neparastu eksperimentu ar grauzējiem, gūstot ne mazāk savdabīgus rezultātus.
Viens no viņa slavenākajiem eksperimentiem “Visums–25” skaidri norādīja uz to, par ko var pārvērsties pasaules cilvēku sabiedrība, ja tajā nodrošina visādi citādi bez jebkāda saturīga mērķa pastāvošā alkatīgā kapitālisma loloto labklājību jeb “paradīzes apstākļus”…
Vārdu sakot, Kalhūnu interesēja tas, kāda kļūs nākotnes cilvēku sabiedrība, ja attīstīsies vienīgā kapitālisma “reliģija”, proti, nemitīgs dzīves līmeņa jeb bezjēdzīgās patērniecības pieaugums, iztiekot bez karošanas un pastāvot iedzīvotāju kopskaita pieaugumam, kam, kā uzskatīja pētnieks, vajadzētu tiešā veidā nenovēršami izrietēt no aizvien komfortablākajiem dzīves apstākļiem.
Kalhūna interesi var arī ļoti labi saprast: tieši tajā laikā Eiropā, ASV un tostarp arī daudzās tā dēvētajās jaunattīstības valstīs pilnā sparā risinājās tas, ko tagad dēvē par “baby–boom” jeb pēckara paaudzes dzimstības rādītāju strauju pieaugumu.
Kalhūns savus eksperimentus sācis ar žurku novērošanu dabiskajā vidē. Tad viņš grauzējiem ierīkojis atsevišķos sektoros sadalītu poligonu, ko nodēvēja par “žurku paradīzi”. Šā poligona iemītnieki neizjuta nekādu barības un ūdens trūkumu, nebija ienaidnieku un vispār jebkādu citu apdraudējumu.
Neskatoties uz visu to, sasniedzot noteiktu kopējo skaitu, grauzēji sāka rīkoties aizvien agresīvāk, bieži vien pilnībā bez jebkāda iemesla uzbrūkot cits citam, un tostarp arī… vienkārši apēdot savus pēcnācējus.
Visspēcīgākie tēviņi pārliecinoši ierīkoja sev harēmus, vārgākos īpatņus vienkārši izdzenot vienotā bariņā poligona centrālajā daļā.
Pēc tā Kalhūns sāka savu galveno eksperimentu. Viņš ierīkoja “peļu paradīzi” – aploku, ko veidoja 256 nodalījumi, kas katrs varēja ietilpināt 15 peles. Tātad kopā bija 3840 īpatņu. Aplokā bija ierīkoti automātiskie barības un ūdens izsniedzēji, kā arī izvietoti būvmateriāli peļu migu jeb mitekļu veidošanai.
Tur arī uzturēja pastāvīgu komfortablu temperatūru, maksimāli ievēroja visus drošības noteikumus, galvenokārt tātad izslēdzot citu plēsoņu un infekciju uzrašanos, vismaz reizi nedēļā poligonu rūpīgi iztīrīja, aizvācot pilnībā visus atkritumus. Par peļu vispārējo veselības stāvokli rūpējās ne sliktāk kā elitārās sanatorijās.
Pārtikas un ūdens apgādes sistēma bija tik nevainojami pārdomāta, ka spētu nodrošināt kopumā 9500 īpatņu. Un bija arī atvēlēta pietiekami liela platība: problēmas ar pārapdzīvotību varētu rasties tikai tajā gadījumā, ja kolonijas iemītnieku daudzums pārsniegtu jau iepriekš minēto lielumu 3840. Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, var pateikt, ka līdz tam tā arī nenonāca – peļu populācija apstājās pie maksimālā īpatņu daudzuma 2200, pēc kā tas tikai samazinājās.
1968. gada vasarā poligonā ielaida četrus peļu pārus, kas nekavējoties sāka aktīvi vairoties. Ik pēc 55 dienām to populācija divkāršojās. Bet 315. dienā pieauguma temps palēninājās, bet tad, kad aplokā bija 620 iemītnieku, sāka veidoties gluži noteikta sociālā hierarhija. Vadību pārliecinoši pārņēma vecākie un spēcīgākie tēviņi, izvietojoties nodalījumos pa perimetru, savukārt jaunie bija spiesti drūzmēties centrā.
