Dmitrija Agejeva foto. Foto no kulturologia.ru

Vecākiem ir pienākums lasīt sociālajos tīklos savu bērnu lapas. Izmanto citu vārdu, piereģistrējies un uzaicini bērnu draugos. Daudz jauna uzzināsi, patiešām. Tikai, ja esi gudrs vecāks, tu neizmantosi šo informāciju tādā veidā: “Es visu zinu, labāk nomazgā traukus, pirms… (iespējamie varianti).” Tu vienkārši zināsi un izdarīsi secinājumus. Un rīkosies kompetenti. Un tiem, kas aizstāv bērnu tiesības uz korespondences privātumu, teikšu, ka tas ir karš ar labajiem tēvočiem, bet karā visi līdzekļi ir labi. 0


Ja tu kaut reizi publiskā attiecību skaidrošanā nenostāsies bērna pusē, zaudēsi viņa uzticēšanos. Uz visiem laikiem. Un viņš nenāks pēc palīdzības, kad tā būs nepieciešama. Viņam nav taisnība? Gadās un bieži. Un tad saki skolotājai, kura bar bērnu tavā klātbūtnē: “Paldies par informāciju, uz redzēšanos.” Un mājās, esot prom no citiem, centies saprast – kāpēc?!

Reklāma
Reklāma
“Izārdīs Latviju pa vīlēm!” Soctīklotāji “izceļ saulītē” vecu premjeres ierakstu soctīklos, kas izsauc viedokļu vētru
7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā
“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz
Lasīt citas ziņas

Es nerunāju par visatļautību. Es runāju par to, ka pietrūkst uzmanības. Uzmanības nekad nav pārāk daudz. Pārmērīga aizbildnība – gadās. Vēlme dzīvot bērna dzīvi – ir. Vēlme izdresēt – ir. Bet uzmanības par daudz nav! Nejauciet uzmanību un verdzību. Bērnam jāsajūt, ka viņu mīl jebkādu.

Vēl piemērs no dzīves. Zvana vecmāmiņa, kura no dzimšanas audzina mazmeitu. Histērijā: “Viņa atsakās būt meitene! Viņa kliedz, ka viendzimuma mīlestībai un sieviešu laulībām ir tiesības pastāvēt!!!” Es uzreiz sapratu. Meitene cenšas pārliecināties, ka viņa vecmāmiņai ir vajadzīga jebkāda. Izlēmām: vecmāmiņa vakarā mierīgi saka, ka viņa apdomājusies un sapratusi – ja meitene vēlas būt zēns, viņas sāks krāt naudu operācijai. Vairāk pie šīs tēmas meitene neatgriezās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Cilvēks aiziet no dzīves, ja pārstāj sajust un saprast tās vērtību – nevis dzīves kopumā, bet savas dzīves. Pārstāj saprast, ka viņš ir vajadzīgs. Pat tad, ja viņš atstāts uz otru gadu. Pat ja viņš nozadzis veikalā šokolādīti. Pat ja viņš neiestājās augstskolā. Pat tad, ja viņš nemazgā aiz sevis traukus. Joprojām ir vajadzīgs.

Par visu, kas notiek ar mūsu bērniem, esam atbildīgi mēs – vecāki. Un neviens cits.”

Avots: vospitaj.com

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.