Brutāli iznīcinātie Latvijas interjeri 0
Ā. Alunāna memoriālajā muzejā Jelgavā līdz 28. februārim apskatāma Dzintrai un Andrejam Zvejniekiem veltīta izstāde “Ainavas un ziedi”.
Kad iznāk padomāt par interjeristu daiļradi un to, kas ar laiku paliek pāri no paveiktā, krūtīs iesēžas skumjas. Līdzko mainās telpu īpašnieki vai to funkcijas, jo sevišķi, kad 90. gados Latvija atguva valstisko neatkarību un līdz ar to mainījās izpratne par skaisto un noderīgo jaunajai valstij, daudzi interjeri tika brutāli iznīcināti un to vietā ne vienmēr radās kaut kas paliekošs.
Tā tas notika ar neskaitāmu mākslinieku veikumu – viņi ir cīnījušies, sevi plosījuši, bet palikušas tikai atmiņas. Labi, ja autori bijuši tik gudri un fiksējuši radīto fotogrāfijās. Taču ne vienmēr mākslinieks varējis sevi izteikt arī zīmējumos, gleznās, grāmatu ilustrācijās. Bet ja ne? Kas paliek pāri?
Laiks nav saudzējis padarīto
Tā lielā mērā noticis ar Jelgavas mākslinieku interjeristu Dzintras (1939–2002) un Andreja (1939–2018) Zvejnieku darbu – abiem viņiem šī gada pirmajos trīs mēnešos būtu svinama 80 gadu jubileja, un meitas Ieva un Anete un mazbērni ar mazmeitu Martu priekšgalā sadomājuši un sarūpējuši vecākiem un vecvecākiem veltītu izstādi “Ainavas un ziedi” Ā. Alunāna memoriālajā muzejā Jelgavā.
Kā daudzi mākslinieki, arī viņi strādāja kombinātā “Māksla”, kas pieņēma pasūtījumus un deva māksliniekiem uzdevumus, kā rezultātā dažkārt tapa izcili interjeri, sienu gleznojumi, vitrāžas un mozaīkas sabiedriskās telpās kā Latvijā, tā tālu aiz tās robežām.
Dzintra Zvejniece, tikko beigusi Mākslas akadēmiju (Dzintra to absolvēja 1966., Andrejs – 1969. gadā), piemēram, 1964. gadā veidoja tērpu ekspozīciju LPSR Tautsaimniecības sasniegumu izstādē Mežaparkā, kopā ar vīru viņa darināja interjerus, kuros bieži ietilpa arīdzan sienas gleznojumi.
Piemēram, kādreiz tik populārajā Rīgas restorānā “Ščecina” un Jelgavas restorānā “Jelgava” (abi – 1971), Petropavlovskas Krievu drāmas teātrī Kazahstānā (1972), Dobeles poliklīnikā(1974), Jelgavas rajona kultūras namā (1979–1980), LLU Lauku inženieru fakultātē Jelgavā (1983).
20. gs. 70. gados sadarbībā ar Dobeles rūpnīcu “Spodrība” abi mākslinieki izstrādāja administratīvā korpusa interjera projektu, fasāžu krāsojumu visām ēkām, uzskatāmās aģitācijas ģenerālplānojumu un arīdzan uzņēmuma logo. Diemžēl lielu daļu šo interjeru un sienas gleznojumu laiks nav saudzējis un tos pārmaiņu vēji aiznesuši nebūtībā.
Turpretim Andreja Zvejnieka trīs sienu gleznojumi Jelgavas Valsts ģimnāzijā (1985) patlaban tiek restaurēti un pēc ēkas rekonstrukcijas rudens pusē atkal ik dienu priecēs skolēnus un skolotājus.
Mākslinieka daiļrades augstākais punkts ir Krišjāņa Barona zāle Jelgavas pilsētas bibliotēkā (1986), ko 2017. gadā pilsēta restaurēja. Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejas zīmē tapusī telpa tāda ir vienīgā visā Latvijā.
Kompozīcijas centrā, kas aptver divas zāles sienas, iegleznots Krišjānis Barons ozola pavēnī, ap kuru kārtotas astoņas dzīves ainas – no piedzimšanas līdz aizvešanai smilšu kalniņā – un divas klusās dabas, kas rāda divus galvenos latviešu svētkus – Līgo un Ziemassvētkus. Tolaik radīt tik nacionālu sienas gleznojumu bija liela uzdrošināšanās gan pasūtītājiem, gan pašam autoram.
Izstāde vaļaspriekam
Turpretī izstādē uzmanība pievērsta, var teikt, abu mākslinieku vaļaspriekam. Gleznot viņi varēja tikai plenēros un citos pavaļas brīžos, kad bija radusies nepieciešamība atbrīvoties no pasūtījumu darbos vai sabiedriskajās aktivitātēs iemantotā stresa.
Dzintrai Zvejniecei tuvākā tehnika bija akvarelis. To viņa lieliski pārvaldīja, radot krāsziedā harmoniskas, jūtīgi saskaņotas klusās dabas ar ziediem un vienkāršas ainavas.
Andrejs Zvejnieks deva priekšroku eļļas glezniecībai, visbiežāk – Zemgales ainavai, kas atainota tādā brīdī, kad dienā valda pelēcīgi toņi un tie kļūst pieklusināti rāmi, izceļot mieru dabā un rāmu laika plūdumu. Ikdienišķais jubilāra gleznās iegūst mūžīguma pieskaņu, bet pašas gleznas ir teju monumentālas.
Izstādi papildina arhīvu materiāli un fotogrāfijas, kā arī Ludmilas Grīnbergas 1984. gadā gleznotie Dzintras un Andreja Zvejnieku portreti. Kas paliek pāri no cilvēku dzīves pēc aizsoļošanas mūžības laukos? Atmiņas un muzejos un privātkolekcijās paglābtie darbi.