Parādījās arī īpaši izstumtie – tiem bija sakostas astes, redzami asinsizplūdumi, vietām izrauta spalva. Turklāt “izraidītajiem” varēja novērot izteiktas psihiskās novirzes: tie bija vai nu pārlieku pasīvi, vai, gluži otrādi, sevišķi agresīvi, mēģinot uzbrukt visiem pēc kārtas, kas vien patrāpās ceļā. Pietiekami strauji par normu bija kļuvušas homoseksuālas attiecības un kanibālisms.
To vērts uzsvērt tāpēc, ka kolonijā nebija ne mātīšu, ne barības trūkuma.
Starp citu – par mātītēm. Arī tās aizvien biežāk sāka izrādīt agresivitāti, turklāt tā mazliet paradoksālā kārtā bija vērsta ne tikai uz saviem pāridarītājiem, bet arī uz pēcnācējiem. Novēroti gadījumi, kad mātes nogalināja savus bērnus, paslēpās tālīnajos mitekļos un kopš tā brīža vispār atteicās pāroties. Rezultātā dzimstība kolonijā strauji samazinājās, vienlaikus krasi pieaugot mazuļu mirstības rādītājiem.
Viss kā pie cilvēkiem
Pēdējo sava eksperimenta stadiju Kalhūns nodēvēja par “nāves fāzi”. Viņš konstatēja jaunas tēviņu kategorijas rašanos, nodēvējot tos par “smukuļiem”. Tiem nebija brūču un rētu, bet vienlaikus nebija arī nekādas vēlmes cīnīties ne par mātītēm, ne teritoriju. Tie centās izvairīties no konfliktiem, absolūti nevēlējās vairoties un vispār jebkādā veidā līdzdarboties peļu kolonijas sabiedriskajā dzīvē, tā vietā augu dienu vienkārši tikai ēda, gulēja un cītīgi tīrīja savu apspalvojumu.
Pētnieki atlasīja dažus “smukuļus” un savrupās mātītes, kopā ievietojot izolētā nodalījumā. Tur bija ierīkoti ideāli apstākļi, kā tas bija pašā eksperimenta sākuma stadijā: nekādu ienaidnieku un ļoti daudz brīvas telpas.
Taču, par lielu pārsteigumu pētniekiem, šo peļu uzvedība absolūti nemainījās – tās joprojām atteicās pāroties, vispār abpusēji neizrādot nekādu interesi cita par citu.
Rezultātā visas šīs peles vienkārši nomira no vecuma, neatstājot pēcnācējus.
Taču vēl ir vērts atgriezties pie galvenā aploka. Saistībā ar augsto mazuļu mirstību un nelielo grūtniecības gadījumu daudzumu populācija strauji izmira. Un tas tā notika, arī neskatoties uz to, ka eksperimentā iesaistīto dzīvnieku vidējais dzīves ilgums izrādījās pat ievērojami lielāks, nekā tas ir brīvā dabā mītošajiem ciltsbrāļiem, kā arī joprojām nebija nekāda barības vai ūdens krājumu trūkuma.
Pēdējā šo peļu paaudzē jau dominēja faktiski tikai “smukuļi” un vientuļās mātītes. Kad 1972. gadā Kalhūns pabeidza eksperimentu, “peļu paradīzē” savu mūžu turpināja nodzīvot vairs tikai 122 īpatņi, kas jau sen bija pārauguši pēcnācēju pasaulē laišanai piemēroto vecumu. Tur tad arī varēja likt punktu: “civilizācijas” liktenis bija nolemts…
Eksperiments “Visums–25” (skaitlis 25 nozīmēja vienkārši kārtas numuru) Kalhūnam un viņa kolēģiem lika secināt krietni vien paradoksālo: dzīvošanas vides un apstākļu uzlabošana faktiski ne mazākā mērā negarantē populācijas uzplaukšanu.
