Kas padara bērnību grūtu un kāpēc bērni pašnāvības biežāk veic vakarā 0
“…Bija aina par bērnu pašnāvībām. Mēs nopietni pētījām tēmu. Lasījām zīmītes, kuras atstāja bērni. Mēs runājām ar tiem, kas tika izglābti. Neviens no viņiem negatavojās pa īstam šķirties no dzīves. Pēc to laiku statistikas, vairums pašnāvību notika laikā no pulksten 18 līdz 19. Bērni zināja, ka kuru katru brīdi vecāki pārnāks no darba. Domāja, ka mamma un tētis paspēs laikā un pie viena sapratīs, ka tālāk tā dzīvot nevar, ” šādas bija Marinas Solotovas atziņas par bērnu pašnāvībām. Viņai ir pieredze darbā ar jauniešiem no 1980. gada. Tāpēc viņai ir ko teikt par mūsu bērniem – gan par tiem, kas jau sen nav bērni, gan tiem, kas vēl ir tajā vecumā, ko mēdz dēvēt par “grūto”.
Tālajos astoņdesmitajos gados viņa ar bērniem spēlēja izrādi “Grūtā bērnība”. Scenāriju rakstīja paši. Runāja par skolu, ģimeni, nelaimīgu mīlestību – par visu, kas padara bērnību grūtu. To pašu scenāriju varētu paņemt un uzvest mūsdienās. Nekas nav mainījies, izņemot sociālo tīklu esamību. Bet pats galvenais ir palicis. Marina turpina: “Bija aina par bērnu pašnāvībām. Mēs nopietni pētījām tēmu. Lasījām zīmītes, kuras atstāja bērni. Mēs runājām ar tiem, kas tika izglābti. Neviens no viņiem negatavojās pa īstam šķirties no dzīves. Pēc to laiku statistikas, vairums pašnāvību notika laikā no pulksten 18 līdz 19. Bērni zināja, ka kuru katru brīdi vecāki pārnāks no darba. Domāja, ka mamma un tētis paspēs laikā un pie viena sapratīs, ka tālāk tā dzīvot nevar.
Mēs lasījām šīs zīmītes no skatuves. Un sapratām vienu ļoti vienkāršu banalitāti. Mēs pabeidzām šo izrādi ar vārdiem: “Ja mēs nosauktu patieso pašnāvības iemeslu, tas skanētu apmēram tā – Man pietrūka mīlestības. Mīliet mūs dzīvus.”
Nekas nav mainījies. NEKAS.
Es pavaicāju septiņiem bērniem, ko viņi darītu, ja varētu izvēlēties – visu dienu pavadīt sociālajos tīklos vai pavadīt šo laiku ar vecākiem. Visi atbildēja, ka dotu priekšroku laikam ar vecākiem. Tiesa, ar piebildi – atkarīgs no tā, ko mēs kopā darītu.
Viņi vēlas pastaigāties ar mums pa parku. Lasīt skaļi grāmatas. Spēlēt “Monopolu”. Gatavot īpašas vakariņas. Skatīties kopā filmu. Taisīt mājas video. Klausīties repu. Runāt par mīlestību un kaut simto reizi klausīties stāstu, kā mamma un tētis iepazinās. Viņi nevēlas atskaitīties par atzīmēm skolā!!!
Tagad tiem, kas uzskata, ka bērnus – pašnāvniekus par maz pēra. Mani bērni teica: “Tad tas būtu noticis vēl agrāk”.
Man ir daudz stāstu no dzīves, ar kuriem varu padalīties. Piemēram, zēns, kurš visu pagājušo gadu stāstīja par īstu traģēdiju ģimenē – pastāvīgiem vecāku konfliktiem. Viņi strīdējās katru dienu. Skaļi. Mamma pat uz mēnesi bija devusies prom. Un aprīlī māte man piezvanīja un teica, ka nākamajā mēnesī zēns uz nodarbībām pie manis nenāks, jo viņam ir „3” ģeometrijā. Es neizturēju. Pateicu mātei, ka viņa grib atņemt bērnam vienīgo vietu, kurā viņam ir interesanti un kurā viņu sadzird. Ka ir grūti mācīties ģeometriju, kad aiz sienas divi vienlīdz mīļi cilvēki kliedz viens uz otru rupjības. Teicu, lai nenāk, ja mūsu nodarbību vietā viņš ar tēvu ietu uz sporta zāli. Un daudz ko vēl teicu. Māte sadzirdēja, paldies Dievam.
Jā, arī mēs redzējām vecākus pusstundu dienā. Bet mums nebija interneta, kas dod receptes. Mūsu bērniem ir. Un kamēr mūsu bērni vairāk nepieciešami internetam nekā mums, internets būs stiprāks. Kādam onkulim no sociālā tīkla, kurš uzsācis sarunu ar bērnu, ir vienalga, kāda viņam atzīme. Viņam ir pietiekami daudz laika, lai runātu ar bērnu tā, ka viņš ir pārliecināts – mani saprot. Jo, kamēr mēs šausmināmies par šo tēvoci Feisbukā vai kur citur un gribam viņu saukt pie tiesas, jau cits onkulis tur reģistrējas un sāk draudzēties ar mūsu bērniem. Atslēgvārds – draudzēties.
Bērniem tik tiešām pietrūkst mīlestības. Un komunikācijas. Ne par skolu – viņiem vispār nepatīk par to runāt. Tāpēc, ka ir pārliecināti – vecākus interesē tikai atzīmes. Tās patiesībā nenozīmē absolūti neko. Kopumā skola nenozīmē neko, bet tas ir jau cits temats.
14 gadus veca meitene neliekas gultā ar vīrieti tāpēc, ka hormoni trako. Nu netrako taču 14 gados. Viņa iet gultā, jo domā – tā ir mīlestība, kuras viņai pietrūkst.
Bērns nedrīkst dzirdēt, kā vecāki strīdas! Visbiežāk vecāku ķildās bērns vaino sevi. Ir divi varianti: 1) ja manis nebūtu, viņi spētu sakārtot savu dzīvi, un nebūtu jāmokās vienam ar otru, un 2) es viņiem neko nenozīmēju, jo pat manis dēļ viņi negrib būt kopā.
