Kas novembrī tāds īpašs? 0
Teju vai tumšākais un dubļainākais mēnesis gadā. Taču vajadzēja tā sagadīties, ka tieši novembrī no brīvības ilgām un pašaizliedzības piedzima Latvijas valsts. Tajā tālajā laikā daudzi droši vien nodomāja – žēl, ka viņi šo pirmo brīvības uzlējumu nevar nobaudīt kopā ar saviem tēviem un vectēviem.
Tieši tāpat Trešās atmodas laikā par saviem vecākiem un vecvecākiem domājām mēs un reibām arī par viņiem. Ar laiku gan piezagās cita doma – varbūt labi vien ir, ka viņi nepieredzēja, kas no tā visa ir sanācis.
Šūpoles ir apstājušās, un, kā jau tādās reizēs mēdz būt, mēs skatāmies apkārt pēc kāda, kas tās atkal iekustinātu, kaut gan lieta pavisam vienkārša – ir jāieķeras virvēs ar abām rokām un ar kājām jāatgrūžas no zemes. No tēvu zemes. No mātes valodas. No tautības, kuras apzināšanās ir savas identitātes pieņemšana. Pat ja tā neatbilst kādu sadomātiem standartiem un neizpaužas kā mūžīgais keep smiling.
Kāpēc man ir svarīgi, ka pasē ir ierakstīta mana tautība? Ne jau tā dēļ, lai es to vicinātu kā karogu vai ar to aizskartu kādus citus. Uz to mani mudina domas par izzudušajām tautām, lībiešu cīņa par savas esamības apliecināšanu un apzināšanās, ka skaita ziņā nelielām tautām ir svarīgi pašām sev atgādināt savu piederību. Tas palīdz labāk izprast arī valstisko piederību un atbildību. Man šāds ieraksts nozīmē vēl vienu atsaiti tajā vijumā, kas trejos laikos mani sien pie latvietības. Tāpat kā valsts karogs, himna un valsts svētki.
Ar prieku noklausījos ziņu, ka Rīgā ir vieta, kur novembrī katrs var aiznest valsts karogu un par brīvu saņemt to izmazgātu un izgludinātu. Lieliski, ka jaunu balsu izpildījumā atkal skan latviešu strēlnieku dziedātās dziesmas. Ka 11. novembrī, satuvinot paaudzes, viļņojas svecīšu liesmu jūra, un jaunieši, kuriem Latvijas dzimšana ir tik tāls notikums, daļiņu tās gaismas aiznes sev līdzi.
Tieši valsts svētki liek mums sev atgādināt, ka daudzām tautām sava valsts joprojām ir tikai sapnis. Ka tie, kas cēlās un krita par Latviju, to darīja arī mūsu dēļ. Ka mēs esam ne tikai fiziskās, bet arī garīgās Latvijas mantinieki.
Neviens nespēj vēstures ainas restaurēt, bet mēs varam tās sev pietuvināt, ņemot palīgā iztēli, dokumentālos materiālus un no patētikas vien tik, cik tās ir strēlnieku dziesmās un tā laika ļaužu atmiņās. Patētika kā tāda atblāzma apņem lielus notikumus. Šim laikam lielu notikumu diemžēl nav. Varbūt tādēļ valsts svētkos tik samāksloti skan runas vīru un sievu sirdīs nesasildīti vārdi un daļai mūsdienu jauniešu lielākie svētki novembrī šķiet Helovīns?