Turklāt, sasniedzot noteiktu blīvumu un visu sociālo lomu aizpildījumu, sabiedrībā neizbēgami izveidojas vājāko un jaunāko izraidīto slānis, kuru kopējais daudzums turklāt nemitīgi pieaug.
Un viņiem raksturīga ļoti primitīva rīcība, kas galvenokārt sakoncentrēta pašiem uz sevi (ēst, gulēt, pārsvarā rūpēties tikai par savām vēlmēm un vajadzībām un ne par ko citu īpaši daudz neinteresēties), no kā sagrūst visas sociālās saiknes, populācija degradē un rezultātā neizbēgami vienkārši iet bojā.
Novērojot grauzējus, Kalhūns izdomāja un ieviesa apritē jaunu terminu – “uzvedības kloāka”. Tas apzīmē pakāpenisku pāreju uz destruktīvu dzīvesveidu pārapdzīvotības apstākļos. Un vēl bez tā Kalhūns ieviesa arī jēdzienu “divas nāves”. Pirmā ir “gara nāve” – tā iestājas, atsakoties no sociālajām saitēm un pietiekami sarežģītas uzvedības, kad viss noreducējas tikai uz savu personīgo fizioloģisko vajadzību apmierināšanu. Otrā ir fiziskā nāve – un tā pirmās jeb “gara nāves” apstākļos absolūti neizbēgamā kārtā iestājas ļoti neilgā laika posmā…
Domājot par peļu kastas “smukuļi” izveidošanos, Kalhūns katrā ziņā nespēja pretoties vilinājumam šo situāciju salīdzināt ar cilvēku. Evolūcija cilvēku piespiedusi attīstīties nepārtraukta spiediena, stresa un cīņas apstākļos, un tā ir viņa psihes galvenā iezīme. Taču civilizācija un tehnoloģiskais progress pakāpeniski atbrīvo vīriešus no nepieciešamības nepārtraukti cīnīties par izdzīvošanu, pārvarēt grūtības un neskaitāmos likteņa izaicinājumus.
Rezultātā viņi – vismaz Rietumu sabiedrībā – kļuvuši infantili, spējīgi sakarīgi veikt tikai rutinētas darbības, un viņus galvenajā “dzīves arēnā” pārliecinoši jau nomainījuši “smukuļu” pūļi.
Nemotivējami agresijas uzliesmojumi pusaudžu vidē (amerikāņu skolām raksturīgā šaudīšanās vai nemotivējamas pusaudžu pašnāvības citās “labklājības” valstīs), aizvien masveidīgāka tādu pāru parādīšanās sabiedrībā, kas pilnībā apzināti atsakās no bērnu radīšanas, un katastrofāli pieaugošā uzmācīgā homoseksuālisma propaganda – tas viss esot skaidri un nepārprotami “nolasāms” Kalhūna eksperimentā, kas veikts pirms pusgadsimta.
Protams, gan pašu eksperimentu, gan tajā gūtos secinājumus pakļāva arī nesaudzīgai kritikai. Pirmkārt, “peļu paradīzes” teritorija tomēr bijusi pilnībā ierobežota, kā dēļ eksperimentā iesaistītajiem nav bijusi brīvība šā vārda pilnā izpratnē.
Otrkārt, dažādas bioloģiskās sugas analoģiskos apstākļos var uzvesties atšķirīgi: skudrām, bitēm vai kailajiem zemesracējiem tāda grupēšanās ne nieka netraucējot. Treškārt – cilvēki nekādā gadījumā tomēr nav peles, un nepārtraukta vairošanās viņiem nemaz neesot galvenais pastāvēšanas mērķis.
Un, visbeidzot, krasā atšķirībā no pelēm vai kailajiem zemesracējiem cilvēkiem tomēr dots saprāts, un tas katrā ziņā palīdzot analizēt notiekošo, lai varētu laikus atjēgties un novērst visas kļūdas, un izvairīties no prognozētajām nelāgajām beigām. Tas laikam tad arī patiešām ir pēdējais, uz ko vēl varētu cerēt.
