Virtuālās realitātes ievazāšana brauciena pasaulē ir ne vien lieka, bet arī bīstama 1
“Gada auto” balsojums vēl nav sācies. Tādēļ šeit nevis par konkrētiem titula pretendentiem, bet par dažām modernās autobūves tendencēm, kuras ne tikai priecē, bet mazliet baida. Konkurence elementāru gaitas īpašību, vadāmības, dinamikas utt. jomā, šķiet, kļuvusi bezjēdzīga. Visi – pat mazākie un lētākie – brauc pietiekami labi. Ja vērtējam auto kā pārvietošanās līdzekli.
Konkurences smaguma centrs tiek pārnests uz citām jomām. Uz dizainu. Un notiek spēkošanās lielu, dārgu, nepraktisku riteņu disku frontē. Automobiļi tiek iluminēti kā Ziemassvētku eglītes diožu virknēm, kas, protams, ir skaistas. Bet atkal jāsaka – dārgas. Vai vajadzīgas? Vai nepieciešamas?
“Smukums” aizēno praktiskumu. Lūk, šis krosovers ir izcili moderns. Neliels, bet izskatās dūšīgs. Modīgs. Prestižs. Forši. Bet kāpēc neviens smukuma dizainers nav pamēģinājis braucot atvērt kādu no sānu logiem? Vēja blarkšķis ir vienkārši pretīgs. Kam šādi logi domāti? Lai apstājies tos atvērtu un muļķīgi pasaulei smaidītu?
Dusmīgi sanāca. Piedodiet vecam īgņam. Bet “pilnveidojumu” ar mazu praktisku lietderību, manuprāt, tiešām ir par daudz. Sevišķi tā sauktajā multimediju jomā. Skārienjutīgo ekrānu lielums un košums ir tik uzmācīgs, ka – gribi negribi – novērš tavu uzmanību no ceļa. Lietošana – nez vai satiksmē vienkāršāka un drošāka par ierasto podziņu nospiešanu.
Te piemērs no testa brauciena. Maiņas punktā Sējas ciemā man vidēji dārga premiumklases limuzīna atslēgas atdeva Juris K. Cilvēks ar akadēmisku izglītību tehnikas jomā. “Foršs!” teica Juris, “tikai to nolāpīto stūres un sēdekļa apsildi tā arī izslēgt nemācēju (40 min brauciena laikā!). Izcepties var…”
Tad nu nākamajā ceļa posmā koncentrējos uz šo problēmu. Trīspakāpju bakstīšanas algoritmu galu galā atklāju. Bet galēji stulbi Murjāņos uzrāvos uz fotoradaru. Paldies modernajām tehnoloģijām!
Šo sistēmu apgūšana prasa laiku un datorprasmes virs vidējā līmeņa. Vienu no pretendentiem (un sevi) trīs stundas spīdzināju aukstā garāžā, līdz sapratu, ka divas šī auto sistēmas, kas savienojas ar manu tālruni, savā starpā konfliktē, izvēlējos vienu, manuprāt, ērtāko un pilnīgi pietiekamo. Un beigu beigās sapratu, ka tā nu ļoti līdzinās mana astoņus gadus vecā auto brīvroku “zilzobam”… Krietni lētākam, ar 10 reizes mazāku, bet pilnīgi labi salasāmu displeju. Un sēdekļu apsildi savējā arī izslēdzu un ieslēdzu neskatoties – ar vienu knikšķi konsolē starp sēdekļiem…
Pirmās testu dienas vakarā bija seminārs ar dīleru pārstāvju uzrunām. Meitene no tās firmas, kuras sēdeklis Juri gandrīz izcepa, skaitīja mārketinga mācībās labi iemācītu dzejolīti par to, kā modernam auto jāprot komunicēt ar braucēju. Es (ne jau vientuļš) klusītēm smīkņāju. Piedodiet – kārtīgam auto ir nevis “jākomunicē”, bet jābrauc, kad aizdedzi ieslēdzu, un jāapstājas, kad bremzēju, utt. Visa nepieciešamā komunikācija ir neaizsprādzētas siksnas signāls, degvielas rezerves līmeņa spuldzītes iedegšanās, brīdinājums “oil low” sliktākajā gadījumā… Pārējais ir nepieciešamās uzmanības novēršana no ceļa. Lieka un bīstama virtuālās realitātes ievazāšana brauciena pasaulē. It kā nepietiktu, ka pie ģimenes pusdienu galda trīs no sešiem “klātesošajiem” ekrānos baksta…
Man nepatīk, ka auto tiek pārvērsts ofisā, koncertzālē, kinoteātrī uz riteņiem. Piebāzts ar skārienjutīgām “fīčām”, bet ērta kabatiņa, kurā saulesbrilles glabāt, ir tikai vienam no desmit. “Bose” mediju un salona iluminācijas centrs, kurš iebūvēts vienā no gada titula pretendentiem (nebūt ne premiumkategorijas), protams, ir foršs. Bet šķiet galīgi nevietā, ja vien nevēlies automobilī dzīvot, nevis tikai dažas stundas dienā pavadīt. Un piemaksāt par to tūkstošus trīs pie nepieciešamās ērta pārvietošanās līdzekļa pamatvērtības ir neprāts. Neprāts, uz kuru modernā autobūve tevi neatlaidīgi vilina. Neļaujies!!! Ņem tikai nepieciešamo.