Tiesa, var tikai piebilst, ka ar to saprātu tā vien ir, kā ir – izskatās, tas arī tomēr visiem nav dots gluži vienāds ne apjomā, ne saturā…
Papildus par antiseksuālismu
Antiseksuālisms ir termins, kas apzīmē seksuālo antagonismu, jebkādu seksuālo izpausmju nepieņemšanu, absolūtu atteikšanos no seksa un šādu uzskatu nesamierināmu propagandu. Vēl ir spēkā arī jēdziens “aseksuālisms”, un šie divi jēdzieni apzīmē atšķirīgas parādības.
Antiseksuālisms pazīstams faktiski jau kopš viduslaikiem, kad to sludināja noteikti reliģiskie virzieni.
Par vienu no antiseksuālisma izpausmes formām var uzskatīt sektantisko celibātu.
Tostarp kopumā arī viduslaikos kristiešu baznīcas attieksme pret seksu nebija gluži viennozīmīga. No vienas puses, it kā slavēja atteikšanos no miesas kārībām un nevainību, uzskatot, ka antiseksuālisms ir ceļš uz kristiešu ticībai pakļauto ļaužu pestīšanu un iespēja izvairīties no grēkošanas sava Dieva priekšā. No otras puses, baznīca tā īsti nekad nav nosodījusi orģijas un prostitūciju (iespējams, tāpēc, ka šīs lietas kaut kā pārlieku cieši saistītas ar kristiešu galvenā personāža mātes šaubīgo dzīvesveidu, un personāžs, kā zināms, savu māti šajā aspektā nenosodīja…).
Izteikti antiseksuāla līnija vērojama arī daudzu ievērojamu literātu darbos. Piemēram, Ļevs Tolstojs pietiekami nepārprotami pret seksu kā tādu izteicies savā sacerējumā “Velns”, un lielā mērā ar viņu pietiekami solidāri bijuši arī Staņislavs Lems, Džons Breins, Džordžs Orvels un daudzi citi.
Tostarp mūsdienu izpausmes formās antiseksuālismam nav nekā kopīga ar reliģiskajiem māņiem un aizspriedumiem. Mūsdienu masu antiseksuālā kustība radusies un noformējusies visu moderno netiklību, izvirtību un pārmērību citadelē ASV, kur seksa pretinieki sāka apvienoties grupās, turklāt nolūkā aktīvi palīdzēt ikvienam, kurš vēlas atbrīvoties no “seksuālās verdzības”. Japānā lielā cieņā ir laulības, kas neparedz nekādus miesiskos kontaktus visas dzīves laikā.
Kopumā var formulēt, ka antiseksuālisti ir seksuālo attiecību nīdēji, kas pilnībā apzināti atsakās no seksa, atklāti un pārsvarā bravūrīgi to propagandējot publiski.
Tostarp antiseksuālisti, līdzīgi homoseksuālistiem, savu pozīciju krasi nostāda pāri sabiedrībai, uzskatot, ka viņu pozīcija ir morāli pārāka. Parasti kā galvenos argumentus min šādas pozīcijas:
✔ sekss ir visu pasaules problēmu avots,
✔ dzimumtieksme ir paranoidāli patoloģisks atkarības paveids līdzīgi narkomānijai, alkoholismam, azartspēļu atkarībai un tamlīdzīgi,
✔ sekss ir netīrs nelāgais ieradums, dvēseli sagraujoša nepārvarama kaislība,
✔ seksuālie kontakti provocē daudzu slimību, galvenokārt venerisko, un dažu vēža formu attīstību,
✔ saistībā ar seksu veic ļoti daudz smagu noziegumu,
✔ seksam izšķērdēto laiku iespējams veltīt arī ievērojami lietderīgāk.
Tostarp nevajadzētu jaukt antiseksuālismu ar aseksuālismu. Raugi, aseksuālisti vienkārši vispār nejūt nekādas seksuālās tieksmes, savukārt antiseksuālisti tās apzināti mēģina apspiest, to pamatojot nevis ar fiziskiem, bet gan morāliem aspektiem. Dažkārt aseksuālisti kļūst par antiseksuālistiem, lai gan vienlaikus praktiski visiem seksa antagonistiem nav nekādu būtisku problēmu ar dzimumtieksmi, erekciju un frigiditāti.
Zināms, ka lielākā daļa antiseksuālistu ir jauni cilvēki, studenti un augstāko mācību iestāžu absolventi. Viņu vidū ir nevainīgie, kuri nekad nav nodarbojušies ar seksu, un ir arī tādi, kuri atteikušies no “netīrajām miesas kārībām, iekāres un izvirtības” par labu “augstākai morālajai pārliecībai”.
Viņi nenoraida saprātīgu laulības savienību, atsevišķos gadījumos pat pieļaujot stāšanos dzimumattiecībās, bet tikai un vienīgi dzimtas turpināšanas nolūkā, t. i., tikai vienu vai vēl dažas reizes, ne vairāk. Lai gan vairākums tomēr līdzīgi homoseksuālistiem mēģina pieprasīt tiesības pārņemt citu cilvēku radītus bērnus vai arī aizvien plašāk pielietot mākslīgās apaugļošanas un dažādas citas surogātiskās procedūras.
Antiseksuālistu galvenais lozungs ir uzskats par to, ka miesiskās kārības kaitē garīgajai izaugsmei, vienmēr neizbēgami sarežģī savstarpējās attiecības, tām principā vispār nav nekādas jēgas un vērtējamas tikai kā zemisks netikums. Viņi seksualitāti dēvē par primitīvu instinktu izpausmi, uzsverot, ka cilvēkam tomēr piemītot ievērojami augstāks, cēlāks mērķis.
Antiseksuālisti uzskata, ka atteikšanās no seksa ļoti labvēlīgi ietekmē viņu dzīvi, jo tādējādi ļaujot ieekonomēt gan laiku, gan naudu, gan arī savus fiziskos un morālos spēkus. Jebkāda seksualitātes izpausme viņiem ir kaut kas netīrs un apkaunojošs, tāds, kas neizbēgami rada daudz dažādu kompleksu, biklumu un atkarību. Tos cilvēkus, kuri regulāri nodarbojas ar seksu, viņi dēvē par morāli vārgiem seksofīliem, kuru dzīve pakļauta apkaunojošam bara instinktam.
Vienlaikus pastāv arī vairākas atsevišķas antiseksuālistu subkultūras, no kurām viena ir tā dēvētā child–free jeb bezbērnu ideoloģija, kas paredz atteikšanos no bērniem un jebkādu pēcnācēju radīšanas. Šīs subkultūras pārstāvji ne gluži visi ir arī absolūti antiseksuālisti, lai gan atzīst, ka dzimumaktu un bērnu dzemdēšanas procesu uzlūko maksimāli lielā netīksmē.
Mūsdienu mediķi pauduši, ka lielākajai daļai antiseksuālistu nav novērojamas psiholoģiskas slimības vai novirzes, kuras šajā gadījumā varētu uzskatīt par parādības pamata iemeslu.
Visdrīzāk, tas tomēr ir viens no izvirtīgas ideoloģijas paveidiem – lai arī paši antiseksuālisti to, gluži otrādi, uzskata par vienīgo pareizo stāju šajā dzīvē un šajā pasaulē. Lai gan vispār nevarot pilnībā pārliecināti apgalvot, ka attiecīgās subkultūras atbalstītājiem nepiemīt nekādas psihiskās novirzes, jo praktiski neviens no viņiem jau nevēršoties pie speciālistiem pēc palīdzības, galvenokārt uzskatīdams, ka rīkojas nešaubīgi pareizi
. Daudzi speciālisti pauduši, ka, iespējams, šādas ideoloģijas atbalstīšanas pamatā tomēr ir nelāga seksuālā pieredze, vardarbība, ar to visu saistīta psiholoģiska trauma vai pārdzīvots spēcīgs stress, kas daudzos gadījumos tomēr varētu liecināt par antiseksuālismu kā psihiska rakstura traucējumiem. Tieši tāpat vēstīts, ka sabiedrība gan jau ir pietiekami labi apzinājusies, ka realitātē pastāv šāda antiseksuālisma problēma, taču pagaidām tā praktiski nemaz nav pētīta.
